Merilina Monro, Laima Vaikule, Glorija Svensone un Kings Kongs satiekas uz Bastīlijas operas skatuves Parīzē – jaunās sezonas sākumā repertuārā ir atgriezies čehu komponista Leoša Janāčeka operas Makropula līdzeklis/Věc Makropulos 2007. gada iestudējums, kuru veidojis poļu režisors Kšištofs Varļikovskis. Publika no viņa vienmēr gaida radikālus un skandalozus žestus. Pašlaik Kšištofs Varļikovskis – Varšavas Jaunā teātra dibinātājs, kādreizējais Pītera Bruka, Kristiana Lupas un Džordžo Strēlera asistents – ir viens no muzikālā un dramatiskā teātra līderiem Eiropā.
Francijā viņa darbu ne tikai labi pazīst, bet arī mīl, kaut gan pēc pirmā uzveduma Parīzes operā – Gluka Ifigēnijas Tauridā –, kurā dievi mita veco ļaužu pansionātā, režisors tika apmētāts ar tomātiem. Toreizējais Parīzes operas vadītājs Žerārs Mortjē turpināja pasūtīt Varļikovskim arvien jaunas izrādes – Makropula līdzekli, Parsifālu un Karali Rodžeru. Viņš iestudējis operas Ēksanprovansā, Briselē, Berlīnē, Varšavā, Minhenē, Madridē un Monpeljē. Slavenajā Parīzes teātrī Odéon Varļikovskis uzvedis Tenesija Viljamsa Ilgu tramvaja modificēto, modernizēto versiju Tramvajs ar Izabellu Ipēru Blānšas lomā.
Izrāde iecementēta skatītāja atmiņā
Ja vēlaties redzēt poļu provokatora dramatiskās izrādes, jābrauc uz Varšavu (tur tikko pirmizrādīta Varļikovska Kabaret, kas pirms tam bija skatāma Aviņonas festivālā). Ja jūs interesē opera Kšištofa Varļikovska interpretācijā, izvēlieties kādu no Eiropas opernamiem. 21. novembrī Bavārijas Valsts operā Minhenē notiks viņa iestudētās Riharda Štrausa operas Sieviete bez ēnas pirmizrāde, nākamā gada 27. februārī Madrides operā Teatro Real – Kristofa Vilibalda Gluka Alčestes pirmizrāde.
Viens no skandalozākajiem poļu režisora uzvedumiem ir Jevgeņijs Oņegins Minhenē – varat savienot patīkamo ar lietderīgo, jo šajā iestudējumā janvāra sākumā Bavārijas Valsts operā Tatjanas lomu atveidos Kristīne Opolais. Izrādes titulvaronis atsaka Tatjanai, jo daudz vairāk ir pārņemts ar savām jūtām pret Ļenski. Kšištofa Varļikovska darbi ir efektīgi un dinamiski, tie veidoti un izpildīti ar izdomu un iedvesmu. Operai viņš parasti piekabina savu stāstu, kuram ar libretu nav nekāda sakara, taču šāds paņēmiens, lai cik pretrunīgs arī būtu, palīdz iecementēt izrādi skatītāju atmiņā, viņi par to aktīvi stāsta citiem operfrīkiem, strīdas un kaislīgi diskutē par "režijas briesmām": vai atceraties Oņeginu ar puskailiem kovbojiem un Makropula līdzekli ar Merilinu un Kingu Kongu?!
Ko man zaudēt? Tikai važas
Leoša Janāčeka Makropula līdzekļa iestudējumā Kšištofs Varļikovskis pārvērš Bastīlijas operu par kinoteātri. Tas arī kļūst par kino un teātra cīņas arēnu – kura no mākslām izrādīsies spēcīgāka? Skaidrs, ka operā ir jāuzvar mūzikai. Par muzikālo interpretāciju atbild jaunā somu diriģente Suzanna Melki.
