Titānu kauja ir viens no smieklīgākajiem projektiem. Neiespējamais, brīnumainais un mistiskais tajā sajaucies perfektā kokteilī – skaties, zini, ka esi apmānīts, un nevari atraut acis.Saldi baismās tirpas
Smiekli nāk, jau ieraugot raidījuma vadītāju Pāvelu Kosticinu. Viņa vārdu krājums nācis no pārspīlējumu, spriedzes pilnu intrigu un šausmu priekškambariem. Es brīnītos, ja viņš spētu izrunāt kaut vienu teikumu, kurā visi vārdi nebūtu vispārākajā pakāpē. Nekas, ja viņam smagi jūk kopā zīlnieki, burvji, šamaņi un citi neskaidro spēku pavēlnieki, tā ir daļa no projekta speciālās garšvielas.
Raidījums ir burtiski piebāzts ar dramatisku mūziku. Ekstrasensus, izmeklējot šaušalīgu slepkavību, rāda galvenokārt pustumsā. Baismo notikumu rekonstrukcijai izmantoti neasi, palēnināti kadri, dokumentalitāti imitējošas detaļas. Naži, agresīvi stāvi, tumši kakti... Kamera ilgstoši kavējas pie sejām, lasot acīs bailes un satricinošas atmiņas. Tā ir mūsdienu komercmediju satura veidošanas ābece. Šo paņēmienu vienīgais mērķis ir noturēt skatītāju pie ekrāna, kairinot jutekļus un raisot saldi baismas tirpas. Jautri vērot galaktikas mēroga notikumus, ko sagādā visā universā visaugstākā titāniskā līmeņa speciālisti.
Kumēdiņu rādītāji
Titānu kaujas desmitās sezonas atklāšana sākās Ukrainas kazaku ciematā, tautiski svinot veco Jauno gadu. Dziesmas, ķekatas un izpriecas. Raidījums rādīja, ka pa ciemu klīstošie ekstrasensi ir daļa no svētku atrakcijas – kumēdiņu rādītāji, tautas priecētāji. Kā citādi saukt ekstrasensam doto uzdevumu pēc balta cimdiņa atrast svētku dekorācijās draiski noslēpušos meitenīti? To spētu ikviens, nevajadzētu pat policijas suni. Neizturamas grūtības pievārēja cits "titāns", viņš pēc pudeles nespēja atšķirt stiprāko no pašbrūvēto dzērienu paraugiem. Vēl trakāk izgāzās dāma, nevarot paredzēt, kurp, rādot nākamā vīra raksturu, dosies gailis.
Labāk gāja tiem, kuri minēja garāmgājēju vārdus un centās redzēt ciema skaistuļu laulības dzīves perspektīvas. Prāvais ekstrasensu bariņš priecīgi tika dzīts cauri daudzu tautu kultūrā dzīvojošai nākotnes paredzēšanas programmai. Ak, kā šie speciālisti noderētu šovā, kurā meklē pazudušus telefonus un aizmirstas bankas kontu paroles. Viņi, smagi nogrimēti, nevis jārāda TV, bet jāalgo kiberdrošības firmās.
Atrakcija – slepkavība
Mazāk smieklīga bija raidījuma otrā stunda, kurā šķetināja kāda fermera slepkavību. Raidījuma komanda pārbaudīja ekstrasensu pieņēmumus. Nu, īsta pētnieciskā žurnālistika ar advokātiem un lieciniekiem! To visu pārdzīvoja it kā īstie cietušie. Skatītājam tika pa fragmentam no katra stāsta – vismaz piecas viena un tā paša cilvēka noduršanas ainas un vēl vesela detaļu grēda.
Ekstrasensi atklāja jau zināmo: steidzinot atzīšanos, izmeklētāji piekāva aizturētos, cietumā sēž neīstie noziedznieki. Baisā nozieguma izjūtai pievienojās netaisnības sāpes un apbrīna ekstrasensu spēju priekšā, vai ne? Apsveicu – citu cilvēku traģēdija kļuva par masu atrakciju!
Raidījuma veidotāji necentās atrisināt atklātās netaisnības, viņi steidzās pie žūrijas skaistajā studijā izvēlēties prasmīgāko "titānu". Par laimi, neesmu ekstrasense, taču pieļauju, ka konstruētajā produktā liela nozīme ir aktiermākslai un citiem acu mānīšanas knifiem. Ne velti veidotāji to sauc par šovu, izrādi. Spilgta forma un loģikas trūkums liek domāt, ka unikālās spējas tiek glīti izspēlētas. Gribat – ticiet, gribat – kārtīgi izsmejieties.
T