Baltijas ceļš ir akcija, kuras pieminēšana atšķiras no dažādiem traģiskiem un citādi svarīgiem mirkļiem mūsu tautas vēsturē, jo tā liek ne tikai gremdēties atmiņās un atskatīties, ne tikai mācīties no kādreiz bijušā, lai varbūt nepieļautu tās pašas kļūdas un nākamreiz darītu labāk un pareizāk, bet daudz vairāk aicina vērties uz priekšu – kādu mērķu vārdā mēs kaut vai tikai simboliski atkal spētu sadoties rokās? Savas ģimenes, visas valsts, reģiona vai pat visas pasaules mērogā? Kas ir tās lietas, kas mums tagad, mūsdienās, šajos apstākļos liekas gana svarīgas, lai nostātos cieši blakus otram, ar savu klātbūtni un vieglu rokas spiedienu apliecinot – mums izdosies! Ja raudzīsimies vienā virzienā, ja neatkāpsimies un skaidri demonstrēsim vienotību.
"Ejot skolā, biju pārliecināts, ka Padomju Latvija ir pastāvējusi mūžam. Iespējams, tā laika realitāte man likās tik pašsaprotama, ka jebkāda bijusi vai iespējama cita valsts iekārta man nešķita reāla, drīzāk – tādas pašas pasakas, kādas tika lasītas priekšā vakarā. Varbūt tās vēl joprojām bija bailes par to mājās runāt skaļi? Nezinu," šīs nedēļas sarunā ar SestDienu atminas komponists Andris Dzenītis, kurš atgādina, ka pārmaiņas nāca ļoti pakāpeniski – tām vēl vajadzēja nobriest.
Tikko iegūtā brīvība, Pingvīna saldējums un firma Auseklītis automātiski neizdzēsa laiku un visu, kas bijis pirms tam. Tikumu un domāšanas maiņa joprojām vēl tikai notiek.
Varbūt tieši tāpēc tik svarīgi neaizmirst un piefiksēt notiekošo ne tikai domāšanas, bet arī sajūtu līmenī, mākslas darbos, kuros tik tiešām, kā saka Dzenītis, "nav jāmeklē kādi labie vai ļaunie tēli, tautasdziesmu citāti vai laimīgās beigas, tautai iegūstot brīvību". Viss vēl aizvien notiek un ir procesā. Tāpēc svarīgi noķert to izjūtu, to klikšķi, kas mūsu iepriekšējo domāšanu ļauj pārslēgt jaunā līmenī un atkal iet soli tālāk. Kas cilvēku roku ķēdē ļauj ieraudzīt katru atsevišķo posmu un vienlaikus novērtēt tās kopējo garumu. Sajust spēku, smelties to turpmākajam un apzināties, ka mērķi – arī tādi pavisam lieli un augsti – ir sasniedzami.
Šīs SestDienas, 23. – 29. augusta, numurā lasiet:
VĒSTURE. Kā bildēsi, kad rokas aizņemtas? Barikādes ir dokumentētas labāk nekā Baltijas ceļš, bet Nacionālā vēstures muzeja virtuālā galerija šo trūkumu mazina. Un šodien ģimenes vēlreiz sadodas rokās, lai bērniem rādītu, kāda izskatījās viena no visiespaidīgākajām nevardarbīgās pretošanās akcijām pasaulē.
SestDienas SALONS. Vienlīdz baisi un aizraujoši. Izpratne par to, kas notiek, patiesībā nāca daudz vēlāk un kā atvilnis nāk joprojām, atminoties atmodas laiku, saka komponists Andris Dzenītis. Viņš savu veltījumu Baltijas ceļa trīsdesmitgadei ietērpis skaņās.
PASAULĒ. Kirgizstānas neuzvaramās tradīcijas. Pēc sadursmēm, kurās gāja bojā viens un cieta vairāki desmiti cilvēku, Kirgizstānas bijušais prezidents Almazbeks Atambajevs tomēr padevies varasiestādēm un šobrīd apsūdzēts valsts apvērsuma gatavošanā, slepkavībā un vēl virknē citu likumpārkāpumu. Viņš nebūt nav pirmais šīs valsts eksprezidents šādā situācijā.
VIDE. Klusais metāls. Metālu ieguve nav nekas jauns. Jau pirms gadu tūkstošiem cilvēki ir rakuši ārā no zemes materiālus, kurus pārvērst darbarīkos, ieročos un rotaslietās. Tas ir veicinājis sabiedrības attīstību, un arī mūsdienās bez metāliem mēs būtu kā bez rokām.
VAI VIEGLI BŪT. Vai viegli būt ierēdnim? Ir divu veidu ierēdņi. Vieniem darba stundas paiet, mehāniski un monotoni salīdzinot bilances un dokumentus – viņiem tas patīk, un arī tādus valsts pārvaldē vajag. Otri – radoši cilvēki, kuri gūst gandarījumu no tā, ka kaut nedaudz var ietekmēt lēmumus un procesus valstī.
TUVPLĀNĀ. Intuitīvs ceļojums. Vārds nes daudz, bet tikpat daudz stāsta kustība un ķermenis, saka dejotāja, horeogrāfe Alise Putniņa. Gatavojoties savai pirmajai monoizrādei, viņa atklājusi nepārtrauktas kustības spēku un mēģina caur to parādīt sievietes nebeidzamību.
TĒMA. Vai lielā ekrāna karalis miris? Ekrāna humora formulas ir mainījušās – kino komēdijas vairs nav visrentablākais un skatītāju visvairāk iecienītais žanrs.
CEĻOJUMS. Kataras saules nogurdinātie. Neiedomājama svelme, kas liek pat dažu minūšu gājiena vietā izvēlēties auto, zelta vēriens it visā un eksotisks putnu tirgus, bet tam visam pāri nemitīgā tuksneša elpa, kas iespiežas atmiņā gan ar savu neizmērojamo klusuma skaistumu, gan spēku, – tā ir Katara.
Kā arī ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.