Nupat Latvijas politiskie spēki cits pēc cita sāk skaidri iezīmēt savus kandidātus uz Eiropas Parlamenta (EP) vēlēšanām. Cik lielā mērā jau daudzmaz precīzie kandidātu saraksti ir vai nav pārsteigums, tostarp tā sauktās sarakstu lokomotīves?
Es negribētu daudz prātot par to, vai prezentētie EP deputātu kandidātu saraksti atbilst vai neatbilst kaut kādām gaidām. Mēs redzam tādas diezgan viegli saskatāmas paralēles. Partijas, kas ir jau tādas pieredzējušākas, kurām ir jau pirms tam bijuši savi pārstāvji EP, faktiski šos cilvēkus arī virza. Piemēram, Latvijas attīstībai virza atkārtoti Ivaru Ījabu, Saskaņa – Nilu Ušakovu, Nacionālā apvienība – Robertu Zīli, Jaunā Vienotība, protams, Valdi Dombrovski, Sandru Kalnieti. Tie ir loģiski, saprotami kandidāti.
Savukārt partijas, kuras ir, tā teikt, pirmo reizi ar pīpi uz jumta – tur ir interesantāka tā situācija. Piemēram, Stabilitātei! par savu pirmo numuru ir nosaukusi Ņikitu Piņinu, kurš, domāju, absolūtajam vairākumam Latvijas sabiedrības neizsaka tieši neko. Man šķiet, ka arī Apvienotajam sarakstam bijušas zināmas grūtības, Latvija pirmajā vietā – tur arī kaut kā ļoti interesanti. Vispār neko es neesmu dzirdējis par kustību Par – vai viņi vispār taisās kandidātus virzīt?
Visu rakstu lasiet avīzes Diena trešdienas, 24. janvāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €1.00