Velosipēds var būt arī kā zāles

Problemātiska ir pārvietošanās pa ceļiem starp apdzīvotām vietām. Satiksmes ministrs Rīgas velokonferencē ieminējās par iespēju riteņbraucējiem atvēlēt daļu no brauktuvēm, tās attiecīgi marķējot. Laba doma?

Es to vērtēju diezgan kritiski.

Kāpēc?

Ja es sev jautāju, vai tas ir labākais, ko var izdarīt, atbilde ir: nē. Katra neizlabota kļūda kļūst par standartu, un tad mēs dzirdēsim sakām: kāpēc vienā vietā var šādi taisīt, bet visā Latvijā ne? Un ražosim šos bīstamos ceļus visā Latvijā. Un tad nāks prasības, ka riteņbraucējiem tumšā laikā vajag ne tikai atstarojošās vestes, bet arī atstarojošās bikses, jo viņi taču brauc pa šoseju... 

Velotūristam, braucot pa starptautiskas nozīmes Eirovelo maršrutu, Lietuvā ir izcils velosipēdu ceļš (neskatoties uz to, ka ir arī laba šoseja), iebraucot Latvijā, nākas braukt gar šosejas malu. Tas, pirmkārt, nav droši, bet, otrkārt, tūrists nemaz negrib braukt gar šosejas malu – viņš grib redzēt jūru, mazos piejūras ciematiņus, dažādus unikālus tūrisma objektus.

Kurš vainīgs, ka netop šādi veloceļi?

Par mazajiem ceļiem savās teritorijās atbild pašvaldības, tām nav naudas. Valsts struktūrām rūp lielo autoceļu uzturēšana.

Tāpēc valsts nozīmes veloceļu "pielipina" autoceļam...

Satiksme drošāka nekļūst, ja gar šosejas malu novelk strīpu un saka, ka te vieta riteņbraucējiem. Vai tad bērni varēs droši braukt no skolas uz mājām ar divriteni? Domāju, ka ne. Ja nodala ar vienlaidus nožogojumu un riteņbraucējiem atvēl vismaz 1,5 metrus platu ceļu, tad par to vēl var padomāt. Lai gan... vai pa tādu riteņbraucēji gribētu braukt slapjā lietainā laikā, kad fūres gāž virsū dubļūdeni? Vai, kad svilina vasaras saule, braukt gar vienmuļu šosejas malu? Nē, labāk taču, ja veloceļš ir nost no šosejas, ved caur ainaviskām vietām.

Līdz ar to labāk par šādiem jautājumiem vispirms paprasīt viedokļus holandiešiem, dāņiem, nevis izdomāt risinājumu, kurš ērtāks ir vien no īstenošanas viedokļa.