Dzintarzemes sirsniņai Jūrmalai ienesīgā krievu popmūzikas balagāna Jaunais vilnis sakarā ir aktualizējies sauklis, ka "nevajag jaukt mākslu ar politiku". Tas gan šoreiz pamatā nozīmēja Latvijas ciemiņu draudus: "Eu, vietējie, labāk neaizskariet jūsu ārlietu resora vadoņa Rinkēviča trīs apbižotos krievu estrādes māksliniekus, citādi mēs apvainosimies un aizbrauksim no šejienes!" Un šis norūpējušos festivāla saimnieku aizbildnieciskais tonis – mūsējos artistus neaiztikt! Kā kad mākslinieki būtu mazi, neapzinīgi bērni, kas reizumis paši nesaprot, ko dara un kādas blēņas atkal ir sastrādājuši, tāpēc viņiem viss ir ļauts un viss tiks piedots. Kā kad Krievijas šovbiznesā neviens nezinātu, ka apbižotais senilais bēbītis Kobzons jau gadiem ilgi netiek ielaists ASV, Austrālijā un lielā daļā ES valstu – tiesa, ne par sadarbību ar r(f)ašista Putina asiņaino režīmu, bet krievu kriminālo mafiju, kas galu galā ir viens un tas pats. Kā kad "nevainīgā" tikai dziedātāja Valērija, kura kopā ar vīru lielāko daļu gada ērti dzīvo Šveicē, palaikam parakstot petīcijas dārgā Prezidenta politikas atbalstam un melodiski bubinot krimnaš, krimnaš Putinam zem deguna, lai tik cars tētiņš neizjauc viņu ģimenes komfortablo dzīvi… ārpus Roģinas- mātes. Kā kad krievu estrādes aprindās agresīvais bļauris Gazmanovs sen nebūtu vairāk zināms nevis ar izsmalcinātu muzikālo gaumi, bet gan ar kļičku Sarkanais atamans.
Taču – ja savējos sit, tie ir jāaizstāv, kaut arī draņķi pēdējie. (Reizēm gan žēl, ka šo brālīgā korporatīvisma ideju labi adaptējuši Latvijas politbiznesa eksemplāri, nevis radošo profesiju pārstāvji, jo pie mums, kultūras ļaužu aprindās, vairāk izplatīti ir citi attiecību modeļi "latvietis latvietim vilks", "jo otram sliktāk, jo man labāk".)
Taču jaunie un jaunākie viļņi atnāk un aiziet, bet, kā teikts vecā ebreju jokā, "rūgtumiņš ta palicis". Jo – ko īsti nozīmē šis populistiskais demagoģiskais izteiciens "nejaukt mākslu ar politiku"? Tas nozīmē absurdu jeb nenozīmē neko.
Jo ikviens cilvēks neatkarīgi no rases, dzimuma, vecuma, valodas, dzīves telpas un citām personu-personību raksturojošām "orientācijām" kategoriski nav spējīgs atsvabināties tikai no viena "lāsta" – no tā, ka viņa dzīve (kas ietver arī radošo, māksliniecisko daļu) ir nesaraujami saistīta ar politiku, jo politika plašākā nozīmē arī ir tā dzīve. Ir neiespējami XXI gadsimtā būt, dramaturga Pētera Pētersona vārdiem, "tikai muzikantam". Tikai popstāram, tikai aktierim, tikai režisoram vai gleznotājam. Pirmām kārtām jau tāpēc, ka viņu visu, arī mans, radošuma dzinulis ir dzīve – sauciet to par iztēles, politisko, sociālekonomisko, fantāziju, iedomāto, apkārtējo vai nosapņoto pasauli. Tāpēc arī nemaz nevar eksistēt tāds abstrakts dziesminieks, kurš ierodas Latvijā, savos kamiešos nevelkot līdzi to nastu, kas ir viņš pats, – savus labos un sliktos darbus, savas gaišās un ļaunās domas un rīcību, savus "pareizos" un ne tik pareizos uzskatus. Katram, pat Kobzonam, Valērijai, Gazmanovam, ir jārēķinās, ka ārpus viņa ķermeņa – tur, pārējā pasaulē, – katrs būs tas, ko viņš dara, domā, rada, – viss kopā. Nu nevar būt grūtniece nevainīga, tāds triks tikai vienreiz civilizācijas vēsturē bija iespējams. Tāpat kā nevar mākslu nošķirt no politikas. To gan nāktos saprast ne tikai krievu viesiem Latvijā, bet arī mums pašiem. Un sevišķi tiem, kas savu politisko biznesu mīl nošķirt no paša tautas dzīves.