Atceros savu pirmo braucienu ar vilcienu. Sāku mācīties 10. klasē, skola atradās divu stundu braucienā no mājām. Mani pavadīja māte. Kad gaidīju vilcienu, mani nemitīgi pārņēma bailes, ka nepaspēšu tajā iekāpt vai ka tas kavēsies. Vilciens, protams, nekavējās un ieradās precīzi pēc pulksteņa, vagona durvis atvāzās vaļā ar apdullinošu troksni, un mēs tajā iekāpām. Kamēr māte nopirka man un māsai biļetes, vilciens jau bija sācis kustību. Man mazliet sareiba galva, jo biju apsēdusies pretēji braukšanas virzienam.
Kopš tā laika mani vagonos nepamet sajūta, ka dodos atpakaļ, ka dodos pretējā virzienā pati pret savu gribu neatkarīgi no tā, ka apsēžos vilciena kustības virzienā, pieri piespiedusi vagona logam, kuru necaurredzamu padarījusi migla un klusums, kāds piemīt tikai agriem rītiem. Vienīgā sajūta, kas radīja atvieglojumu, bija tā, ka man atļauts izkāpt. Nevis tikai pilsētā, kur atradās mana skola, bet visās pieturās, kur stājās vilciens. Noteiktajā maršruta posmā mēs visi, vilciens un pasažieri, bijām kustība, kuru vada brīvība.
Līdzīgi kā cilvēkam, kurš apsēdies vilcienā pretēji braukšanas virzienam, arī pagātnei piemīt kustība. Nav svarīgi, kāds ir galapunkts (tas neizbēgami piemīt visam, kas ir sācis kustību), svarīgāk ir pieņemt lēmumu, kurā brīdī izkāpt, kamēr kustību vada brīvība. Lasot ziņas no galvaspilsētas, vairs nejūti sašutumu, bet drīzāk līdzjūtīgu nožēlu (arvien biežāk ziņas līdzinās neveiksmīgi izstāstītām anekdotēm, kuras stāstot smejas vienīgi tas, kurš tās stāsta), tiek ieguldīti līdzekļi bezjēdzīgā ielu un ēku remontā, kas nevis uzlabo iedzīvotāju kustību un dzīvi, bet gluži otrādi – rada arvien vairāk problēmu un apgrūtinājumu. Iedzīvotāju un valdības dialoga vietā arvien biežāk izskan abpusēja nosodīšana, sarunas nonāk strupceļā, bet strupceļa virzienā braukt taču drīkst. Un tur mēs arī brauksim, kamēr valdība neatjēgsies, ka tās prioritātes ir ne vien haotiskas un nožēlojamas, bet ka to vispār nav.
Kamēr dāņi savas pilsētas piestāda ar kokiem, mūsējie no tiem steidzīgi atbrīvojas, izremontē Stradiņa slimnīcas ēku, bet pietrūkst medmāsu, velojoslas nevis uzkrāso, bet aizkrāso, atļaujot iedzīvotājiem bīstami lavierēt pa intensīvu satiksmi un, nedod Dievs, kļūt par kropļiem neesošo joslu dēļ, kādas bez ierunām ir jebkurā par savu iedzīvotāju drošību domājošā valstī un pilsētā. Te nav runa par domāšanu ilgtermiņā, bet tieši par prioritāšu neesamību. Visi dara visu, un neviens neizdara neko. Un tā nav kustība, kuru vada brīvība. To vada haoss un inerce.
Vilciens kavējas, bet varbūt tas jau sen ir noskrējis no sliedēm. Tiek ieguldīti līdzekļi deportāciju vagonu restaurēšanā, kaut gan no tiem jau sen būtu vajadzējis atbrīvoties. Nav vajadzības atjaunot kustību, kuru vadījušas ciešanas un sāpes. Tie bija vienīgie vilcieni, kuri nekavēja, un nevienam no izsūtītajiem netika dota iespēja nokavēt, kur nu vēl izkāpt. Ir citi veidi, kā saglabāt pagātnes liecības, kaut arī tās ir tikai kailas sāpes, bez ekskursijām uz visu apskatei izliktajiem pagātnes zārkiem. Vagonu monetārā vērtība nav iemesls, lai mēs šajos vagonos atgrieztos atkal un atkal, lai tajos iekāptu un apsēstos braukšanai pretējā virzienā, braukšanai vienvirziena tumsā.
Kustība, kuru pabeidz neatgriešanās, ir lieka, un tai ir augsta cena. It īpaši to vērts atcerēties laikā, kad Latvija gatavojas Līgosvētkiem. Pēc svētkiem, mīļie latvieši, sarunājam atgriezties. Visi. Atpūtušies un dzīvi.