Makropula līdzeklis ir Janāčeka astotā, priekšpēdējā opera, kuras pirmizrāde notika Brno 1926. gadā. Paša komponista uzrakstītā libreta pamatā ir starptautiski pazīstamā čehu autora, zinātniskās fantastikas pamatlicēja Karela Čapeka optimistiskā komēdija ar groteskas elementiem. Janāčeks šo sižetu pagriež personiskas traģēdijas virzienā: Makropula līdzeklis ir dziļš sievietes likteņa pētījums, kas turpina Jenufas un Katjas Kabanovas pavedienu. Operas muzikālajā struktūrā īpaša uzmanība veltīta prosodijai – izdziedātajām, izkliegtajām frāzēm un rečitatīviem ir jāatbilst dabiskam runas ritmam un plūdumam. Šī opera ir XX gadsimta klasika, modernisma paraugs ar savu estētiski hermētisko stilu un augsto intelekta pakāpi. Emocionalitāte Makropula līdzeklī ilgu laiku šķiet apzināti apslāpēta (tas ir galvenās varones noslēpums!), līdz uzplaukst grandiozā, liriskā, ekspresīvā finālā – zvaigznes pirmsnāves monologā, kurā četrus gadsimtus ilgstošo dēku nomocītā liktenīgā sieviete beidzot atbrīvojas no mūžīgās dzīves, jaunības un dīvas farsa važām.
Mūža ieslodzījums slavas cietumā
Operai ir intriģējošs detektīvsižets. Darbība risinās XX gadsimta 20. gados Prāgā. Galvenā varone ir operas primadonna Emīlija Marti, kura negaidīti iesaistās divu klanu tiesas prāvā par mantojuma dalīšanu, viņa jauc galvu un pavedina konfliktā iesaistītos dažāda vecuma vīriešus. Māksliniece cenšas atgūt mistisku aploksni, kas glabājas vienas ģimenes arhīvā. Neviens nenojauš, ka patiesībā Emīlija Marti ir 337 gadus vecā Elīna Makropula. Viņa ir dzimusi Krētas salā XVI gadsimta beigās, Elīnas tēvs Hieronims Makropuls bija alķīmiķis un imperatora Rūdolfa II ģimenes ārsts. Monarham bija bail no nāves, un viņš pavēlēja Makropulam izgudrot eliksīru, kas pagarinātu dzīvi par 300 gadiem.
Kad mūžības kokteilis bija gatavs, Rūdolfs II pieprasīja, lai alķīmiķis to vispirms iedod nogaršot savai 16 gadu vecajai meitai. Nobaudījusi dzērienu, jauniete zaudēja samaņu uz dažām nedēļām. Viņas tēvs zaudēja darbu imperatora galmā un tika apcietināts. Rūdolfs II drīz nomira, bet Elīna pamodās un, paņēmusi līdzi eliksīra recepti, devās bēgļu gaitās cauri gadsimtiem. Sieviete palika mūžīgi jauna un skaista, kļuva par izcilu dziedātāju, taču ik pēc dažām desmitgadēm bija spiesta mainīt vārdu (vienmēr saglabājot iniciāļus E. M.), dzīvesvietas un dzīvesbiedrus. XVIII gadsimtā vienam no saviem mīļākajiem E. M. iedeva maģiskā dzēriena formulu, taču viņš to paslēpa un nomira.
XX gadsimta sākumā Elīnai Makropulai ir jāiedzer jauna eliksīra deva, lai atkal pagarinātu dzīvi, tāpēc viņai steidzami ir jāatrod slepenā recepte, kas glabājas viņas bijušā mīļākā mantinieku mājā. Baudas Elīnas mūžā ir maz, laimes nav vispār – emocionāli iztukšotā sieviete ir nogurusi no nebeidzamās spēles ar identitātēm, viņa nespēj nevienam uzticēties, ir lemta vientulībai un tagad spiesta koķetēt ar pašas mazmazdēlu. Viņas vienīgā pašidentifikācijas iespēja – izpausties uz operteātra skatuves.
Kšištofs Varļikovskis šajā stāstā ir ieraudzījis Holivudas dīvas drāmu, izcilas mākslinieces traģēdiju un mītu, kuru režisors piepilda ar XX gadsimta leģendām un simboliem. Dīva – tā ir diagnoze un spriedums, mūža ieslodzījums slavas cietumā. Dziedātāja Emīlija Marti viņa iestudējumā ir mūžīgās sievišķības iemiesojums – vispirms Merilina Monro, kura dzimusi Makropula līdzekļa pirmizrādes gadā. Tāpat kā Elīna Makropula, dīvas izdzīvo vairākas dzīves, skatītāji pazīst viņu varones un tēlus, projicējot tos uz pašām aktrisēm, taču, kādas viņas ir patiesībā, neviens neuzzina. Viņas izkūst savās varonēs un skatītāju fantāzijās, varbūt otrādi – varones un fantāzijas izkūst viņās. Publika vienmēr ir nežēlīga, jo visos laikos vēlas redzēt dīvu spīdošu un... mirstošu. Tikmēr pati dīva visiem spēkiem cenšas apturēt novecošanu un nepieļauj domu par mirstīgumu.
