Pusi pensijas par karaļvalsti

Savā unikalitātē dārzs atklājas tikai aiz mājas - 1300 kvadrātmetru nelielajā zemes stūrītī. Tajā, Ilmāra Graudiņa izloloti, aug aptuveni 5000 vairāk vai mazāk retu augu, koku un krūmu. "Šis nav daiļdārzs, bet botāniskais dārzs. Tam ir cita specifika - introdukcija jeb Latvijas dabai neraksturīgu augu ieaudzēšana, kurus izmanto dekoratīvajā dārzkopībā, tautsaimniecībā, medicīnā," uzsver tā saimnieks.Aristokrātu hobijsĀrzemēs privātie botāniskie dārzi pieder hercogiem, grāfiem, karaļiem, ļoti turīgiem cilvēkiem. Ilmāram ir draugi starp viņiem, piemēram, Monako princese Stefānija. "Ar Stefāniju draudzējos jau kādus 16 gadus, viņa man regulāri sūta dažādas sēklas. Lietuvā ir divi privātie dārzi, Igaunijā trīs, bet Latvijā privātais botāniskais dārzs man ir vienīgajam," stāsta Ilmārs. 25.augustā viņš varēja nosvinēt dārza izveidošanas 20.gadadienu. Taču svinības nenotika.Dārzu Ilmārs kopj viens: "Palīgu man nav, un dārzu uzturu no savas 260 eiro lielās pensijas. Ja kaut kas nav izdarīts, ir tikai divi iemesli - pietrūcis laika un spēka vai naudiņas. Turklāt vasarā bieži esmu laukos Vecpilī - tas ir 40 kilometru no Grobiņas. Jābrauc ar sabiedrisko transportu, jo auto man nav, un tad vēl četri kilometri jāiet kājām." Grobiņas dārzā lielos kokus un krūmus Ilmārs vairs nestāda - tos stāda Vecpilī, cerot pakāpeniski tur iekārtot dendrāriju.Taujāju, kas tad bijis pensionāra Ilmāra Graudiņa dārgākais pirkums botāniskā dārza kolekcijā? "Davidija - koks, kas nācis no Ķīnas. Šķirne Sonoma - no Anglijas audzētavas nopirku tolaik par 140 latiem. Šis koks agri sāk ziedēt, slavens ar to, ka vēl to sauc par balto baložkoku, - tā ziediem ir divas 12 centimetru lielas baltas ziedlapas, uzpūšot vējam, izskatās, it kā balts balodis vicinātu spārnus. Kurjers man to atveda līdz durvīm. Tas bija agrs pavasaris, marts. Kokam bija desmit ziedu. To noturēju istabā, tad maija sākumā iznesu laukā, bet vienu nakti uznāca mīnus pieci grādi, un mans kociņš atdeva galus," atzīstas botāniķis. Bet Ilmārs jau sarūpējis sev jaunu davidiju, viņš neslēpj - lai tiktu pie kāda īpaša auga, naudiņu nākas ilgi krāt.Nezāģē zaru!Kur tad pārējie retie brīnumi? "Re, jums virs galvas - pirmās kategorijas aizsargājamais augs Latvijā - baltais āmulis. Par viena āmuļa cera izpostīšanu naudas sods piecas minimālās mēnešalgas. Āmulis aug kā parazīts, precīzāk, pusparazīts - ar savām zaļajām lapām ražo barības vielas un dalās ar saimniekaugu. Pēc principa - nezāģē zaru, uz kura sēdi." Vecākajam Ilmāra āmulim ir 27 gadi, 50 gados āmulis uz koka stumbra var izveidot metru platu bumbu. Kopš seniem laikiem tas bijis teiksmām apvīts augs. Ilmārs zina stāstīt: "Īrijā un Anglijā uzskata - ja meitene ar puisi zem āmuļa sabučojas, viņi paliek kopā uz mūžu."