No mūsdienu Āfrikas nāk tikai trīs pasaulslaveni arhitekti – Latvijas Laikmetīgās mākslas muzeja projekta autors Deivids Adžejs, nigērietis Kunlē Adejemi un Burkinafaso dzimušais Frānsiss Kerē, kura paveiktā retrospektīvā izstāde Francis Kéré. Radically Simple ir skatāma Minhenē Pinakothek der Moderne. Turklāt nesen kļuva zināms, ka Frānsiss Kerē būs Londonas galerijas Serpentine 2017. gada vasaras paviljona arhitekts.
Patversme bēgļiem
"Šī biennāle tūlīt jāslēdz. Tā ir tukša naudas izšķērdēšana, turklāt apmeklētāju maldināšana par to, ar ko nodarbojas lielākā daļa mūsdienu arhitektu," tik kategoriski sprieda Zahas Hadidas partneris un pēc arhitektes nāves Zaha Hadid Architects vadītājs Patriks Šūmahers par pēdējo Venēcijas arhitektūras biennāli. Tās kurators bija čīliešu arhitekts Alehandro Aravena, kurš ieguvis atzinību ar sociālo māju projektiem Dienvidamerikā. Arī uz Venēciju viņš bija uzaicinājis domubiedrus, kuri lielākoties pievērsās bēgļu, graustu rajonu un citu līdzīgu problēmu risināšanai. Patriks Šūmahers, kurš ir pazīstams ar radikāli labējiem un tirgus ekonomikas varu atbalstošiem uzskatiem, nav vienīgais pārtikušo Rietumu arhitekts, kuram trešās pasaules valstu problēmas šķiet tālas, nepatīkamas un mūsdienu arhitektūras attīstībai nebūtiskas.
Arī citi mūsdienu varenie un talantīgie arhitekti nesteidz piedāvāt idejas, piemēram, bēgļu krīzes risināšanai Eiropā, aizbildinoties, ka neesot saņēmuši konkrētus pasūtījumus. Taču parasti visi politkorekti priecājas, ja kāds cits to dara. Londonas Dizaina muzejs šī gada galveno dizaina balvu pasniedza Ikea un Apvienoto Nāciju Bēgļu komisijas kopīgi izstrādātajai saliekamajai pagaidu patversmei, kuru kā mājvietu izmanto tūkstošiem bēgļu dažādās pasaules vietās. Rietumniekus sajūsmina arī Burkinafaso dzimušā arhitekta Frānsisa Kerē paveiktais. Tam veltīta izstāde Francis Kéré. Radically Simple Minhenes Pinakothek der Moderne telpās.
Atbildība Āfrikas priekšā
Frānsisa Kerē arhitektūra ir cieši saistīta ar viņa dzīvesstāstu. Arhitekts dzimis 1965. gadā vienā no nabadzīgākajām valstīm pasaulē Burkinafaso – ciematā Gando, kurā dzīvo apmēram 3000 cilvēku. Kerē tēvs, būdams ciema vecākais, Frānsisu kā vienīgo no bērniem nolēma sūtīt skolā, lai Gando būtu kāds, kurš prot izlasīt un uzrakstīt vēstules. Septiņu gadu vecumā zēns devās dzīvot pie radiniekiem tuvākajā pilsētā, kurā bija skola. Vēlāk viņš apguva galdnieka amatu un saņēma kāda Vācijas fonda stipendiju, lai dotos papildināt zināšanas Eiropā. Tā Frānsiss Kerē nonāca Vācijā, kur pabeidza vidusskolu un iestājās Berlīnes Tehniskās universitātes Arhitektūras fakultātē. Arhitekts ir pateicīgs par stipendijas sniegtajām iespējām, taču mazliet pasmīn par rietumnieku palīdzības absurdumu, jo viņš mācījās apstrādāt koku, lai gan Burkinafaso kokmateriāls ir deficīts un galdnieka prasmes Rietumu izpratnē viņa dzimtenē īsti nav izmantojamas.
