Viens(a) otrs(a) no viņiem(ām) vēl nav pārvarējis(usi) organisko romāna struktūras robežu, kad tas vairs neizskatās kā par romānu uzdoti kopā salipināti sākotnēji atsevišķi stāsti. Nešaubīgi ticu, ka turpmāk viņu sarakstītie darbi lasītājus patīkami pārsteigs vēl ne reizi vien; kā tas manā gadījumā bija ar Ingas Žoludes romānu Silta zeme, Margaritas Perveņeckas Gaetāno Krematoss un dažiem citiem. Varbūt tas būs jau patlaban topošās vēstures romānu virknes ietvaros.
Vēsturisko romānu mums šodien trūkst, lai gan ne tikai Ingunas Baueres ieguldījumi attiecīgajā žanrā, bet arī Aivara Kļavja tetraloģijas romāni liecina, ka šajā apcirknī atkal birst jauna raža. Apsveicot Kļavi ar 60 gadiem (17. jūlijā), jāsecina, ka tieši apaļās jubilejas ir tās, kad kaut nedaudz varam paraut atpakaļ no aizmirstības arī dažus citus, nemaz ne tik tālu no mums aizgājušus autorus, kuru daiļrades laiks diemžēl Latvijas teritorijā sakrita ar kolektīvās zombēšanas pusgadsimtu, taču šo autoru radītās kvalitātes līdz ar iepriekšējās sabiedriskās iekārtas aizslaucīšanu vēstures mēslainē nezūd.
Šoreiz runa ir par nozīmīga vēsturiska romāna par leģionāriem Kāvu blāzmā un vēl vairāku ievērojamu darbu, piemēram, Jokdaris un lelle, Mūža guvums, autoru Visvaldi Lāmu (1923 -1992). 22.jūlijā aprit 90 gadi kopš viņa dzimšanas. Kad 1974. gadā atbraucu no provinces, lai studētu tolaik Pētera Stučkas vārdā nosauktajā LVU Filoloģijas fakultātē, šo to ātri dabūju zināt no kursabiedriem. Vienam māte strādāja Literatūras institūtā, viņa bija goda cilvēks un tēvijai dārgas sveces zem pūra neturēja. Ja fakultātē mācību spēki pēc lielāka nesena skandāla ar leģionāru dziesmu dziedāšanu daudz neriskēja, tad tomēr no jauniegūtajiem draugiem ātri vien uzzināju par Knuta Skujenieka apcietināšanas vēsturi, gan arī par Vizmas Belševicas, tāpat Visvalža Lāma pastumšanu malā. Belševicu sāku apgūt ar Madarām un Lāmu ar Mūža guvumu, kas arī likās mākslinieciski augstvērtīgi darbi, taču tūlīt rokās nāca arī Belševicas „Gadu gredzeni”, kopmītnēs dziedājām pāris dziesmas ar Skujenieka tekstiem ģitāras pavadībā. Tad uzzināju arī par romāna „Kāvu blāzmā” likteni, lai gan to vēl tad lasīt nedabūju. Izlasot to pilnībā 1989. gada „Liesmas” izdevumā, nudien, grūti saprast, kā iespējams, ka romāna 1. un 2. daļa, lai arī būtiski īsinātas, tika publicētas tālajā 1958.gadā žurnālā „Karogs”, toreiz vēl ar pseidonīmu Visvaldis Eglons. Laikā, kad Rakstnieku savienības pilnsapulcēs valdīja apmēram šāds izteiksmes veids: „ Mēs darām lielu kļūdu, ka nepasakām Eglonam, ka padomju rakstniekam jānostājas nepārprotami skaidrās pozīcijās. Eglons neklausās uz to, ko viņam saka. Stāv nepareizās pozīcijās.”
Ne tikai kultūras specialitāšu studenti, bet arī jaunie literāti par Visvaldi Lāmu nav dzirdējuši gandrīz nemaz. Viņa darbi par ceļa meistariem un atslēdzniekiem, lai arī paceļas mākslas līmenī, iespējams, saistīs mazāk, taču noteikti vērts lasīt stila ziņā atšķirīgo romānu „Ķēves dēls Kurbads” kā arī jau minēto romānu „Kāvu blāzmā”. Lasot par leģionāriem, saliksiet sev šo to agrāk iztrūkstošu pa atmiņas plauktiņiem, arī no tā, kas attiecas uz latviešu kolektīvo zemapziņu. Nereti romāna varoņu, jaunu vīriešu izpildījumā lappusēs sastapsiet savdabīgu, arī skarbu leksiku, kas daudzos padomju laika visnotaļ sterilajos darbos man ir pietrūkusi – šādas piefrizēšanas sekas ir tādas, ka par normālu valodu šodien latviešu jaunās prozaiķes reizēm tiek nosodītas kā rupekles. Ja jūs reiz aizrāva Ēriha Marijas Remarka „Rietumu frontē bez pārmaiņām”, padomju laikā Dītera Nolla „Vernera Holta piedzīvojumi” (diemžēl, šī autora ideoloģisko nostāju neatceros, lasīju pusaudža gados) vai pirms pāris gadiem latviski iznākušais Veines Linnas „ Nezināmais kareivis” , tad jūs lasīsiet arī šo romānu. Neskatoties uz to, ka lasīšanas procesā būs jāpierod pie tā, pie kā miera laikā nevar pierast. „Kā pātagas cirtiens noskanēja Staņislava balss: ” Nudien nezināju, ka tev tāds nags! Kā knieb, tā vaņka apkārt!” Tieši šī uzslava apstādināja Gunāra roku, kas iespieda jaunu patronu aptveri šautenē. Kāpēc viņš šauj? Kāpēc viņš nonāvē šos cilvēkus? Un līdz ar šiem jautājumiem no zemapziņas uzpeldēja baiļu lietuvēns. Uz brīdi tas sagrāba visu Gunāra apziņu. Šausmas no iznīcības, kāre dzīvot, izkļūt no šīs pekles.” (Kāvu blāzmā, 398.lpp.)
Un dažas lappuses tālāk : „Virsnieks runāja spēcīgā balsī, kas it kā atgādināja kaujas troksni: – Zēni! Tikai nesāciet nokārt degunu, svērt tabaku! Atcerieties vēsturi – Jānis Briesmīgais slepkavoja latviešus, Šeremetjevs plātījās: „Vidzemē vairs nav nekā, ko postīt!” Staļins to pasāka 1941.gadā. neļausimies paņemt sevi aiz rīkles, mums ir ieroči, mums ir iespēja cīnīties. Mūsu tēvi kāvās pret daudz stiprāku pārspēku, tomēr nevaidēja, bet sitās līdz pēdējai asins lāsītei. Tāpat darīs mūsu pēcnācēji, ja šodien turēsimies ar godu un mūziku.
„Vai tik neaiziesim bojā bez viena pēcnācēja,” grimdams trulā snaudā nodomāja Gunārs Veldre” ( turpat, 407.lpp.).
Par Visvaldi Lāmu vairāk lasiet žurnāla Latvju Teksti jaunākajā numurā.