Uztura speciāliste Guna Rijkure sarunā par atslodzes dienām, gavēni un badošanās praksēm norāda, ka daudz kam šajās metodēs pamats rodams ājurvēdā. Tiesa, tas, kas šajā tūkstošiem gadu senajā indiešu pieejā ir dzīvesveids, "dzīves mācība", visai bieži tiek izrauts no konteksta, īstenots kampaņveidīgi un pielāgots rietumnieku izpratnei un dzīvesveidam.
Bads kā terapija
Ājurvēdā sakņojas arī ilgākas badošanās kūres, kad cilvēks noteiktu dienu skaitu (visbiežāk aptuveni nedēļu vai divas) iztiek pilnīgi bez ēdiena vai ēd tikai kaut ko vienu, piemēram, kičari sautējumu (rīsi, lēcas, dārzeņi, garšvielas), kas it kā veic ķermeņa detoksikācijas uzdevumu.
Mūsu platuma grādos badošanās kūres īpaši populāras bija vēlīnajos padomju gados, kad arī Latvijā tās kā ārstniecisku terapiju piedāvāja vairākas medicīnas iestādes un slimnīcas. Apgalvojumiem, ka badojoties organismam nav jānodarbojas ar uzturvielu pārstrādāšanu un tāpēc tas var risināt citas problēmas, piemēram, cīnīties pats ar savām slimībām, zināms pamats ir, piekrīt Rijkure. Ar ārstniecisko badošanos savulaik ārstēja gan atsevišķas šizofrēnijas formas un depresiju, gan sirds un asinsvadu, nefroloģiskās un locītavu problēmas, diabētu, hipertensiju, arī noteiktas endokrinoloģiskās kaites u. c. Badošanās laikā mazinās svars, atjaunojas organisma audi, normalizējas asinsspiediens un holesterīna līmenis.
"Taču ir ļoti jāizvērtē katrs individuālais gadījums – vai tas dos vēlamo labumu vai ne," saka Rijkure. Viņa pirms ieceres badoties iesaka obligāti konsultēties ar ģimenes ārstu, uztaisīt asins un urīna analīzes, ievākt papildu informāciju par šādu terapiju, kā arī pašu badošanos realizēt mediķu uzraudzībā. Ļoti svarīgi ir organismu badam sagatavot ar vieglu, veģetāru uzturu, bada fāzē ieiet lēnām, pakāpeniski samazinot porcijas, un tikpat lēni no tās vēlāk arī iziet, pamazām porcijas palielinot. "Pašrocīgi bez ēdiena var padzīvot vien pāris diennakšu, ne ilgāk un arī tikai tad, ja nav diabēta, citu hronisku slimību vai grūtniecības, – lai beigās, šādi eksperimentējot, nenonāktu slimnīcā."
Uztura speciāliste norāda, ka veselam normālas masas cilvēkam badošanās nebūtu vajadzīga, jo tās laikā organisms kādā brīdī sāk izmantot savas olbaltumvielu un muskuļu rezerves. Šī procesa gaitā gan rodas patīkama viegluma sajūta un eiforija, tomēr tā ir mānīga. Atklāts paliek arī jautājums, cik ilgi saglabājas badojoties panāktais efekts – gan runājot par svara nomešanu, gan par slimību ārstēšanu. Ja cilvēks pēc šādas kūres atgriežas pie iepriekšējā dzīvesveida un ieradumiem, nav pamata domāt, ka svars un slimību izpausmes neatgriezīsies, pieļauj Rijkure. Viņa gan stāsta, ka mūsdienās reti kurš vēlas praktizēt šādu pilnīgu badošanos, arī viņas pacienti par to īpaši nejautā.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena ceturtdienas, 6. februāra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!