Par satiktiem cilvēkiem
"Vidusskolu beidzām astoņas meitenes. Biežāk satiekamies tikai trīs no savas klases. Tagad klasē vajag 25 bērnus, citādi nav rentabli," smej Dzintra Stelpa. Tieši iespēju satikties ar tuviem cilvēkiem Dzintra nosauc par lielisku enerģijas avotu: "Mums ir, ko pārrunāt, atcerēties. Tikšanās ir saturīgas." Protams, ir cilvēki, kuri izvairās no visāda veida salidojumiem, svinībām, par iemeslu minot veselību vai atrunājoties, ka nav nekā interesanta, ko stāstīt. Bet Dzintra Stelpa visur piedalās ar prieku, jo tad no problēmām gluži vienkārši var paiet malā. Ik pa pāris gadiem notiek arī studiju biedru tikšanās: "Izgājām pirmā kursa vasaras prakses takas. Nemaz neticas, ka jau pagājuši 50 gadi, kopš sākām studēt!"
Studēt Ģeogrāfijas fakultātē Dzintra izvēlējās divu iemeslu dēļ. Autoritāte bija skolas direktors Dzērve, kurš mācīja ģeogrāfiju un tajā laikā izdeva pirmo darba burtnīcu ģeogrāfijā. Un Dzintras tēvs, kurš pirmskara gados brauca uz kuģiem – laikam jau tās bildes no Brazīlijas, ko bērnībā pētījusi, bija palikušas zemapziņā. Par vislielāko ieguvumu no augstskolas laikiem viņa nosauc iespēju doties praksē pa visu Padomju Savienību. "Altajs, Hibīni, Pamirs... Kad pēc mēneša atgriezos mājās, kaimiņi Bolderājā šausminājās par milzīgo mugursomu, ko stiepu. Vismaz 30 kilogrami uz muguras," atceras Dzintra un piebilst, ka ceļotprieks, sākoties neatkarībai, bija pamatā tam, lai brauktu skatīties rietumu virzienā to, par ko bija lasīts grāmatās, pētīts kartēs.
Pēc augstskolas viņa trīs obligātos gadus nostrādāja Zemes ierīcības institūtā. "Starp citu, tas nemaz nebija slikti, ka uzreiz tika nodrošināts darbs specialitātē. Strādāju ekonomikas daļā. Bija labs priekšnieks, kurš iemācīja stingrību, kārtību, precizitāti. Tās ir īpašības, kas vajadzīgas jebkurā darbā," uzsver Dzintra. Bet atceras arī, ka darba uzdevumi gan esot bijuši jocīgi: "Plānojām, cik govju pēc 20 gadiem būs kolhozā. Tos mūsu plānus gudri kolhozu priekšsēdētāji nolika uz skapjaugšas. Gandarījuma nebija."
Bet Dzintru Stelpu jau gaidījuši Enciklopēdiju izdevniecības redakcijā, tur viņa nostrādāja 20 gadus un, kad izdevniecība izjuka, 1994. gadā pēdējā brīdī "ielēca" Apgāda Zvaigzne ABC "vilcienā": "Man ļoti patika visi mani "grāmatu gadi". Tā ir īpaša pasaule. Kad ienāca ārzemju grāmatas – lielas dārzu enciklopēdijas, ceļveži, nebija viegli. Dinamisks darbs, jo tehnoloģijas iet straujiem soļiem uz priekšu." Vēl joprojām, kad izdevniecība uzaicina Dzintru Stelpu vadīt kādu projektu, viņa ar lielu prieku un interesi ķeras pie darba: "Tiekoties ar jaunajiem kolēģiem, pati uzreiz jūtos jaunāka. Man svarīgi aktīvi pavadīt laiku, un Zvaigznē notiek visādi pasākumi. Mums ir, piemēram, pirts kopa. Pērn braucām ar laivām. Kolēģi jau pārtapuši par draugiem."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 22. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
laikam jau