Studiju gados, pasniedzēju mudināts, Frānsiss Kerē izšķīrās, ka viņa profesionālais piepildījums būs nevis debesskrāpji un villas Rietumu metropolēs, bet gan projektēšana un būvēšana Āfrikā. Viņš nedevās kopā ar studiju biedriem skatīt ne Versaļas pili, jo šādai arhitektūrai Āfrikā nav pielietojuma, ne Ņujorkas augstceltnes, jo šādam ceļojumam viņam nebija naudas. Jaunais censonis rūpīgi studēja universitātes bibliotēkā pieejamās inženierzinātņu grāmatas, pētīja dažādus konstruktīvos risinājumus un tehnikas.
Frānsisa Kerē arhitektūras stiprā puse ir pārdomātās konstrukcijas un labi atrisinātās funkcijas, nevis žilbinoša estētika. Vēl nesaņēmis arhitekta diplomu, Frānsiss Kerē izstrādāja pirmo skolas projektu dzimtajam ciematam. Viņš arī vāca naudu tās celtniecībai, aicinot studiju biedrus atteikties no kādas cigaretes vai kafijas un ietaupīto ziedot Gando skolai. Frānsisam Kerē piemīt mums grūti izprotama atbildība savas kopienas priekšā.
Kad viņš skolā pavadīja pirmos gadus, finansiāli mācības atbalstīja ne tikai arhitekta ģimene, bet arī citi ciemata iedzīvotāji. Sievas spieda rokā kādu kapeiku un teica, ka Frānsisa izglītošanās nāks par labu visam Gando. Tagad arhitekts šo uzticību un atbalstu cenšas attaisnot. Gando skolas celtniecībā iesaistījās viss ciemats. Tā guva atbalsi arī tālāk pasaulē, un Frānsiss Kerē par Gando skolas projektu saņēma Agas Hāna balvu. Līdz ar jauno skolas ēku Gando strauji auga mācīties gribētāju skaits, un drīz vien Frānsiss Kerē kopā ar vietējiem cēla tās piebūvi, pēc tam arī citas jaunas ēkas ciemata dzīves uzlabošanai.
Arhitekts Gando sauc par savu laboratoriju, viņš saņem arvien vairāk pasūtījumu arī citur Āfrikā. Lielākoties tās ir skolas, taču viens no Frānsisa Kerē jaunākajiem projektiem ir Burkinafaso parlamenta ēka valsts galvaspilsētā Vagadugu. Iepriekšējā valsts varas pārstāvniecības ēka tika nodedzināta 2014. gada nemieros, kad pēc vairāku desmitgažu diktatūras pie varas nāca nosacīti demokrātiskie spēki. Venēcijas biennālē Frānsiss Kerē stāstīja par savām šaubām: kādu demokrātiskas pārvaldes ēku lai ceļ valstī ar tik nelielām demokrātijas iemaņām, valstī, kurā 70% iedzīvotāju nav pieejas dzeramajam ūdenim un 80% iedzīvotāju nemāk ne lasīt, ne rakstīt?! Retrospekcijā Minhenē arhitekts izstāda gatavu priekšlikumu parlamenta ēkai kā būvei ar terasēm, kas būtu pieejama ne tikai varas pārstāvjiem, bet visiem iedzīvotājiem. Lai pārliecinātu valsts vadītājus par savu priekšlikumu, tā vizualizācijā arhitekta komanda bija iemontējusi Baraku Obamu sarokojamies ar Burkinafaso prezidentu.
Mēs iesim savu ceļu
Frānsiss Kerē ir nodibinājis savā vārdā nosauktu fondu, kas vāc līdzekļus dažādiem Āfrikas iedzīvotāju atbalsta projektiem. Lielākoties arhitekta celto finansē dažādas Rietumu palīdzības organizācijas. Izstādi Minhenē pavadīja Frānsisa Kerē lekcija un arhitekta saruna ar jauno Berlīnes teātra Volksbühne vadītāju, bijušo Londonas muzeja Tate Modern direktoru Krisu Derkonu. Tajā Kriss Derkons arhitektam jautāja, vai Āfrika spētu kaut ko uzcelt arī bez Rietumu palīdzības. Frānsisa Kerē atbilde bija ātra: "Jā, var. Jo ātrāk mēs atbrīvosimies no Rietumu palīdzības, jo vairāk spēsim uzcelt."
