Izraēlā ierodamies pāris stundu pirms sabata – ebreju iknedēļas svētkiem. Šo laiku esam nolēmuši pavadīt ziemeļu pilsētā Nācaretē, ko tūrisma ceļveži sauc par Jēzus bērnības un Marijas pasludināšanas vietu. Mūsdienās uz Bībeles notikumiem norāda iespaidīgi atjaunotā bazilika pilsētas centrā, taču pati Nācarete drīzāk atbilst savam neoficiālajam "Izraēlas arābu galvaspilsētas" statusam, jo vairākums iedzīvotāju ir islāmticīgie palestīnieši. Šeit virmo dzīvība arī sabatā, turpretim visas ebreju pilsētas šķiet izmirušas, un tajās nekursē pat sabiedriskais transports.
Spītējot aukstajam laikam, mūsu kompānijas puiši uzvelk optimistiski līdzpaņemtos šortus. Sezonai nepiemērotais apģērbs savdabīgā veidā nojauc komunikācijas barjeras, jo izraisa neviltotu interesi Nācaretes iedzīvotājos, kuri smaida un labprāt sāk sarunas. Par Nācaretes apmeklējuma kulmināciju kļūst konditoreja, kur gatavotie saldumi vēl silti un kūpoši tiek celti apmeklētāju priekšā milzīgās pannās. Lai halva un baklava atpūšas – šis kārtainais brīnums ir pārpasaulīgi gards un tik sātīgs, ka tam klāt tiek pasniegts auksts ūdens.
Sabatā un nesezonā
Kontrastam aizbraucam arī uz ebreju apdzīvoto Safedu, kuru sabats tik ļoti paralizējis, ka bariņš ebreju puišu pilsētiņas centrā izskatās jokaini. Dzirdot, ka jaunieši savā starpā sarunājas amerikāņu angļu valodā, sākam sarunu. Noskaidrojam, ka šī ir augstākā pilsēta Izraēlā ar ļoti garām kāpnēm, kuras reiz iezīmēja robežu starp naidīgajiem ebreju un arābu rajoniem. Vēl uzzinām, ka labākās ballītes notiek Telavivā un ka puiši uzreiz pēc sabata uztin kāsi.
Mazliet vēlāk sastopamies ar sirmu, liela auguma vīrieti baltā tērpā, kurš – atkal amerikāņu angļu valodā – pastāsta, ka dzīvojot tuksnesī un esot mistiskā jūdaisma piekritējs – uz to norāda arī viņa neparastais turbāns. Katrs satiktais cilvēks arvien vairāk apstiprina, ka Izraēlas iedzīvotāji ir ārkārtīgi dažādi un katrs nonācis šeit citādā ceļā.
Izraēlas ziemeļu iepazīšanu turpinām pie Galileja jūras jeb Tibērijas ezera, pa kura virsmu esot staigājis Jēzus. Taču jau kopš Bizantijas laikiem šo ezeru pārņēmusi cita veida reliģija – tūrisms. Sezonas laikā Tibērijas kūrortos atpūšas gan Izraēlas iedzīvotāji, gan svētceļnieki un atpūtnieki no visas pasaules. Tiesa, janvārī šeit rēgojas tikai dažas sērīga paskata bodītes, taču dabas skati ir burvīgi visos gadalaikos. Tomēr šaubu nav – Izraēlas gardākais kumoss mums vēl ir priekšā.
Jeruzalemes šizofrēnija
Lai arī Jeruzaleme nesniedz cerēto siltumu, tomēr fantastiskus iespaidus gan. Leģendārās pilsētas centrā ieejam pa vecām vilciena sliedēm, kas pārveidotas par modernu, vairākus kilometrus garu pastaigu taku. Sliedes ved uz veco Jeruzalemes staciju, kas pēc aizmirstības gadiem transformējusies par hipsterīgu bāru un veikaliņu zonu.
