Kaut šķietami piederīgs Itālijas kino zelta laikmetam, Franko Dzefirelli tomēr vienmēr ir darbojies savrupāk. Ar Dzefirelli uzvārdu saistās skaista leģenda – viņš ir bijis ārlaulības bērns, tāpēc uzvārdu viņam izdomājusi māte, iedvesmojoties no kādas sev mīļas operas. Iespējams, šī saikne bijusi viens no netiešiem impulsiem, kas vēlāk Florencē arhitektūru studējošo puisi tuvināja skatuvei. Arhitektūru Dzefirelli nomainīja pret teātri – scenogrāfa un mākslinieka darbu, vēlāk arī režiju. Iemesls šim radikālajam pavērsienam esot bijis mākslas radīts satricinājums – britu aktieris Lorenss Olivjē Šekspīra lugā Henrijs V. Drīz pēc tam Dzefirelli satika izcilo režisoru aristokrātu Lukīno Viskonti, par kura asistentu sāka strādāt 40. gadu beigās.
Šekspīrs, Viskonti, opera, kino – šie ir svarīgākie jēdzieni Dzefirelli dzīvē. Šekspīrs kā dramaturgs, kura lugas Dzefirelli izdevies ekranizēt dzīvi un laikmetīgi. Viskonti kā mentors, personība, kuras uzskati, gaume, arī operas mīlestība un režijas stils ietekmējis un izveidojis Franko Dzefirelli paša stilu. Opera un kino kā divi mākslas veidi, ar kuriem saistās Dzefirelli mūžs.
Mūsdienās viņu dēvētu par multimediālu mākslinieku – savu operu iestudējumu (un to ir ap simt divdesmit) scenogrāfiju viņš veidoja pats. Režisora karjeras pilnbriedā ar viņa stilu saistījās vērienīga, pompoza greznība, taču jaunībā viņš sāka izaicinoši. Dzefirelli slavenākā filma ir Romeo un Džuljeta (1968), kas joprojām tiek uzskatīta par izcilu Šekspīra lugas ekranizāciju. Galveno lomu tēlotāji Olīvija Hasija un Leonards Vaitings un pati lugas interpretācija nes 60. gadu izaicinājuma un jauneklīga dumpīguma garu. Tā tapa ar Holivudas studijas atbalstu, tika nominēta vairākiem Oskariem un padarīja Dzefirelli par starptautisku sensāciju. Šekspīra darbus Dzefirelli ir ekranizējis vairākas reizes – viņa debijas filma ir Spītnieces savaldīšana (1967) ar Elizabeti Teilori un Ričardu Bērtonu. 90. gadu sākumā uzņemta pārsteidzoša Hamleta versija ar Melu Gibsonu galvenajā lomā.
Arī Dzefirelli filmām, gluži tāpat kā operu iestudējumiem, kurus viņš veidojis visu mūžu, ir raksturīgs "lielais stils" un dramatiskas kaislības. Iespējams, tāpēc Dzefirelli paticis Holivudas producentiem, kuri finansējuši vairākus režisora darbus. Tās gan ir bijušas arī filmas par mūsdienām, piemēram, skandalozajā melodrāmā Bezgalīgā mīlestība (1981) savulaik debitējis Toms Krūzs.
Dzefirelli daiļrades atslēgas vārdi ir vēriens un ekstravagance. Būdams gejs, viņš bija arī konservatīvs katolis, kurš radījis reliģiskos motīvos balstītus darbus (seriālu Jēzus no Nācaretes u. c.). Operas un kino režisora talantu viņš apvienojis filmās operās: Traviata (1982) un Otello (1986) ir iemūžinājušas Plasido Domingo spēka gados. Šīs filmas būtībā ir mūsdienu operu tiešraides fenomena pirmsākumi. Savu pēdējo filmu Kallasa mūžam (2002) Dzefirelli veltījis savai draudzenei Marijai Kallasai, ar kuru vairākkārt ir strādājis kopā. Nav šaubu, ka varētu tapt opera vai filma Dzefirelli mūžam.
Itamars Toledano
Nabuko
Itamars Toledano