"Cilvēki dara ļoti interesantas lietas dzīvnieku kontekstā, un tas mani fascinē," saka antropoloģe Māra Neikena, kuru saista antrozooloģija, viņa topošajiem antropologiem Latvijas Universitātē arī pasniedz studiju kursu Dzīvnieki antropoloģijā. Uz dzīvniekiem antropologi skatās caur attiecību prizmu – kā cilvēki interpretē dzīvniekus, kā tos uztver, kādas sekas šī uztvere atstāj utt. Šīs attiecības ir daudzšķautņainas, tās mainās, un tajās, kā Māra iezīmē sarunā, netrūkst dažādu interesantu pretrunu.
Vienus mīlam, citus ēdam
"Viens no antropologu pamatprincipiem ir vērot, ko cilvēki dara, klausīties, ko viņi saka, un mēģināt saskatīt sakritības vai nesakritības. Un nesakritības ir bieži – sakām vienu, bet darām ko citu," Māra stāsta. Piemēram, cilvēki saka, ka mājdzīvnieki viņiem ir pilntiesīgi ģimenes locekļi, tomēr šīs attiecības, lai cik mīļas, pēc būtības ir grūti saukt par ģimenes locekļu attiecībām – dzīvniekiem apgriež ausis un astes, viņus kastrē, viņi ir īpašums, viņus dažādos veidos kontrolē, ierobežo. "Cilvēki aiz skaistiem stāstiem savā ziņā pietušē to, kādas šīs attiecības ir patiesībā," Māra komentē.
Viņasprāt, no vienas puses, ir mīļi, ka mājdzīvnieks tiek uztverts kā daļa no ģimenes, tomēr, no otras puses, tas arī rada zināmus riskus: "Ja mēs dzīvnieku pārāk cilvēciskojam, pazūd izpratne par paša dzīvnieka vajadzībām. Iztēlojamies, ka viņa vajadzības ir līdzīgas kā cilvēkam, taču īstenībā jau tā nav – dzīvniekam ir dzīvnieka vajadzības, ko nereti nezinām, neinteresējamies par tām." Līdzīgā veidā cilvēki mēdz interpretēt dzīvnieku ķermeņa valodu, nezināšanas dēļ to tulkojot pat pretēji tam, ko dzīvnieks izrāda.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 3. marta, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!