Otras Jeruzalemei līdzīgas vietas pasaulē nav. Lai izjustu cilvēces vēstures kultūrslāņus un reliģiju pretrunas, turp ir vienkārši jāaizbrauc. Nepilnu kvadrātkilometru lielā Jeruzalemes vecpilsēta ir kā magnēts, kas vilinājis tik dažādas tautas un ticības. Arī šodien ebreji, musulmaņi, kristieši un armēņi (senās ietekmes dēļ armēņiem iedalīts atsevišķs kvartāls) dzīvo plecu pie pleca, tomēr katrs sava kvartāla ietvaros.
No 35 000 vecpilsētas iedzīvotāju 27 tūkstoši mīt musulmaņu kvartālā. Šī ir krāsainākā vecpilsētas daļa, kurā tūristiem paredzētās ieliņas nomaina autentiskāki un nobružātāki tirgus laukumi. Dažādos vecpilsētas nostūros noslēpušās 30 mošejas, no kurām daudzas ir ļoti mazas, un neviena nedrīkst būt lielāka par vissvētāko Aksas mošeju. Mošeju esot tik daudz, lai visur būtu dzirdami aicinājumi uz lūgšanām.
Jeruzaleme tulkojumā nozīmē "Miera vieta", tas ir ironiski, jo pilsēta iekarota 33 reizes. Arī šodien miers te valda tikai nosacīti. Daļa Jeruzalemes atrodas Palestīnas teritorijā, un tās statuss ir nozīmīgs faktors konfliktā starp abām valstīm. Daudzviet pilsētā redzami kareivji ar automātiem, un vairākās vietās ir drošības kontroles, piemēram, pie Raudu mūra.
Aiz šīs slavenās lūgšanu sienas atrodas Tempļa kalns ar Aksas un Klints kupola mošejām. Tā ir viena no senākajām un nozīmīgākajām musulmaņu svētvietām, pie kuras netiekam klāt, jo neesam ieradušies īstajā dienas laikā un izstāvējuši rindu. Visvairāk mūs pārsteidz tas, ka šajā mošejā atrodas arī svētākais jūdu pielūgsmes objekts – klints, uz kuras brams gatavojās upurēt savu dēlu Īzāku. Izrādās, jūdi pie Raudu mūra lūdzas tāpēc, ka tā ir vistuvāk pieejamā vieta Tempļa kalnam, kurš ir pārāk svēts, lai tur atrastos.
Grafiti kā protests
Ticības pinekļi turpinās Jeruzalemes Svētā kapa baznīcā – kristiešu nozīmīgākajā svētvietā, kas uzcelta Jēzus krustā sišanas un augšāmcelšanās vietā. Ceturtajā gadsimtā būvēto baznīcu tagad dala sešas kristiešu konfesijas, kuras cita citu necieš. Lai par to pārliecinātos, pietiek YouTube atrast garīdznieku kautiņu video pēc atslēgvārdiem "Priests fighting in Jerusalem". Katrai konfesijai atvēlēta sava baznīcas daļa, tāpēc šeit valda dīvaina noskaņa, kurā sajaucas askētisms ar greznību, pareizticīgo vīraka smarža ar eksotiskiem elementiem no etiopiešu un koptu konfesijas. Ķirsītis uz kūkas ir omulīgi grieķu mācītāji, kuri pļāpā un ķiķina pie paša Jēzus kapa.
Tā kā kristieši savā starpā nav varējuši vienoties, kurš būs dievnama atslēgu turētājs, baznīcu jau gadsimtiem ilgi atslēdz un aizslēdz… kāda musulmaņu ģimene.
Lai pretrunu garša būtu pilnīga, sēžamies autobusā uz Bētlemi, kas atrodas Palestīnas pārvaldītajā Rietumkrastā, stundas brauciena attālumā no Jeruzalemes centra. Lai šeit nokļūtu, jāšķērso arī robežpunkts un pasu kontrole. Bētlemē mūs sagaida lietusgāze un pieci uzbāzīgi taksisti – vienam arī izdodas mūs pierunāt izmantot viņa pakalpojumu. Šeit apmeklējam Jēzus Piedzimšanas baznīcu un paēdam brīnumgardas un ar Izraēlas daļu nesalīdzināmi lētākas vakariņas, baudot Bētlemes klosterī ražotu vīnu.