Par viņa projektēto ēku veiksmes atslēgu tiek uzskatīta vietējo iedzīvotāju iesaistīšana. Arhitekta izdomāto palīdz īstenot arī vietējās sievietes un bērni. Par bērnu darba izmantošanu Frānsiss Kerē ir saņēmis Eiropas institūciju nosodījumu. Arhitekts rietumnieku norādījumus ignorē, jo afrikāņi nesaprot, kāpēc viņiem netiek ļauts palīdzēt. Tik daudz kur Āfrikā ir eiropiešu celtas ēkas, kas nav īsti izmantojamas, jo neviens vietējais nezina, kā tās salabot, un nevar nomainīt nolietojušās detaļas. Skandināvi saviem pozitīvi iecerētajiem, taču neveiksmīgajiem mēģinājumiem glābt Āfriku iepriekšējā Venēcijas biennālē bija veltījuši visu ekspozīciju Ziemeļvalstu kopējā paviljonā.
Savā uzstāšanās reizē Minhenē Frānsiss Kerē demonstrēja attēlus, kuros bija redzami XX gadsimta 30. gados Burkinafaso kolonizatoru franču iecerētie Vagadugu plāni. Arhitekts tos pretstatīja pilsētas patiesajai attīstībai un teica: "Es dziļi respektēju jūsu kultūru un tās sasniegumus, bet, lūdzu, ļaujiet iet mums savu ceļu."
Jumts ir jāpaceļ
"Taisni uzmūrēta siena, kas lietus sezonā netiek izskalota, Āfrikā jau tiek uzskatīta par arhitektūru," kritisks pret vietējo būvniecību ir Frānsiss Kerē. Sākumā arī Gando iedzīvotāji bija skeptiski pret viņa ideju skolas ēku būvēt nevis no cementa, bet gan dubļu ķieģeļiem, kas parasti lietus laikā izskalojas. Frānsiss Kerē ķieģeļu sastāvu uzlaboja ar nelielu cementa piejaukumu. Arhitekts par galveno Burkinafaso celto ēku problēmu uzskata ventilāciju un telpu sakaršanu. Viņu joprojām vajā bērnības atmiņas par mācībām sakarsušā bezgaisa klasē, kurā vienlaikus atradās vairāk nekā simt bērnu, tajā laikā ārā bija karstāks par +40 grādiem. Frānsisa Kerē know how ir mazliet virs ēkas sienām pacelta metāla jumta konstrukcija, kas sakarsušajam gaisam ļauj cirkulēt un izplūst no ēkas. Līdzīgs princips un konstrukcijas tiks izmantotas viņa radītajā Londonas galerijas Serpentine paviljonā Kensingtonas dārzos – to atklās šā gada vasarā.
Dažkārt Frānsisam Kerē pārmet, ka visi viņa projekti ir pārāk līdzīgi. Patiesi arhitekta radošais rokraksts neizceļas ar daudzveidību. Lielākā daļa ēku top ierobežota budžeta apstākļos, tāpēc Frānsiss Kerē veiksmīgi atrastos risinājumus labprāt atkārto, nevis mēģina katru reizi riteni izgudrot no jauna. Arhitekts varbūt pat mazliet uzspēlē savu vienkāršību.
Minhenē Kriss Derkons Rietumu intelektuāļa garā sarunai ar arhitektu bija rūpīgi sagatavojies gan ar līdzi paņemtajām grāmatām par Āfrikas arhitektūru, gan ar citātu krājumu, taču Frānsiss Kerē neļāvās uzķerties ne uz vienu nopietnu filosofisku un konceptuālu atbildi gaidošu jautājumu. Tos arhitekts uzreiz pārvērta par jokiem un vērsās pie publikas, sakot: "Viņš ir bīstams vīrs, vai ne?" Frānsis Kerē bieži atkārto: "Es neesmu ģēnijs, man vienkārši laimējās iegūt izglītību."
