Kādu dienu saņēmu ziņu no paziņas. Jau kādu trešo reizi pēdējo gadu laikā viņa ziņkārīgi mani iztaujāja – kā tad tur bija ar to makrobarības vielu daudzumiem? Cik daudz manā uzturā ir tauku, ogļhidrātu un olbaltumvielu? Pie viena lai pastāstu par savu gavēšanas pieeju un arī fizisko aktivitāšu/ treniņu režīmu. Viņas balsī jūtama tieši tā pati intonācija, kādu saklausu parasti, protams, arī jautājumi atkal tie paši. Var atpazīt tipisko sieviešu, nu jau vairs ne tikai sieviešu, mūžseno jautājumu – kā notievēt?
Jau desmit gadu esmu saistīts ar veselīgu ēdienu, arī pasniedzu meistarklases par ēst gatavošanu. Taču, lai gan visu šo laiku profesionāli esmu sevi nodarbinājis ar jautājumu, kas ir veselīgs ēdiens, simtprocentīgi skaidras atbildes arī man joprojām nav. Pats esmu izgājis cauri dažādiem modeļiem, ar visu veselīgo pieeju esmu bijis arī uz liekā svara sasniegšanas sliekšņa. Nav nekāds brīnums, ka jautājumi par tievēšanu joprojām tiek uzdoti visbiežāk.
Arī mana jau pieminētā paziņa aptuveni reizi pusgadā arvien atgriežas pie šī jautājuma. Katru reizi, kad viņa saņem no manis kādu atbildi, iespējams, tā nav tā, kuru viņa meklēja. Kas der vienam, neder citam. Taču meklējumi neapstājas. Lai tie kļūtu kaut par mata tiesu vieglāki ikvienam, tapa šis raksts par ēšanu, tievēšanu un ķermeņa attīrīšanos no nevajadzīgā. Arī par neēšanu kā ēšanas svarīgāko sastāvdaļu.
(Ne)ēšanas galvenā daļa
Mūsu attīstības panākumi daļēji skaidrojami ar spēju ēdienu sildīt un gatavot uz uguns, taču vienlaikus esam arī šī fakta upuri. Pateicoties tam, esam iemācījušies uzņemt vairāk enerģijas, nekā mums vajadzīgs. Lielāko cilvēces evolūcijas laiku esam dzīvojuši ēdiena trūkumā, tāpēc mūsu smadzenes jau pamatos visu uztver no šī trūkuma mentalitātes skatpunkta. Tas noved arī pie tā, ka tur, kur mūsdienās ēdiena pieejamība nav problēma, cilvēkam ir tendence pārēsties.
Tāpēc, iespējams, svarīgākā uztura un ēšanas daļa ir tieši neēšana. To mēdz dēvēt arī par gavēšanu, atslodzes dienām, badošanos u. tml. Pie šiem jēdzieniem vēl atgriezīsimies, taču svarīgi ir saprast, no kurienes šādas idejas par neēšanu vispār radušās un kāpēc neēšana ir tik būtiska.
Šobrīd jau daudzi pētījumi liecina, ka ik pa brīdim pārtraukt ēdiena (precīzāk, kaloriju) patērēšanu ir ļoti veselīgi. Pakļaujot ķermeni epizodiskam enerģijas badam, redzams, ka organisma vājākās šūnas stresa rezultātā iet bojā, atstājot vietu stiprākajām. To dēvē arī par rūdīšanos, kuras rezultātā uzlabojas smadzeņu darbība un samazinās ātrums, ar kādu saīsinās telomēras. (Telomēras ir šūnu hromosomu pagarinājumi, kuru garumu saista ar dzīves ilgumu.) Tātad – pagarinās dzīves ilgums.
Pētot cilvēku attīstību, zināms, ka pirmatnējie cilvēki periodiski bijuši badā. Reģionos ar aukstu klimatu ziemas laikā cilvēks nereti bijis spiests izdzīvot tikpat kā vispār bez ēdiena. Taču paradoksāli, ka ar šādu, šķietami novājinātu organismu (bez ēdiena) cilvēks tomēr ir izdzīvojis. Kāpēc paradoksāli? Tāpēc, ka esam pieraduši domāt, ka spēka gūšanai nepieciešams paēst. Tomēr, kā izrādās, ja piespiedu gavēnis ir epizodisks, cilvēks kļūst daudz spēcīgāks, turklāt ar asāku prātu. Ja tā nebūtu, Homo sapiens kā suga jau sen būtu izmirusi.
