Ja man būtu jāraksturo klasiskais Vīnes iemītnieks, tas būtu elegants kungs vecumā no 50 līdz 80 gadiem, ģērbies smalkā žaketē ar platmali un vējā plīvojošu šalli. Viņa seju rotā svētlaimīgs smaids – viņš droši vien ir ceļā no kafejnīcas, kurā baudījis izcilu Vīnes kafiju un lasījis avīzi. Daudzu rietumnieku stresainais skrējiens un pie auss pielipušais telefons viņam ir svešs. Viņš pošas uz operu.
Našķi no visas pasaules
Bijusī Austroungārijas impērijas galvaspilsēta, Hābsburgu dinastijas mājvieta un pat Svētās Romas impērijas de facto galvaspilsēta manī raisa pārdomas. Ja reiz mūsdienās šoku rada dažu oligarhu saraustās bagātības, ko gan lai saka par Hābsburgu karaļu dzīvesveidu? Vīnes neskaitāmās pilis un dārzi šodien priecē tūkstošiem tūristu un gandrīz divus miljonus vietējo iedzīvotāju. Ar Hābsburgu rezidencēm gan nekas nebeidzas – brīžiem šķiet, ka šeit katra māja ir pils.
Šodienas Vīne nešķiet iedomīga vai salta. Tieši pretēji – te visi jūtas brīvi – gan uzņēmējs, kurš patraucas garām ar skrejriteni, gan zaļmatains panks, no kura pārkrāsotā motorollera skaļi dārd mūzika. Metro ir lieliski pielāgots bērnu ratiņiem un invalīdiem, veikalos un kafejnīcās draudzīgi sadzīvo dažādi sunīši. Vīnes ielās redz neskaitāmu tautību un reliģiju pārstāvjus. Šie kontrasti netraucē Vīnei būt vienai no drošākajām galvaspilsētām Eiropā.
Dažādās kultūras ienes košumu arī vēsturiskajā našķu tirgū (Naschmarkt). Šis nav tirgus laukums, bet gan pusotru kilometru gara tirgus iela, kas izveidojusies XVI gadsimtā. Šeit gribas nopirkt gandrīz visu, sākot no saldumiem, sieriem un salami līdz pat eksotiskiem augļiem un riekstiem. Lai arī neko nenopērku, pēc tirgus apmeklējuma esmu pabarota ar siltu falafelu, grauzdētām mandelēm un vairākiem humusa veidiem.
Mocartu uzbrukums
Brīžiem pieķeru sevi apskaužam Vīnes iedzīvotājus. Te viss ir tik skaisti, ka krūtīs jūtamas smeldzīgas ilgas pēc paradīzes. Pilsētā esot milzīga dārznieku komanda, kas apčubina katru zaļo zonu – un ne tikai centrā. Labiekārtotie parki ir viens no iemesliem, kāpēc dažādi dzīves kvalitātes pētījumi un aptaujas regulāri ierindo Vīni dzīvošanai piemērotāko pilsētu trijniekā.
Kad izkāpjat no metro pieturā Stephansplatz un izbraucat ar eskalatoru Stefana laukumā, izbrīnā aizraujas elpa. Šķiet neparasti, ka metro iebrauc pašā vecpilsētas sirdī – rokas stiepiena attālumā no varenās Stefana katedrāles ar krāsaino jumtu. Par to, ka esmu nonākusi pilsētas centrā, liecina kņada ap zirgu pajūgiem un gaisā lidojošo ķiņķēziņu tirgotājiem, kā arī uzmācīgie "mocarti", kuri pārdod biļetes uz klasiskās mūzikas koncertiem. Šie senlaicīgās drēbēs un parūkās tērptie kungi ir klātesoši visos Vīnes tūrisma objektos. Jo tuvāks koncerta laiks, jo lētāka biļete, turklāt ar šiem tirgoņiem var un vajag kaulēties. Dažs labs pat beigās piebilst – ja nāksi divatā ar mani, koncerts būs par brīvu – un iedod savu telefona numuru.
XIV gadsimta gotiskā daiļava Stefana katedrāle ir viens no Vīnes simboliem. Lai baudītu šarmanto pilsētas panorāmu no tās tornīša, nav pat pašam jākāpj – augšup nogādā darbīgs liftnieks sociālisma stila liftā. No Stefana laukuma stiepjas arī varenās vecpilsētas artērijas ar izsmalcinātiem dizaineru veikaliem un kārdinošiem saldumu skatlogiem. Šajā kņadā organiski iederas mūsu Stenders. Lai gan iepirkšanās nav mana kaislība, milzīgais delikatešu veikals Julius Meinl am Graben savaldzina arī mani. Te nopērkami gardumi no visas pasaules, turklāt pārdevēji palīdz atrast ļoti specifiskas delikateses. Gaumes augstumi šeit sasniegti pat plauktu iekārtojumā.
Opera tautai
Operas ēka nav pati skaistākā, taču laikam gan slavenākā visā Vīnē. Operas ekskursija ar gidi ved cauri greznajām telpām un šīs unikālās iestādes dzīvesstāstam. Vīnes Valsts opera ir kā dzīvs organisms, kas strādā septiņas dienas nedēļā desmit mēnešus gadā. Iespaidīgā skatuve ir četras reizes lielāka par skatītāju zāli, un tās dekorācijas tiek mainītas trīs reizes dienā – rīta mēģinājumam, dienas mēģinājumam un vakara uzvedumam. Operai pieder 180 000 tērpu – tiem visiem nav vietas pašā operā, tāpēc tie tiek uzglabāti blakus ēkā, ko ar operu savieno pazemes tunelis.
