"Mans mērķis bija godīgi dalīties ar to, ko esmu sapratis un ko domāju. Nav mūsdienās tādas grāmatas vai nostādnes, kas visiem patiktu. Skaidrs, ka būs cilvēki, kas būs par kaut ko sašutuši." Tā – tolaik vēl mācītājs – Juris Rubenis atbildēja 2016. gada rudenī, kad īsu brīdi pēc grāmatas Viņa un Viņš iznākšanas jautājām par baznīcas cilvēku atsauksmēm par to. Pēc pusgada viņa grāmatu aicināja dedzināt, vēl pēc kāda laika izskanēja ziņa, ka viņu varētu izslēgt no baznīcas. Tagad – pēc pusotra gada – viņš no mācītāja amata aizgājis pats.
Skumji – bija pirmais vārds, kas nāca prātā, šo ziņu lasot. Skumji, ka kādu tik viegli notiesā neiedziļinoties. Skumji, ka baznīca, kam taču vajadzētu būt domas un gara plašuma un celšanas vietai, var būt tik nepieņemoša, taisnprātīga un tajā nav bijis pietiekami vietas diskusijai un dažādam skatījumam. Skumji, jo tas liecina par vēlmi greizsirdīgi sargāt savus viduslaiku mūrus, nemanot, ka daudzviet tie jau sen viducī iztrupuši, pārvēršoties tik vien kā par tūristu apjūsmotām drupām. Skumji arī tāpēc, ka, jā, tā noteikti bija vismaz viena no baznīcas iespējām beigt uzskaitīt skabargas citos un pievērsties savam lielajam baļķim. Varbūt pat baļķiem.
Rubenis bija, joprojām ir un, nešaubos, būs arī turpmāk cienīts cilvēks un autoritāte ne tikai kristiešu vidū, bet arī daudz plašākā sabiedrībā. Tāpēc gribētos teikt, ka luterāņu baznīca ir izdarījusi sev, sauksim to tā, Rubeņa pakalpojumu – pati no savām bailēm bēgot, bites asajam dzēlienam uzskrējusi, sperot ne vien divus, bet, šķiet, krietni vairāk soļu atpakaļ.
Protams, ir negodīgi vispārināt. "Iznāk ļoti klišejiski – "Vanags noknāba Rubeni". Sekli un garām," intervijā SestDienai uzsver arhibīskaps Jānis Vanags. Viņu šonedēļ aicinājām uz plašāku sarunu, lai līdztekus jau gana izskanējušiem komentāriem un emocijām, kas līdz ar šo ziņu uzvirmoja sabiedrībā, lūgtu vērtējumu par to, kas, viņaprāt, notiek paša vadītajā baznīcā. Viņa teiktajā der ieklausīties, tomēr, kristiešiem tik mīļajā līdzību valodā runājot, arī vēl un vēlreiz pārjautāt – vai šī tiešām bija tā reize, kad ļaut pūlim izvēlēties krustā sitamo?
Un, lai kā negribētos to likt blakus, varbūt tieši šī – daudzi teiks: ar valsti pilnīgi nesaistītā – lieta ļoti labi parāda, kādā sabiedrībā dzīvojam. Cik augstu tiek liktas vērtības, cik svarīgs ir godīgums, nesavtība un citi mūžīgie tikumi. Jā, tik augsta līmeņa skandālu gaismā tas kādam var izklausīties pat banāli, taču gribi negribi atkal par to jādomā. Jo pūst jau tā zivs no galvas, un tāpēc, pat ja tas skanēs kā klišeja, var tikai vēl un vēlreiz atkārtot – viss, ko mēs varam, ir sākt ar sevi. Gribēt būt par labākiem cilvēkiem. Tik vienkārši. Un bezgala sarežģīti. Lai pēc tam jau no augļiem, savstarpējām attiecībām un katra konkrētā darba rezultāta, vispirms jau katrs pats varētu novērtēt, vai virziens ir pareizais un ceļš īstais. Vai varbūt vēl vienkāršāk – jāņem priekšzīme no kaimiņiem igauņiem un pirms nogriešanas jāmēra nevis septiņas, bet vismaz deviņas reizes.
