Diena beidzot kļuvusi garāka par nakti, un arī pavasaris vismaz de iure jau sācies – tagad vien jāgriež pulkstenis un jāgaida tā atnākšana arī de facto.
Reizēm tiešām šķiet, ka Latvijai saistībā ar virtuālo vidi uzlikts kāds ļaunais vaiņags – kā dienaskārtībā kāds e-projekts vai, kā šajā gadījumā, e-rinda, jau iepriekš ar garantiju var pareģot, ka nekas nenotiks, kā cerēts, viss ies šķērsām, būs cietušie, būs ironiskie un tikai daži laimīgie.
Kluss solis, kas acīmredzot ilgi rūga, līdz izvērsās plašā rezonansē. Skaļas aizturēšanas un ažiotāža, kas, cerams, nenoklusīs tāpat vien. Tā divos teikumos varētu raksturot divus pēdējo nedēļu notikumus, kas katrs citādi un tomēr kaut kādā dīvainā veidā gandrīz iederīgi sekoja viens otram.
"Kāda ir ātrās palīdzības devīze Igaunijā?" "Laiks dziedē."
Nē, nepārmetiet, lūdzu, stereotipu veicināšanu – esmu atvērta jokiem arī par latviešiem un visām citām tautām!
Zinu cilvēku, kurš tikai Emīla Dārziņa Melanholiskā valša dēļ iemācījās spēlēt klavieres, nopirka pat vecu flīģeli un joprojām uz tā neko īsti nespēlē. Vismaz klausītājiem ne. Nekad neesmu pajautājusi, vai viņam vairāk tā melanholija vai valsis saista, bet, domājot par viņu un viņa flīģeli senas lauku mājas un meža vidū, vienmēr kļūst silti.
Pēdējos mēnešos tik daudz piesauktā e-veselība kā neatmežģināmi sarežģīta sistēma, kura baro pati sevi, bet ārā neko "izspļaut" nespēj. Mūžīgi ekrānam pievērsts skatiens kā mūsdienu komunikācijas forma un viedtālrunis kā mūsu trešā acis un jaunā reliģija. Arī citvalstu līderi savos bērnišķīgajos izgājienos, vides problēmas un Maira Brieža apņēmīgā spīts pirms gaidāmās lielās cīņas.
Pirms neesat nonācis patiesi dramatiskās, biedējošās vai pārcilvēcīgi sāpīgās situācijās, nekad nespēsiet līdz galam apzināties, cik apziņas plūsma ir netverami brīnišķīga lieta. Varētu šķist, ka bailes, sāpes un vēl citas sajūtas paralizē domāšanu, taču tā nebūt nav.
Brīvība dod iespēju kļūt par cilvēku – saka Krišs Zilgalvis. Viņš kopā ar tēvu mākslinieku Dzintaru Zilgalvi Doma baznīcas logā izveidojis piemiņas zīmi nākotnei – barikāžu laikam veltītu vitrāžu. Bez acīs krītošām spilgti košām krāsām un stereotipiskām ainām. Kā saka paši mākslinieki – tīru un dzidru. Kā dimants, kas neko vienu neuzsver, bet neko arī neizslēdz.
Kāpēc cilvēki nereti tik ļoti alkst brīnumu? Kas tajā, ko mēs neizprotam un nespējam izskaidrot, šķiet tik pievilcīgs? Un kāpēc tad, kad tiešām piedzīvojam to, ko varētu saukt par brīnumu, nemaz nevēlamies tam ticēt un pieņemt?