Operas būvniecība tika pabeigta 1869. gadā, taču otro dzimšanas dienu tā piedzīvoja pēc Otrā pasaules kara, kurš iznīcināja divas trešdaļas ēkas. Lielā skatuves zāle un daudzas citas telpas tika pārbūvētas XX gadsimta 50. gadu interjera dizainā – mazāk greznā, bet arvien varenību izstarojošā. Opera nav rezervēta tikai sabiedrības krējumam – biļetes labākajās vietās maksā virs 200 eiro, taču uzvedumus iespējams noskatīties arī stāvvietās par četriem eiro. Lai būtu vēl tuvāk tautai, pavasarī un rudenī, kā arī Ziemassvētkos pie operas tiek uzstādīts ekrāns, kurā gandrīz katru dienu var vērot izrādes.
Neizbrīna, ka šī unikālā ēka uzstādījusi vairākus pasaules rekordus. 1962. gadā baleta Gulbju ezers māksliniekus ar ovācijām publika sauca atpakaļ 89 reizes 58 minūšu garumā. Savukārt Plasido Domingo reiz izpelnījies pusotru stundu ilgus aplausus. Greznības rekordu varētu uzstādīt Vīnes operas balle, kas katru gadu agrā pavasarī pulcē politisko eliti, slavenības un citus sabiedrības krējuma pārstāvjus. Balles laikā operas lielajā zālē tiek izņemti krēsli, lai atbrīvotu vietu dejām, un zāles grīda tiek pacelta vienā līmenī ar skatuvi. Pasākumu atklāj 180 debitantu pāri, kas ir rūpīgi atlasīti, lai nevainojami nodejotu Vīnes valsi Johana Štrausa mūzikas pavadījumā.
Skūpsts un Judīte
Man Austrija saistās ar Gustava Klimta mākslu, tāpēc Klimta muzejs Belvederes pilī ir manu obligāto apskates objektu vidū. Apjūku, vai jāapbrīno pilī izliktās gleznas un skulptūras vai pati pils – tik grezns ir tās interjers. Ja vēlies apskatīt abas ekspozīcijas ar Klimta darbiem, jāmaksā 20 eiro. Es izvēlos apskatīt slavenākās gleznas – Skūpsts, Judīte un citas – un atklāju, ka Klimta darbi klātienē reibina vēl vairāk.
Citā rajonā slejas rokoko stilā celtā Šēnbrunnas pils – imperiālā vasaras rezidence ar 1400 istabām –, kas iekļauta UNESCO pasaules mantojuma sarakstā. Iespaidīgākā daļa atrodas aiz pils – gigantisks dārzs ar Versaļas cienīgiem apstādījumiem, graciozām statujām un vecāko zoodārzu pasaulē. Man ik pa brīdim jāapsēžas, lai atpūtinātu kājas – tik milzīga ir parka teritorija.
Vīne manas kājas nesaudzē arī vakarā, liekot atklāt arvien jaunus apbrīnas cienīgus objektus. Lai aprakstītu katru pili Vīnes bulvāru aplī, kas ieskauj vecpilsētu, būtu nepieciešama vesela grāmata. 5,3 kilometrus garo maršrutu var sākt ar operu. Tālāk kā pērles uz diega tajā vijas tādas baroka skaistules kā Hofburgas pils ar jāšanas skolu, milzīgie muzeji, Kārļa baznīca un daudzas citas varenas ēkas. Ķirsītis uz kūkas ir gotiskais rātsnams, kura priekšā atrodas burvīga slidotava. Apmetis Vīnes valša cienīgu loku gar Donavu, bulvāru aplis apjož visu Vīnes sirdi jeb iekšpilsētu.
Pankūku zupa
Pavisam citādu Vīni pārstāv slavenais Hundertvasera nams. Kad aplūkojat šo krāsaino asimetrisko ēku ar fasādē ieaugušajiem kokiem, neliek mieru jautājums – kāpēc gan šādu ēku pasaulē nav vairāk. Šķiet, to varētu vērot stundām ilgi un arvien saskatīt jaunas detaļas. Interesanti, ka šeit mitinās nevis pilsētnieku elite vai slaveni mākslinieki, bet gan sociāli mazāk nodrošināti ļaudis. Slavenā ēka esot viena no daudzajām pilsētas sociālajām mājām – dzīvokļus tajā gan nevar izvēlēties, tie tiek iedalīti pēc izlases principa.
Ja man jāatrod kāds mīnuss šajā ideālajā pilsētā – tā ir smēķēšana kafejnīcās un restorānos. Iespējams, tas ir viens no vecajiem ieradumiem, no kura Vīne nevēlas atteikties, bet man ir grūti atrast vietu, kurā būtu patīkami uzturēties. Kad tas izdodas, secinu, ka austriešu virtuve ir sātīga un garda. Pirmoreiz nobaudu arī tādu brīnumu kā pankūku zupa – klasiskā buljona zupiņā peld plāno pankūku loksnītes. Patīkams pārsteigums ir austriešu vīns – atsvaidzinošs un par pieņemamu cenu. Austriešu aristokrātiskā vēsture atklājas tieši krāšņo desertu dažādībā.