Šīs SestDienas, 23. februāra – 1. marta, numurā lasiet:
LATVIJAI VAJAG. Labu tēlu. Pēdējās dienās, protams, par Latviju runā arī ārpus valsts robežām. Un tādos kontekstos, ka latvietim gribas kaunēties. Šķiet, ka ekrānšāviņi no dažādu lielo mediju pirmajām ziņu lapām ir kā tāda publiska sāls kaisīšana mazās pašapziņas brūcītēs. Mēs gadiem atceramies arī "nasing spešal" un mūždien sūkstāmies par līderu akcentu. Tomēr tas ir arī jautājums par pašapziņu, domā Latvijas Radio žurnāliste Ina Strazdiņa. Ikdienā viņa vairāk dzīvo un strādā Briselē un izjūt, kad binokļi no Eiropas Savienības galvaspilsētas tiek pagriezti Latvijas virzienā un ko tajos biežāk saskata.
SestDienas SALONS. Baznīcas alu nirēji. Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) arhibīskaps Jānis Vanags par Jura Rubeņa aiziešanu no mācītāja amata, pārmetumiem "domu tīrībā" un gatavošanos nāvei.
FOKUSĀ BALTIJA. E-vide latvju rakstu vietā. Igauņi nomēra nevis septiņas, bet deviņas reizes, runā mīksti pūkainā valodā un latviešus uzskata par emocionāliem dienvidniekiem. Igaunijā dzīvojošas latvietes pārdomas, ar ko atšķiras ikdienas dzīve abās valstīs un kā mums pietrūkst labākai savstarpējai sapratnei.
PASAULĒ. Kalstošā lielpilsēta. Dienvidāfrikas otra lielākā pilsēta Keiptauna ir tuvu tam, lai pārtrauktu ūdens piegādi iedzīvotājiem. Ekstrēma sausuma dēļ pilsētas ūdenskrātuves ir jau pustukšas. Ikdienā tas nozīmē – divu minūšu dušu un citus drastiskus ierobežojumus ikvienā mājsaimniecībā.
IN MEMORIAM. Neatkarīga prāta elegance. "Es nevaru izturēt, ka cilvēki dzīvo kā muļķi un neko nezina!" mēdza izsaukties kino un teātra zinātniece Valentīna Freimane, kura Latvijas kultūras telpā bija uzlikusi augstu gaumes un erudīcijas latiņu. Viņu par savu Skolotāju sauc daudzi Latvijas kultūrā lieli vārdi.
TUVPLĀNĀ. Ir tas zvēriņš iekšā. Tu nāc klausīties mūziku vai skatīties, kā es goros? – sašutušas par joprojām bieži valdošajiem stereotipiem un seksismu arī mūzikas pasaulē ir talantīgās divdesmitgadnieces Evija Vēbere, Zelma Jēgere un Sabīne Moore. Visas trīs jau sevi parādījušas un nominētas Zelta mikrofona balvai, viņas atzīst, ka labprāt ko radītu arī kopā.
CEĻOJUMS LAIKĀ UN TELPĀ. Pilsēta, kur aizlidot. Tuvais un tālais jau sen tik ļoti ir saplūdis kopā, ka ceļojuma jēgu visprecīzāk būtu mērīt intensitātē – šķiet neticami, ka nedēļas nogale Liepājā var būt tik piepildīta, ka, atgriežoties Rīgā, galva dūc no iespaidiem, bet sajūtas izlidojušas loku caur debesīm un izstaigājušas arī pagātnes takas.
Kā arī ŠONEDĒĻ, PRIEKŠĀ, AKTUĀLI, ZVAIGŽŅOTĀ NEDĒĻA, NEDĒĻAS KULTŪRIZKLAIDES DEVA, KINO, ZIRNIS ĒD, SestDienas VAKARIŅAS, IZPĒTĪTS, MĪKLA, HOROSKOPI, ANEKDOTES un SMALKĀS APRINDAS.
zvirbulēns
Nebudkadnēcars
Grēta