Skaņu celiņš viņas smaidam
Skanot Makropula līdzekļa uvertīrai, uz lielā ekrāna tiek demonstrēta melnbalta filma, kādas Holivudas leģendas nāves hronika – katafalks lepni virzās pa palmu ieskautu bulvāri. Tā ir stilizācija, fikcija – izdomāta filmiņa (videodarbu autors ir Denī Gegēns, kurš ir Kšištofa Varļikovska ilggadējais sadarbības partneris). Pēc tam ekrānā ir redzama fotokameru apžilbinātā reālā Merilina – Janāčeka mūzika kļūst par labāko skaņu celiņu viņas smaidam. Tie ir arhīva kadri – visbiežāk aktrise izskatās apmulsusi, viņa nezina, kā reaģēt uz šīm situācijām, uz histēriju ap sevi. Šajos materiālos viņas dzīves realitāte kļūst par teatrālu mizanscēnu. Jā, tiek rādīts arī īsts Merilinas Monro līķis, iesaiņots melnā plēvē.
Emīlija Marti (vācu soprāns Rikarda Merbeta) parādās uz skatuves Merilinas Monro tēlā, viņas svārki saceļas vējā kā Merilinai filmā Septītā gada drudzis. Emīlija Marti ir aizdomīgi līdzīga arī Laimai Vaikulei. Izrādes gaitā varone maina savu izskatu, parūkas un kostīmus, pārģērbjoties skatītāju acu priekšā. Kšištofs Varļikovskis iestudē operu kā filmu – bez starpbrīža, vienā piegājienā. Uz skatuves ierīkots grezns amerikāņu stila kinoteātris – skatītāju rindas, popkorns, ekrāns. Videoprojekcijās izmantoti kadri no filmām Kings Kongs, kurā tēloja Džesika Lenga, un Sanseta bulvāris ar Gloriju Svensoni, kuras varonei Normai Desmondai bija tikpat daudz eksistenciālu izaicinājumu kā Elīnai Makropulai.
Iestudējuma galvenais specefekts ir milzīgais Kings Kongs ar degošām sarkanām acīm, un Emīlija Marti laiski sēž viņam ķepā. Šī varone ir psiholoģiski sarežģīts tēls – Emīlija Marti izstaro absolūtu vienaldzību un atsvešinātību, viņai ir raksturīgs emocionāls stingums ar sporādiskiem bezatbildīgas jautrības uzliesmojumiem. Nemirstīgā dīva ir depresijas, ekspresijas un agresijas plosīta. Tas liecina, ka nemirstība ir smaga slimība, un viens no blakusefektiem ir varones atbaidošais vilinājums. Kad visas lomas ir nospēlētas un patiesība atklāta, 337 gadus vecā skaistule atsakās no eliksīra glāzes, jo saprot, ka, tikai tuvojoties ekstāzes pilnam nāves brīdim, var izbaudīt ilgi meklēto dzīves jēgu un skaistumu. Dīva eleganti nomirst baseinā, izpelnoties skaļas ovācijas, tas tikai apstiprina faktu – nāve ir solis tuvāk nemirstīgumam.
Ko vēl vērts redzēt Parīzes operā šajā rudenī? Gluka Alčestes jauniestudējumu, kuru uz Parīzes operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves uzvedis franču režisors Olivjē Pī, kurš no 1. septembra ieņem Aviņonas festivāla direktora amatu. 10. oktobrī uz Bastīlijas operas skatuves notika vēl viena viņa pirmizrāde – Verdi Aīda. 27. oktobrī Bastīlijas operā – Štrausa Elektras pirmizrāde Roberta Karsena režijā.
Parīzes opera
Operas un baleta izrādes notiek uz divām skatuvēm – Garnjē pilī un Bastīlijas operā. Repertuārs un biļešu iegāde: www.operadeparis.fr