Par badošanos un gavēni daudz runā arī reliģijas (kaut vai Kristus 40 dienu gavēnis tuksnesī). Turklāt šai ziņā vērojamas interesantas likumsakarības – baznīcas gavēnis sakrīt ar laiku, kad mūsu platuma grādos (februāris, marts) ēdiena ziņā ir visnabadzīgākais periods. Līdzīgi tas ir arī citās reliģijās. Tieši tāpēc gavēnis, iespējams, ir vecākais apzinātas diētas veids. Turklāt reliģijās gavēnis tiek saistīts arī ar garīguma veidošanu. Tā pilnveidošanās lielā mērā saistīta ar kognitīvā potenciāla pieaugumu, jo gavēņa laikā ķermenis sāk izmantot ketonvielas jeb glikozei alternatīvas no taukiem atvasinātas enerģijas vienības. Tās smadzenēm ir ļoti viegli izmantojamas, tāpēc arī smadzeņu darbība uzlabojas.
Neēšanas pozitīvajām īpašībām apstiprinājumu var gūt arī mūsdienu zinātniskajos pētījumos, un labi pazīstama ir terapeitiskā gavēšana – sākot no svara kontroles, beidzot ar nelieliem gavēņiem, neēšanu pirms operācijām vai analīžu nodošanas. Citiem vārdiem sakot, priekšrocības un ieguvumi, gan pētot moderno zinātnisko literatūru, gan evolucionāro bioloģiju un antropoloģiju un izvērtējot arī atsevišķus, reizēm pat anekdotiskus gadījumus, kurus uz savas ādas pieredzējis pat šo rindu autors, ir daudzsološi. Gavēšanas potenciāls ir liels. Tomēr jāņem vērā, ka gavēšana ir kas pilnīgi atšķirīgs no kaloriju samazināšanas uzturā, īpaši, ja runājam par svara zaudēšanu (kas daudzus tik ļoti interesē). Jo, samazinot uzturā uzņemto kaloriju daudzumu, organisms, tā sakot, "noregulējas uz leju" un turpmāk funkcionē ar daudz lēnāku vielmaiņu. Ķermenis it kā saņem signālu, ka ēdiena ir maz, tāpēc enerģija jātaupa.
Slavenais detokss
Gavēšanu savā ziņā varētu saukt par atbrīvošanos no ēšanas vajadzības. Šāds paņēmiens, protams, var noderēt arī kā attīrīšanās no kaitīgām vielām vai atindēšanās no sliktas kvalitātes pārtikas.
Taču, ja kaut kas ir izmantots nejauši, pilnīgi noteikti atradīsies kāds, kas to pacels jau citā līmenī. Tieši tā gavēšanas principi, papildināti ar jaunām pieejām, kļuvuši par īpašām attīrīšanās metodēm, kuras modernajos laikos mēdz dēvēt par detoksu. Jā, kafijas klizmas un visādi detoksi ir ļoti modē. Ir cilvēki, kas ir svēti pārliecināti par detoksu nepieciešamību un efektivitāti. Citi, arī daudzi uztura speciālisti un ārsti, šādas attīrīšanās kūres uzskata par vislielāko nonsensu. Viņi norāda – mūsu pašu iekšējie orgāni lielā mērā ir apveltīti ar attīrīšanās mehānismiem, piemēram, aknas un nieres, tāpat arī āda veic detoksikācijas funkcijas. Šai ziņā viņiem ir taisnība.
Taču ir reizes, kad cilvēks savam organismam detoksa procesā tomēr var palīdzēt. Piemēram, dažādos saindēšanās gadījumos, slimībās, savu reizi vienkārši profilaktiski dzerot ūdeni, lai šķidrums atbalstītu šos dabīgi notiekošos attīrīšanās procesus. (Protams, var tālāk strīdēties, cik daudz ūdens būtu jādzer, taču tā jau ir cita diskusija.) Tāpat jāatceras, ka vēl ir citi attīrīšanās līdzekļi. Piemēram, pirtis veicina svīšanu. Vēl var izmēģināt tā saucamās izslēgšanas diētas – uz laiku atsakoties no kāda pārtikas produkta un pieradinot ķermeni iztikt bez tā, bet pēc kāda laika atkal pamēģinot to lietot, varēs izdarīt secinājumus, vai šis produkts bijis vainīgs pie sliktas pašsajūtas, iekaisušas ādas vai citām problēmām. Taču visa pamatlieta, šķiet, ir gaužām vienkārša – viss, ko cilvēks var izdarīt savs veselības labā, ir atbalstīt organismā jau tāpat notiekošos pašaizsardzības, pašattīrīšanās mehānismus.