Taču visinteresantākais objekts ir Rietumkrastu atdalošā siena, kura ieskauj Bētlemi no trim pusēm. Šo bēdīgi slaveno barjeru rotā neskaitāmi simboliski grafiti – daži no tiem ir īsti mākslas darbi, ko zīmējuši pasaulslaveni grafiti meistari, piemēram, Banksy. Dūja bruņuvestē, meitene ar kareivi, Make hummus, not walls ir tikai daži no spēcīgajiem darbiem, kas pauž emocionālu protestu pret sadalošo sienu, kuras celšana arvien turpinās – par spīti tam, ka daudzas pasaules valstis to uzskata par cilvēktiesību pārkāpumu.
Tirkīzzilā peļķe
Nākamajā dienā no Jeruzalemes izkļūstam ar grūtībām, reiz pat burtiski atduroties pret Palestīnu atdalošo sienu. Neesam droši, ka uz Nāves jūru varam doties īrētā auto, jo jāšķērso Palestīnas teritorija, taču izpalīdzīgie garāmgājēji mums parāda ceļu, ko drīkst izmantot mašīnas ar Izraēlas numuriem. Uzreiz aiz pilsētas mūriem paveras Tūkstoš un vienas nakts pasaku cienīga ainava ar kamieļiem uz tuksnešainu kalnu fona. Kalni parasti saistās ar augstumu, taču šeit šī loģika nestrādā – jo tālāk tuksnesī, jo augstums virs jūras līmeņa krītas. Beidzot arī jūtamies kā dienvidos, jo tuksnesī ir līdz pat 10 grādiem siltāks nekā pilsētā.
Nepilnas stundas braucienā esam sasnieguši Nāves jūru, kas saulesgaismā izskatās pēc tirkīzzilas peļķes. Jūra ar draudīgo nosaukumu patiesībā ir sāļākais ezers pasaulē. Mūsu plāns ir tajā nopeldēties, taču atrodam tikai privāto spa pludmali, kurā par ģērbtuvēm un pludmales izmantošanu jāmaksā 66 šekeļi jeb 17 eiro. Izvēles nav, tāpēc dodamies izbaudīt spa Nāves jūras gaumē, tas izrādās vesels piedzīvojums ar traktoru, īsto dubļu meklēšanu un mūsu gadījumā arī salšanu. Taču brīdī, kad apgulies uz ūdens virsmas (kas par katru cenu cenšas tevi izstumt ārā), laiks apstājas. Smilšainie kalnu kupri, sāls sacietinātās smiltis un ūdens jocīgā krāsa liek sajusties kā uz citas planētas.
Ziņkārīgais drons
Pēdējo ceļojuma dienu pavadām Telavivā. Jau pirmajās stundās secinām, ka esam šai metropolei atvēlējuši nepiedodami maz laika. Mazliet vairāk nekā 24 stundās paspējam izstaigāt Rotšildu bulvāri un senās ostas pilsētas Jafas ieliņas, ieiet vairākos bāros un saprast, ka tie nav mums pa kabatai, apēst gardāko zivs burgeru pasaulē, nopirkt dažu čipsus krievu veikalā un lūkoties saulrietā piejūras promenādē.
Ir silta un saulaina diena, tāpēc uzraksti "Peldēties aizliegts" skaistajā Telavivas pludmalē sāpina mūsu acis. No Vidusjūras peldes janvāra vidū atteikties nevaram, taču jau pēc pāris minūtēm mūsu plunčāšanos sāk pavadīt rupora skandināti brīdinājumi ivritā. Mazliet vēlāk pārsteigti ievērojam, ka mūsu atpūtu pludmalē novēro šurpu turpu lidojošs drons.
Izraēlu var studēt un analizēt gadu desmitiem, brīnoties, šausminoties un pēc brīža atkal tajā iemīloties. Ja Izraēla patiešām būtu kebabs, būtu grūti izvēlēties, ko tajā ielikt – sulīgos svaigo dārzeņu salātus, aromātisko šaurmu, mazliet pikanto humusu vai desmitiem citu gardu pārsteigumu. Tieši no izvēlētajām sastāvdaļām būs atkarīga ceļojuma garša.
Aija
Sāra