Bez rūgtuma
Pirmais laikraksts Maģie Suiti iznācis 1996. gada februārī. ''Maģie ir mazie suiti. Mums ir suiti Alsungā, Gudeniekos un Jūrkalnē. Alsungā ir dižie suiti, Gudeniekos – treknie vai krētainie suiti, jo tur laba zeme bija un zirgiem krētas lielas, bet Jūrkalnē švaka zeme un tā arī cilvēki dzīvoja. Dižajiem suitiem ar mazajiem precēties bija ne visai. Ja kāda meita te mantoja māju, tad viņu varēja apprecēt. Tā lieta nebija tik vienkārša,'' smejot paskaidro Marijas kundze. Starp skolotājas rakstītajiem darbiem ir arī par dzimtās vietas patriotu Jāni Priedoliņu. Ar viņu kopā darbojusies Maģajos Suitos, sākuši pētīt dzimtas kokus, gatavojoties dzimtu salidojumam. Pašlaik Marija apkopo materiālus par savu skolotāju Jāni Lagzdiņu: ''Izmantoju to, ka esmu pilnībā noteicēja par savu laiku, un turpinu apkopot materiālus par tiem pagasta patriotiem, kas vairāk darījuši Jūrkalnes vēstures izpētē. Atmiņas paliek, ja kādam būs interese, varēs izmantot. No pagasta vēstures vismaz kādi nieciņi tiek saglabāti. Gandarījums, ka man bija iespēja vismaz dažiem cilvēkiem pateikt publisku paldies par ieguldījumu Jūrkalnes kultūrtelpas izkopšanā.''
Marija Janvāre dzimusi Jūrkalnē. Pētījusi radurakstus, izskaitījusi, ka ir jūrkalniece piektajā paaudzē. Pabeigusi Jūrkalnes septiņgadīgo skolu, tad iestājusies Rīgas Lauksaimniecības neklātienes tehnikumā, tā iegūstot arī vidējo izglītību. Viņa mammai ir vienīgā meita. Tēvu sagūstījuši jau pirmajos kara gados, viņš pazudis 1944. gadā.
''Tā mēs ar mammu divatā cīnījāmies. Mani astoņu gadu vecumā aizsūtīja pie krustmātes ganos, biju atbildīga par palielu govju pulku. Tas iemāca atbildību un pienākuma apziņu,''
uzsver Marija un turpina: ''Pēc 7. klases gribēju iet vidusskolā, bet tā vietā visu dzīvi man atmiņā 1954. gada 1. septembris, kad redzēju, ka citi iet uz skolu, – stāvēju, skatījos un jutu, ka šajā brīdī mana nākotne sabrūk. Tad smagie kolhoza gadi... Ja tagad kāds saka, ka ir slikti, tad mēs kolhozā nestrādājām par naudu, bet uz izstrādes dienām. Gada beigās skatījās, vai dabūs kaut ko vai neko. Kādreiz dabūjām kādu rublīti. Kad strādājām fermā, varējām graudus dabūt un maizīti izcept. Izdzīvojām.'' Taču apstākļi mainījās, un 24 gadu vecumā Marijai radās iespēja iestāties Liepājas Pedagoģiskajā institūtā: ''Ne mirkli to neesmu nožēlojusi. No pirmās klases zināju, ka gribu būt skolotāja.''
Darīt vai izdarīt
Augstskolu Marija pabeidza 1968. gadā, bet gadu iepriekš viņai negaidīti piedāvāja kļūt par toreizējās Planīcas skolas direktori. Neapzinoties atbildību, piekritusi, jo piedāvāja dzīvokli skolā. Skolā, kur no cietuma bija atgriezušies puiši ar saviem ieradumiem. Garajos darba gados daudz kas pieredzēts: ''Pirmajā Ēdoles skolā mācījos apzināties, kas vispār ir skolotāja profesija. Vēl nesapratu, ka mācīt un iemācīt ir dažādas atšķirīgas lietas. Labi, ka to nesaprata arī vecāki un bērni. Mums bija labas un sirsnīgas attiecības. Svarīgi apzināties, ka mācīt nozīmē darīt savu darbu, bet iemācīt – darīt to ar atbildības izjūtu par rezultātu. To sapratu tikai tālākos darba gados. Bet tas jau attiecas uz jebkuru darbu – darīt vai izdarīt.''
Kad 1991. gadā vēra vaļā Jūrkalnes skolu, Marija Janvāre kļuva par šīs skolas direktori. Viņa vienmēr bijusi šīs skolas patriote, jo – kā citādi? Nostrādājusi līdz skolas slēgšanai 2016. gadā, pēdējos gados vadījusi novadpētniecības pulciņu: ''Man ļoti laimējies ar visām audzināmajām klasēm. Visvieglāk ir, ja var audzināt no 1. klases, ne tik vienkārši, ja sasniegts pusaudža vecums, tad reizēm jāpasaka arī kāds skarbāks vārds un konfliktos jāmudina paskatīties vispirms uz sevi. Laimējies, ka manās audzināmajās klasēs bija sirsnīgi, mīļi un uz sadarbību vērsti bērni un vecāki. Tas dod gaišumu visam darba mūžam, jo piedzīvots daudz gandarījuma brīžu.''
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 22. novembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!