Ilūkste Rīgā

vārdi atpūšas no vārdu pasaules, cilvēks atpūšas no cilvēku pasaules un sirds plašumam nedraud briesmas pazust ikdienībā, avīžu virsrakstos, pliekanā patmīlībā, ka vakar vakarā esi uzrakstījis dzejoli, nevis "aizgrābjošas sintaktiskas spiras", ar kurām bagāta mūsu dzejas ainava, tas viss izgaist Torņakalna pusdienas gaisā, īsajā laika sprīdī, kas nepieciešams, lai šķērsotu tiltiņu un nokļūtu Ojāra Vācieša muzejā, kur mani gaida tikšanās ar Ilūkstes skolotājiem, tik īsā brīdī, ka izgaisušo mošķu vietā tik tikko pietiek vietas atskārtai, ka šis ir ne tikai Imanta Ziedoņa nāves un astoņdesmitgades, bet arī Ojāra Vācieša astoņdesmitās dzimšanas dienas gads, un es jūtu nelielas pārvērtības gaisā, redzu tādas kā plaisas telpā, kas atgādina ministru lēmumus, katastrofas, sīkpūkas, kaut kādu it kā lielu un it kā mazu vērtību kokteili, līdz saņemu klusu vibrāciju mēteļa kreisajā kabatā, kur vajadzētu būt telefonam, vibrāciju, kas mani, vientuļu gājēju tagadnē, nomierina, nē, Ojārs Vācietis nav aizmirsts, ne no kādas elles vai debesu ratu pakaļas viņš nav izkritis, Vācietis kuras savā slīpajā lietū, viegli smaida par ļaudīm, kas gaida viņa jubileju 13. novembrī, un man paliek neērti, ka no tālās Ilūkstes skolotāji brauc uz Rīgu, lai gan kas tur sevišķs, bet viņi brauc apskatīt Vācieša muzeju un... un... mani, tas liek nodrebēt kā krusta šķērskokam, kurā ietriecies putns, es taču vēl esmu tik dzīvs, tik decentralizēts, ka šajā brīdī tik tikko spēju savākt kopā visās zemes porās izklīdušos, ar prātu nesaskaitāmos dvēseles smaguma centrus, lai kāptu augšā pa muzeja pakāpieniem kā viens vesels, kā viena mirkļa, sava mirkļa, alfa un omega, jo tikai kā visa sākums un gals tu drīksti sēsties pie sava liktens, kurā vēl nekas nav izlemts, pusdienu galda un dalīties ar savu dienišķību, kas ir dievišķa, jo neizdibināma, citādi nav jēgas, citādi cilvēcīgais ātri kļūst necilvēcisks un necilvēcīgais ātri kļūst cilvēcisks, un manu brīvo gribu sakaļ važās te liberālas, te konservatīvas prāta konstrukcijas, lai gan patiesībā jebkuras mūsu pašu nospraustās robežas ir vien atgādinājums par miesas dzimšanu un nāvi, par šiem atskaites stabiņiem, kas stingi nostiprināti mūsu maņām nepieejamā telpā un paģēr izpatikt miesai vienādi vai otrādi, caur atteikšanos vai baudīšanu, caur visiem iespējamiem pretmetu pāriem, kamēr dvēsele, šis visaugstākās gribas ministru kabinets, atlaiž mani brīvsolī, un mājupceļā uz Torņakalna tiltiņa es ļaujos fantāzijām par Ilūksti, par pasauli, kas ienāk manī lieliem kumosiem, vērtību nesapluinīta, gatavās vienībās, kas ar pašapziņu iegulst manos spēka viļņos un rosās dvēselē kā neskaitāmi okeāni, rudenīgi smagnēji, neatvairāmi, ar garšu, kas atgādina pirmo salnu.