Pirms dažiem gadiem SestDiena ieteica latviešiem dažas viņu tradicionālās pozas, lai papardēs iegājušajiem nebūtu ilgi jālauza galva, kā darīt, jo Jāņu nakts ir īsa. Atgādinām populārākās.
Iznāks atkārtošanās, bet neko darīt – mani māc bažas, ka aukstā un slapjā laika atgriešanās Latvijas sabiedrībai var izrādīties lielāks psiholoģisks trieciens nekā Saskaņa valdībā, lai gan siltais laiks, reiz aizgājis prom, kaut kad noteikti atgriezīsies, bet Saskaņa grib nokļūt valdībā tikai ar vienu mērķi – lai paliktu tur uz mūžiem.
Pret tā saukto čekas maisu atvēršanu ir daudz argumentu, kurus kopsavelkot būtu jārodas secinājumam – atvērt nevar, jo informācija nav pilnīga, daudz ko tik un tā neuzzināsim, visticamāk, nekad (nu kaut vai to, vai konkrētais aģents par tādu ir kļuvis vājuma brīdī ar šantāžas un draudu palīdzību un pēc tam ziņojis gariem zobiem, cenzdamies nevienam pāri nenodarīt, vai arī stučījis ar ļaunu prieku).
Somu bērzu ziedputekšņi sasnieguši Latviju. Sahāras smiltis – Austriju. Arktika sāk kust, un to iekāro Ķīna. Kur nu vēl skaidrākas zīmes globalizācijai?! Bet vai tas nozīmē, ka pēc kāda laika Rīgas vietā varētu būt, piemēram, tuksnesis? Tās jau nu būtu pārspīlētas nākotnes vīzijas, varētu domāt. Bet varbūt vienkārši – līdz šim neaptverts scenārijs?
"Nestāstīšu" un "neatklāšu" sarunā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja vadītāju Jēkabu Straumi nav reti sastopami vārdi. Vecais joks par Jānīti, kurš "neteiks, kā viņa mazo māsiņu Ilzīti sauc", viņa gadījumā nedarbojas – gluži tāpat kā daudz pieredzējis makšķernieks vai patiesi kaislīgs sēņotājs nekad tās savas labākās vietas neatklās, tā Straume mēģina izvairīties no konkrētības, tiklīdz jautājumi skar atsevišķas lietas vai kāda uzvārda pieminēšanu.
Imantam Ziedonim ziedonis neesot paticis, viss pārāk ātri augot, burtiski grūstoties, kurš ātrāk izaugs. Godīgi sakot, arī man vecumā pēc trīsdesmit ilgus gadus bija sajūta, ka visforšākais ir tas pavasaris, kad ir tikai silta saulīte gaisā, bet nekas vēl neplaukst, jo tad, kad sāk plaukt, vienmēr uznāca sajūta, ka es kaut ko nokavēju.
Esat kādreiz pāris dienu laikā cita starpā pastaigājušies Sanseta bulvārī, sajutuši uz savas ādas 400 sitienu smagumu, pavisam skaidri sagaršojuši kafiju un cigaretes, kopā ar saviem sešiem draugiem vienkārši pavadījuši laiku, varbūt vēl arī aizpeldējuši mūzikas skaņās, dejojuši pēdējo tango Parīzē un paguvuši pazust tulkojumā?
Skaitīt minūtes līdz kaut kam pat tikai šim konkrētajam brīdim nozīmīgam vienmēr ir grūti. Ja tas ir svarīgs mirklis visai cilvēka dzīvei, tad vēl jo grūtāk. Bet kā ir skatīties uz pulksteņa kustību, ja tā rādītājs un "minūtes", kas virzās uz priekšu vai atpakaļ, saistītas ar visu cilvēci un tās pastāvēšanu vai bojāeju?
Sarindot skaļus un visiem pazīstamus uzvārdus nav grūti. Jau krietni sarežģītāk ir sadalīt tos varoņos un antivaroņos. Jo – kas vienam būs šķeltnieks, gaisa jaucējs un galēji noskaņots ekstrēmists, tas citam varonis, kas nenodod ideālus.
Latviskā kosmosa eksistenciālie jautājumi jeb tīri statistikai būtu interesanti zināt, cik daudziem kādreiz izvērsušās diskusijas par to, ko īsti nozīmē zīmīgais Tomuļmātes komentārs "balts piens vien bļodiņā" vai cik mīkstas pankūkas tad īsti Silmaču saimniece cep. Tikko Lieldienas pagājušas, jūnijs pat vēl nav pienācis, bet jau sanācis par dažādajām Antonijām runāt. Protams, nav jau tas tikai par teātri vien.
Kas ir sakrāls? Kas – sakrāla telpa? Vienam tūdaļ nāk prātā baznīca – celtne, kur ķieģelis pie ķieģeļa likts ar ticību, ka patiesībā tiek celts kas pavisam cits un daudz lielāks. Bet varbūt tajā ir kaut kas no sastingušas klišejas? Varbūt kādam vissvētākā telpa būs bibliotēka, kādam citam – paša māja. Un, ja vēl plašāk, – varbūt tas sakrālais mums visu laiku ir visapkārt? Kāpēc ne?