Āmulis arī ārstējot vēzi. Dārza saimnieks pazīstot kādu kundzi, kura lietojusi āmuļa uzlējumu. "Augs ir diezgan indīgs, bet sieviete nospriedusi - vai nav vienalga, no kā mirst, no vēža vai āmuļa. Pēc četriem mēnešiem vēzi izārstējusi. Sāku pētīt vācu literatūru par āmuļa dziednieciskajām īpašībām - Vācijā āmulis bieži sastopams, tā tinktūra nopērkama aptiekās. Pie mums āmuli kā ārstniecības augu vākt nedrīkst. Taču mūsu pusē rudeņos plosās spēcīgas vētras, vējš kādu zaru nolauž, un nekāds grēks nebūtu salasīt nolauztos zarus," spriež Ilmārs. Viņa dārzā aug vesela aptieciņa - te var apskatīt un pagaršot pat ginka (Ginkgo biloba) koka lapas. Pats saimnieks katru dienu pa vienai lapiņai notiesājot - uzlabo atmiņu, stiprina imunitāti.Zalkšu pavēlnieksAugi, daba Ilmāram patikuši kopš mazām dienām. Dzīve gan tā iegrozījusies, ka nav bijis iespēju studēt botāniku. Pēc dienesta ticis saaģitēts turpināt dienestu Liepājas milicijā, kur vēlāk jau kā policijas dežurants kopumā nostrādājis 30 gadu. Kad vēl mācījies speciālajā policijas skolā, vakaros brīvajā laikā gājis uz Fundamentālo bibliotēku, būries cauri dārzkopības literatūrai. "Dārzs man vienmēr bijis kā atslodze no darba," saka Ilmārs.Veidot kolekciju palīdzējuši arī kolēģi. Smejamies, klausoties stāstā, kā Ilmārs savulaik mēģinājis tikt pie ēdamajiem kastaņiem savā dārzā: "Tie visiem asociējas ar Franciju. Man darbabiedrs bija azerbaidžānis, katru gadu atvaļinājumā viņš brauca uz savu dzimteni. Reiz viņam lūdzu, lai atved man ēdamos kastaņus. Vienu gadu atved - tādu palielu kuli. Es pat nevienu nepagaršoju, visus iestādīju, kā tas pareizi jādara. Gaidu, kad dīgs, - nedīgst. Paurbinu, visi kastaņi sapuvuši. Es viņam: "Ko tu man atvedi?! Tavi kastaņi nedīgst!" Viņš saka: "Ilmār, ko tu man neteici? Es tev Baku tirgū nopirku ceptos!" Nākamajā gadā kolēģis kalnu pārejā 2000 metru augstumā izraka nelielu kociņu, satina un atveda. Iestādīju, tagad tas katru gadu bagātīgi ražo - pērn bija četri spaiņi ar ēdamiem kastaņiem." Trīs kastaņkokus Ilmārs uzdāvinājis arī Grobiņas pilsētai.Vēl Ilmāra dārzā dzīvo Himalaju avenes, Ķīnas sarkanais gurķis, ražojošs persiks, ziemcietīgie kivi, valrieksti - pērn ievācis piecus kartupeļu spaiņus ar riekstiem. Dzīvo septiņi pāri strazdu, eži un... zalkši. "Kamēr dārzā dzīvo zalkši, peles un citi grauzēji pazuduši. Savulaik man tās strupastes sīpolpuķēm izēda sīpolus, un tad reiz redzēju, kā zalktis bija noķēris peli un manā klātbūtnē notiesāja. Tagad te saimnieko kādi desmit zalkši. Ko kaimiņi saka? Zalktis kaimiņa komposta kaudzē bija sadējis olas, kaimiņiene tai kaudzei pat klāt nenāca," smej Ilmārs un piebilst - zalkšu mamma esot pusotru metru gara. Tik resna kā Ilmāra roka. Reiz Grobiņā pat bija paklīdušas runas, ka Graudiņš savā dārzā ieviesis kobras, lai nezogot augus... Zalkšiem te ir ko sargāt! Bet vai Ilmāram vēl kas svarīgāks par dārzu arī ir? "Ir arī citas intereses. Patīk lasīt - labu literatūru, labu dzeju."