Diētas un to veidi
Pasaulē diētu ir ļoti daudz, un tās ir dažādas. Izklaides nolūkos var nosaukt dažas amizantākās: vīna un olu diēta, bēbīšu ēdiena diēta, cepumu diēta un visbeidzot absolūts hits – salvešu diēta (dienā jāapēd dažas mazas salvešu bumbiņas, kas samērcētas apelsīnu sulā)!
Taču noliekot malā jokus, prasās pēc definīcijas, ko ar diētu saprotam. Šī raksta kontekstā vārdu "diēta" lietosim kā specifisku ēšanas stilu/pieeju, lai sasniegtu kādu izvirzītu mērķi. Lielākoties šis specifiskais mērķis ir svara zaudēšana. Tomēr bieži vien mērķi ir daudz konkrētāki un vērsti tieši uz veselības uzlabošanu vai, piemēram, slimību ārstēšanu. Uztura konsultante un naturopāte Ance Anna Šternberga ļoti labi definē vēlamo pieeju ēdiena izvēles jautājumā: "Katrs cilvēks ir unikāls indivīds – uz pasaules nav divu vienādu gremošanas traktu, zarnu mikrofloru, divu vienādu vielmaiņu vai endokrīno sistēmu. Un tas, ka cenšamies visus samest vienā katlā, pieņemot, ka organisms visiem strādā vienādi kā pēc grāmatas, un visiem piemērojot vienus un tos pašus ēšanas paradumus, ir absurdi un nepareizi, reizēm nodarot vairāk slikta nekā laba."
Te jāpiebilst – senāk diētas bija saistītas ar gavēšanu, nereti ar sodu, šad tad arī ar ārstēšanu, taču mūsdienās visizplatītākais diētu mērķis ir notievēšana. Šī vēlme ir samērā nesena parādība, jo senākos laikos daudz izplatītāka problēma bija ēdiena trūkums, nevis pārmērīgā ēšana. No tā, visticamāk, arī nāk izteiktais aizspriedums, ka diēta – tas ir upurēties un ēst mazāk visa tā, ko tik ļoti gribas. Tieši upurēšanās sajūta ir visizplatītākais cēlonis, kāpēc diētas ir tik grūti ievērot. Lai ilgstoši ieturētu jebkādu diētu, sevišķi svara zaudēšanai, vajadzīgs liels gribasspēks, tāpēc "noraušanās" no diētas ir izplatīta lieta. Kompānijas Gallup regulāri veiktās aptaujas liecina, ka 40–50% sieviešu tieši šobrīd ietur kādu no diētām. Vidēji katra sieviete līdz 50 gadu vecumam ir izmēģinājusi vairākus desmitus dažādu diētu. Taču diētas lielākoties nestrādā. Arī, ja tiešām tās izdevies ievērot un svaru zaudēt, lielākoties viena līdz piecu gadu laikā cilvēks atgriežas iepriekšējā svarā, kāds tas bijis pirms diētas.
Valda vēl kāds diezgan izplatīts mīts – ka no liekā svara var atbrīvoties, nodarbojoties tikai ar fiziskajām aktivitātēm un sportu. Vieglatlētikas un fitnesa treneris Edgars Rencis gan uzsver – fiziskās aktivitātes ir svarīgas tievēšanas procesā, bet tās nav galvenās. "Mīts, ka visa pamatā ir tikai sportošana, manuprāt, radies no tā, ka, piemēram, paskatoties televīzijā sporta sacensības, nekad neredzam nevienu skrējēju ar lieko svaru. Dabiski rodas vēlme padarīt to par cēloņsakarību – ja tu daudz skrien vai nodarbojies ar jebkuru citu sporta veidu, būsi tievs. Mēs aizmirstam, ka sportisti arī ļoti piedomā pie savas diētas un varbūt tieši tāpēc nepieņemas svarā."
Atbilde noteikti nav meklējama cerībā, ka ir kaut kāda brīnumdiēta vai brīnumlīdzeklis, kas atrisinās svara un veselības problēmas. Lai cilvēks iegūtu lieko svaru, ir vajadzīgs samērā ilgs laiks. Tas nenotiek vienā mēnesī. Tieši tāpat ir ar notievēšanu vai veselības atgūšanu, kas parasti zaudēta pēc ilgstoši ievērota neveselīga dzīvesveida.
