"Valstij nav jābūt savu pilsoņu advokātam," sacīja Tieslietu ministrs, ko jūs te atkal no valsts gribat. Es, protams, kā lielākā daļa "parasto" pilsoņu neesmu informēta par "Imantas hakera" Čalovska nodarījuma mērogiem un viņa paša skaidrojumu par notikušo (arī viņa advokāte uz šo O. Skudras jautājumu neatbildēja), tāpēc nemetīšos uz ambrazūras, bet LV amatpersonu kārtējais "man vienalga, ko jūs par mani domājat, jo es par jums nedomāju vispār" uzdzina smagu, smagu nogurumu. Nogurumu no cerības, ka arī valsts kaut ko gribētu darīt savu pilsoņu labā.
Čalovska labā nu raujas viņa draugi un studiju biedri, vāc parakstus par viņa neizdošanu ASV; katru dienu tūkstošiem ierindas pilsoņu ziedo līdzekļus Bērnu slimnīcas onkoloģijas nodaļai, vēža slimnieku operācijām ārzemēs, bērnu ārstēšanai, daudzbērnu ģimenēm, ugunsgrēkos cietušajiem, bezmāju dzīvniekiem… jo uz valsts palīdzību cerību nav.
Šodien raidījumā Nacionālie dārgumi runājām par arhitektes Martas Staņas degradēto mantojumu – ka sen jau ir laiks pārbūvēt melno kluci Klondaiku, kas aizsedz Splendid Palace vēsturisko ieeju kinoteātrī, atbilstoši Staņas iecerei – kā gaismas pilnu, caurspīdīgu apjomu, kurā varētu mājot, piemēram, Rīgas Kino muzejs. Cienot Staņas piemiņu un paši sevi. Jā, vajadzētu… Bet jautājums ir tikai viens – kas to darīs? Ies uz Rīgas namiem, Rīgas Domi, Kultūras ministriju, skaidros, stāstīs par Martas Staņas nozīmi, daiļradi un kultūrvēsturisko mantojumu. Pārliecinās lauzt nomas līgumu ar spēļu zāli un maksās par to, maksās par rekonstrukciju, maksās īri par restaurēto objektu… Droši vien – ja neatradīsies kāds pilsonis – fanāts, kurš idejas vārdā gatavs ziedot, šoreiz ne latu labdarības zvanam, bet daļu savas dzīves – neviens. Jo, pārfrāzējot šodien dzirdēto, valstij nav jābūt savu kultūras objektu advokātam.
Pirms nedēļas tieši tāpat runājām par Eizenšteina muzeju Rīgā – nu taču vajag, tūristiem un mums pašiem, johaidī, lai sevi kā pasaules kultūras daļu apjaustu! Jā, bet kas, kas uzņemsies, vilks, vāks, ziedos, zvanīs, nenoguris pierādīs un pārliecinās… Paskaitot, cik tādu "melno caurumu" aizlāpīšana mūsu valstī ir atkarīga tikai no ierindas pilsoņu iniciatīvas un resursiem, saproti, ka vienas dzīves var būt par maz. Jo valsts amatpersonu nostāja ir: "Jums, pilsoņi, vajag – jūs arī dariet." Kā man Tviterī tikko atbildēja par valsts neesošo atbalstu savam pilsonim – "Nevienam jau nav aizliegts veidot atbalsta kopu un vākt līdzekļus aizstāvībai."
Un ir jau taisnība. Nav jau aizliegts, nav.
Ir tikai nogurums.