Kas tās bija? Vai brīdinājuma raķetes? Īsi pirms jaunā gada akadēmija atbrīvojās no diviem pasniedzējiem – rektors Kristaps Zariņš mācību gada vidū izlēma nepagarināt līgumu ar Ēriku Apaļo, savukārt Glezniecības katedras vadītājs docents Andris Eglītis pats iesniedza atlūgumu, būdams nemierā ar rektora vienpersoniski pieņemto lēmumu.
Atlūgšanās uz karstām pēdām tika apmierināta, par spīti studentu vairākuma vēstulei. Mākslas aprindas uz mirkli saausījās: kas tas bija? Nenozīmīgs starpgadījums? Ne tikai. Bet sācies tiešām ar starpgadījumu: Ērika Apaļā atlaišanas (sauksim to tautas valodā!) iemesls esot bijusi izrunāšanās studentu darbu skatē. Tās aculiecinieki, Andri Eglīti ieskaitot, gan apgalvo, ka izrunājies neesot viņš vien – arī rektora brālis profesors Kaspars Zariņš. Ja kādam liekas – kas nu tur liels, tīrā bērnišķība, tad atgādināsim, ka strīdus dalībnieki vairs nav nekādi puišeļi.
Andris Eglītis un Ēriks Apaļais pārstāv vidēji jaunāko Latvijas gleznotāju paaudzi, kas savu karjeru veido starptautiski: Andris Eglītis ir Purvīša balvas laureāts (2013), Latvijas pārstāvis Venēcijas biennālē (kopā ar Katrīnu Neiburgu, 2015), viņa darbi bijuši izstādīti starptautiskās biennālēs, ārzemju muzejos un galerijās. Pašlaik Andris Eglītis piedalās grupas izstādē muzejā Kiasma Helsinkos un gatavojas personālizstādei Maskavā. Ēriks Apaļais bijis Purvīša balvas finālists (2019) un pirmās Rīgas biennāles dalībnieks (2018). Tieši dienā, kad šo sleju lasa drukātās preses cienītāji, Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā atklāj Ērika Apaļā personālizstādi, kas tapusi ievērojamās grieķu kuratores Katerinas Gregas pārraudzībā.
Tomēr Mākslas akadēmijas studentiem ne mazāk svarīga kā abu gleznotāju radošā darbība varētu izrādīties viņu izglītība: Andris Eglītis pēc LMA absolvēšanas divus gadus papildinājies Augstākajā daiļo mākslu institūtā HISK Gentē Beļģijā, savukārt Ēriks Apaļais izglītību ieguvis Hamburgas Mākslas universitātē. Viņi no personiskās pieredzes zina, kā notiek studiju darbs prestižās mākslas augstskolās. Grozi kā gribi, citi LMA Glezniecības katedras pasniedzēji par to var spriest tikai no ekskursijās redzētā, lasītā vai saklausītā.
Ņemot vērā, ka starptautiskos mākslinieku reitingos kā visaugstāk vērtētie latviešu mākslinieki figurē tie, kuri nedzīvo Latvijā un nav arī te mācījušies, liktos loģiski, ka viņi būtu mūsu akadēmijas iekārotāko mācībspēku topā. Tomēr Kristaps Zariņš sarunā ar citu kultūras augstskolu rektoriem (NRA, 30. janvārī) bravūrīgi paziņo: ja finansējumu palielinātu par desmit miljoniem, LMA par pasniedzējiem pieaicinātu Aju Veiveju vai Georgu Bāzelicu! Ko nu, profesor, tik augstu, varējāt vismaz paturēt tos, kas jums jau bija!
Cīņā par finansējumu kultūras augstskolām visbiežāk skandinātie argumenti ir studentu intereses un tradīcijas. Bet tradīcijas mēdz būt labas un sliktas: vārīšanās savā sulā, radu būšana un "ģedovščina" noteikti pieder pie pēdējām, kam ar studentu interesēm nav nekāda sakara.
Smilla
žanis
interesanti gan