Arī Šternberga norāda: "Nevajag gaidīt brīnumdiētu, kas līdzēs visiem, tā ir jāmeklē katram pašam, iepazīstot sevi un sadraudzējoties ar savu ķermeni. Un, bez šaubām, eksperimentējot." Tāpēc efektīvākais veids, kā ilgtermiņā parūpēties gan par normālu ķermeņa svaru, gan vispārēju veselību, visticamāk, nebūs upurēties vai mocīties, bet gan mainīt dzīvesveidu.
Diētas kā dzīvesveids
Lūk, arī dažas no iespējām, kuras tikai ar grūtībām var iekļaut klasiskajā diētu izpratnē un drīzāk nozīmē visa dzīvesveida maiņu.
Veģetārisms un vegānisms.
Vispopulārākā diēta, kas daudziem kļuvusi par dzīvesveidu, ir veģetārais, kā arī vegānais uzturs. Gan veģetārisms, gan vegānisms paredz ēst pamatā augu valsts produktus, tikai atšķirībā no vegāniem veģetārieši drīkst ēst arī atsevišķus dzīvnieku izcelsmes produktus (piena produktus, medu, dažkārt arī olas un zivis). Abas šīs pieejas ir ļoti atbalstāmas pat tad, ja cilvēks vēlas lietot gaļu, – par pamatu ņemta veģetārā ēdienkarte un pieeja ēst gatavošanā gluži vienkārši nozīmē veselīgu uzturu. Svarīgi gan piebilst, ka abi šie dzīvesveidi sākotnēji var prasīt zināmu izglītošanos, jo pilnvērtīgs veģetārais uzturs neskaitīsies ēst siera picas un cepumus. Turklāt abi šie ēšanas stili, sevišķi vegānisms, var izrādīties neatbilstoši kāda cilvēka fizioloģijai un var nākties domāt par atsevišķu barības vielu papildu uzņemšanu. Neēdot gaļu, organismam var pietrūkt vitamīna B12 vai arī tādu minerālvielu kā cinks, dzelzs vai pat kalcijs. Šo vielu iztrūkumu nepieciešams kompensēt ar uztura bagātinātājiem vai citiem "trikiem", par ko droši vien zinās pastāstīt pieredzējuši vegāni.
Vidusjūras diēta.
Šīs idejas pamatā ir novērojumi, ka iedzīvotāji Vidusjūras reģionā ir krietni veselīgāki: mazāk sirds un asinsvadu slimību, diabēta un citu veselības problēmu. Izskaidrojums ir vienkāršs: viņu uzturs sastāv no liela daudzuma dārzeņu, pākšaugu, zivīm, olīveļļas, kā mēdz teikt – labie tauki, augļu, zaļumu un garšaugu.
Paleo diēta.
Par specifisku un populāru diētu pēdējā laikā kļuvusi akmens laikmeta jeb paleo diēta. Tās pamatideja ir ēst tādu pārtiku, kādu ēduši mūsu senči pirms lauksaimniecības rašanās. Viss, kas būtu atrodams, salasāms vai nomedījams savvaļā, pieder pie paleo ēšanas. Jāsaka gan – lai gan šī diēta ir laba veselības ziņā, galvenā kritika tādam dzīvesveidam varētu būt dārdzība. Produktu sarakstā vēlama ir medījumu gaļa vai, ja liellopu, tad noteikti ar zāli barotu lopiņu gaļa. Tāpat tā nozīmē ēdienkartē riekstus, daudz dārzeņu, kurus var ēst svaigus.
Kaloriju skaitīšana jeb svara vērotāju diēta.
Lai arī informācijas par kaloriju skaitīšanas nepilnīgumu ir daudz, nekur tālu no tās neesam tikuši. Kaloriju skaitīšana ir teju jebkuras diētas centrālā sastāvdaļa. Neatkarīgi no tā, kādu uzturu ikdienā cilvēks izvēlējies, kalorijas skaita lielākā daļa. Nepilnvērtīga gan šī diēta ir tāpēc, ka nesniedz atbildi uz jautājumu par veselīgu dzīvesveidu. Piemēram, ļoti veselīgajā auglī avokado 100 gramos ir 160 kaloriju. 40 gramos cukura arī ir 160 kaloriju. Kurš ņemsies vispār salīdzināt šos divus pārtikas produktus?
Manuprāt !
Paldies
pret ekofašismu