Dzīve gluži kā karuselis

Dzīves krāsu nianses

Un dzīvē negāja tik gludi, kā no malas varbūt izskatās. Otrais bērns – meita Dace –  piedzima ar invaliditāti. Ārsti brīdināja, ka bērns nekad nestaigās un pat nerunās, ieteica atdot valsts aprūpē. Irēna stāsta: "Domāju: nu kā es tā – atteikšos no sava bērna?! Nemūžam! Piecus gadus ārstēju Dacīti Pēterburgā jeb toreizējā Ļeņingradā, arī Viļņā. Vajadzēja naudu ne vien ārstēšanai, bet arī, lai izbraukātu. Te nu palīdzēja tā pati zemīte un, protams, mani un vīra vecāki, jo audzējām tulpes, gladiolas, rozes… Miegam varēju atļauties ne vairāk kā četras stundas diennaktī! Vēlāk 12 gadus ik dienas vedu meitu uz Strazdumuižas internātskolu. Tātad vajadzīgs auto, jo ar sabiedrisko transportu izvadāt neiespējami. Bet autovadītāja apliecības man nav! Toreiz raudāju gaužas asaras: nepietiek, ka man ir slims bērns, man vēl jāiet šoferu kursos?! Instruktorei pateicu, ka man jāiemācās braukt tik labi, lai visur varētu droši stūrēt, arī pa pilsētu. Viņa burtiski bija mēma, jo parasti sievietes saka: – Ak, ziniet, es jau tikai pa lauku ceļiem braukšu!... – Tiesības noliku, kā saka, ar pirmo rāvienu un pēc pāris nedēļām viena pati vedu ar auto meitu uz Ļeņingradu pie ārsta. 

Kad tie paši dakteri, kuri ieteica meitu atdot pansionātā, pēc vairākiem gadiem Daci ieraudzīja, viņi gandrīz neticēja, ka tā ir tā pati meitene. Tagad arī – kaut gan veselības problēmas joprojām ir, viņa ne tikai staigā un runā, bet spēj arī pati par sevi parūpēties. Tā ka ne vienmēr balts ir tikai balts un melns ir tikai melns."

Pēc darba putnu fabrikā Irēnai piedāvāja uzņemties jaundibinātā Ķekavas Sociālā dienesta vadību. Divas lietas esot tuvas: zemīte un palīdzēšana otram. Viņa saka tā:  "Mans dzīves moto laikam ir: dots devējam atdodas. Kad man savulaik bija grūti un vajadzēja palīdzību, neviens nekad nav atteicis. Tāpēc arī es cenšos iespēju robežās palīdzēt citiem." No Sociālā dienesta laikiem uzņēmējai "mantojumā" ir audžudēls Dzintars. 16 gadu vecumā puisis iznāca no internātskolas un nokļuva vispirms Irēnas profesionālajā aprūpē, pēc tam – viņas ģimenē. Audžumāte atceras: "Satuvinājāmies, un kļuvu puisim gandrīz vai par mammu. Savukārt meita Dace un dēls Aldis ieguva brāli. Tagad Dzintaram ir darbs, ģimene: jauka sieviņa un divi mazi dēliņi. Man prieks, ka izdevās viņam palīdzēt nogruntēties dzīvē un saprast īstās vērtības."