Iniciācijas rituāls mežā
Izstāde Minhenē ir viena loka noslēgšanās un atgriešanās sākumpunktā jaunā kvalitātē. Frānsisa Kerē pirmā dzīvesvieta Vācijā bija šī Bavārijas pilsēta. Te viņš redzējis pirmo sniegu un iemācījies vācu valodu. Šie fakti attaisno izstādes sākuma instalāciju ar stilizētiem kokiem un tekstu par Burkinafaso ierasto zēnu iniciācijas rituālu. Zēni, kuri pirms tam nekur nav devušies bez ģimenes, vieni paši tiek atstāti mežā. Trijos mēnešos tas no briesmu pilnas vietas kļūst par noslēpumainu visa nepieciešamā krātuvi. Šajā laikā zēni iemācās izdzīvot vieni, iztiekot no mežā pieejamiem resursiem, un pēc trim mēnešiem atgriežas ciemā kā pilntiesīgi pieaugušo kopienas locekļi. Frānsiss Kerē došanos uz Eiropu salīdzina ar iniciācijas laiku mežā.
Izstāde Radically Simple attaisno nosaukumā izcelto vienkāršību. Vienkāršas ir ne tikai Frānsisa Kerē celtās ēkas, bet arī pati retrospekcija. Laikā, kad viss muzejos tiek pārblīvēts ar dažādām interakcijām, skatītāju iesaisti un citiem jutekļu un prāta kairinātājiem, Francis Kéré. Radically Simple ir patīkami vienkārša un saprotama. Šeit izstādīti filigrāni Frānsisa Kerē ēku maketi, paskaidrojoši video, kas ir tieši tik gari, lai neapniktu tos noskatīties. Apbrīnojama ir ekspozīcijas veidotāju prasme dozēt tekstus tā, lai tos visus bez mokām varētu izlasīt. Var jau būt, ka izstādē emocijas palika aiz tās sienām, taču visu svarīgāko par Frānsisu Kerē un viņa darbu var uzzināt.
Tas vēl ir jāizdomā
Frānsiss Kerē projektē ne tikai Āfrikā. Viņu aicina veidot instalācijas dažādos muzejos, arī Ņujorkas MoMA. Pats arhitekts pret šiem darbiem izturas mazliet skeptiski un atzīst, ka tie nepieciešami, lai uzturētu biroju Berlīnē un finansētu projektus Burkinafaso. Viņš pasmīn, ka jau labu laiku bija cēlis skolas Āfrikā un saņēmis balvas, bet žurnālistu ordas uz turieni devās tikai pēc tam, kad skandalozais vācu teātra, filmu un operu režisors Kristofs Šlingenzīfs, kura radošajā portfolio ir arī Parsifāla uzvedums Baireitā, nolēma kopā ar Frānsisu Kerē uzbūvēt operu netālu no Burkinafaso galvaspilsētas Vagadugu.
Opera Āfrikā bija kaut kas, kas spēja aizraut rietumniekus. To finansēt bija gatava Vācijas valdība, un savus darbus izsolei, kurā iegūtie līdzekļi tiktu novirzīti šim projektam, ziedoja Marina Abramoviča, Kristo, Ūlafurs Eliasons, Volfgangs Tillmanss un citas slavenības. Grandiozie plāni par operas ciematu ar ēku uzvedumiem, teātra un filmu skolu un citām celtnēm pēc Kristofa Šlingenzīfa nāves 2010. gadā tā arī palikuši līdz galam nerealizēti.
Pašreiz Frānsiss Kerē ir nodarbināts ar iespaidīgu projektu Berlīnē. Par vācu provokatīvāko un eksperimentālāko teātri dēvētais Berlīnes Volksbühne ar tās jauno vadītāju Krisu Derkonu priekšgalā ir ieplānojis kopš 2008. gada slēgtajā Berlīnes Tempelhofas lidostā izveidot mobilu teātri un tā projektu pasūtījis Frānsisam Kerē. Teātris atradīsies vienā no angāriem. Tā kā būve ir kultūrvēsturisks piemineklis, kurā nevar veikt nekādas izmaiņas, teātri angārā ieripinās kā milzīgu lidmašīnu. Frānsiss Kerē to iecerējis amfiteātra formā ar tūkstoš skatītāju sēdvietām. Kā šo konstrukciju varēs pārvietot turp un atpakaļ no angāra uz tā priekšlaukumu, lai uzvedumi varētu notikt arī ārā, arhitekts vēl nezina. Minhenē viņš atzinās, ka tas vēl ir jāizdomā.
Izstāde
Francis Kéré. Radically Simple
Pinakothek der Moderne Minhenē līdz 26. martam www.pinakothek.de