Labrīt!
Es nekad nebiju vēlējusies pievērsties politikai. Man nebija ne mazākās nojausmas, kas notiek politikas virtuvē un ar kādām rakstura īpašībām jābūt apveltītam profesionālam politiķim, – savā atmodas vēstuļgrāmatā Vēstules no XX gadsimta atzīstas šā SestDienas numura varone Marina Kosteņecka, rakstniece un publiciste, kuras vārdu atmodas laikā zināja ikviens, tāpēc viņa uzskatīja, ka atteikšanās kandidēt Tautas frontes sarakstos būtu vēlētāju nodevība. "Teikšu bez liekuļošanas – kaut kādā ziņā šāda tautas atzinība neapšaubāmi glaimoja arī manai patmīlībai, savukārt par tiem samazgu spaiņiem, kas man uz galvas tiks izgāzti, jau sperot pirmos soļus politikā, toreiz vienkārši neaizdomājos (..)
Tomēr, līdzko mans vārds pa īstam tika iekļauts Tautas frontes kandidātu sarakstos, man adresētu draudu un lāstu plūdi tūlīt pat pārrāva butaforiskā padomju politkorektuma trauslo aizsprostu. Uz laikrakstu, televīzijas un radio redakcijām, uz Rakstnieku savienību un man uz mājām pienāca naidīgas Interfrontes atbalstītāju vēstules. Pirmos apvainojumus (sak, visi krievi bez izņēmuma apriori ir latviešu nācijas ienaidnieki) sāku saņemt arī no latviešiem, kas bija "atmodušies" un alka atriebības."

