Pēc tam vēl viena stunda atpakaļceļā. Rīga - Cēsis tāds iekšpilsētas brauciens vien sanāk. Taču ir arī gaišā puse, jo braucieni aizrit vai nu sarunās vai grāmatu lasīšanā. (Maza atkāpe: man par brīnumu, metro vagonos joprojām Kindle grāmatu lasītāju ir mazāk nekā papīra grāmatu cienītāju.) Taču, kad naktī metro jāgaida ilgāk par divdesmit minūtēm, tad gan laiks velkas. Vai Rīgā sabiedriskais transports naktī kursē biežāk nekā reizi stundā?Šomēnes MoMĀ rādīja brīnišķīgu vizuālu mākslas darbu, kas lika aizdomāties par laika ritējumu. Christian Marclay 24 stundu montāža ir kompilācija no simt gadu kinofilmām, kurās parādās pulkstenis. Darbs ir samontēts tā, ka ikviena stunda un minūte uz ekrāna atbilst laikam uz skatītāja pulksteņa šajā konkrētajā brīdī. Nedēļas nogalē filmu rādīja dienu un nakti – divdesmit četras stundas diennaktī. Katrs var skatīties filmu tik ilgi, cik gribas, pēc rindas izstāvēšanas nekādu ierobežojumu nav. Nelielu ieskatu mākslas darbā var gūt šeit:Es skatīšanos novilcināju līdz pēdējai nedēļas nogalei. Ar kursabiedriem nolēmām uz MoMu doties pusastoņos vakarā. Vakariņas un sarunas mainīja plānus, un rindā uz filmu stājāmies tikai ap vieniem naktī ar apziņu, ka jāgaida būs vismaz divas stundas. Miegu dzinām prom ar atjautības spēlēm. Kāda sieviete īsināja laiku tamborējot. Kāds pārītis visu gaidīšanas laiku skatījās viens otram acīs, it kā būtu vai nu nesen iepazinušies vai ilgi neredzējušies. Rindas viducī kāds pametis iztukšotu dzirkstošā vīna pudeli…. "Vai ir vērts gaidīt tik ilgi mākslas dēļ?" kāda žurnāliste sāk mūs iztaujāt. "Vai jums nav sajūta, ka izniekojat savu laiku? Vai jūs gaidītu tik ilgi kāda cilvēka dēļ? Vai jūs pirktu vietu rindā, lai nebūtu tik ilgi jāgaida?"Šķiet, rinda ir daļa no Mārklija darba. Ņujorkā ir daudz kinozāļu, kas būtu ietilpīgākas par 170 vietām, taču – vai tad mēs novērtētu savu nakts piedzīvojumu, stāvot rindā, lai redzētu filmu? Acis līp ciet un spriežam, ka būtu muļķīgi rindā pavadīt vairāk laika nekā skatoties filmu, bet tā gribas spilvenu…
Mūsu rinda pienāk aptuveni neilgi pēc pulksten trijiem rītā. Acīmredzot daudzi cilvēki sagaida pilnu stundu un tad dodas mājās. Par spīti nogurumam, The Clock montāža mūsu uzmanību noturēja divas stundas. Vērot nakts ainas, detektīvstāstus un no miega uztrūkušos cilvēkus fimās, ko zinām un ko nezinām, un reizē apzināties, ka ekrāna laiks ir tas pats – mūsējais. Man nav daudz vārdu, lai aprakstītu The Clock; varu vien piebilst, ka tas ir montāžas meistardarbs - spēlējoties ar bildi un, kas vēl svarīgāk, ar skaņu un mūsu atmiņu par filmām, radot humorfilmu stāstu kolāžu. (Labs apraksts par darba autoru atrodams šeit:). Ap pieciem gan acis sāk sūrstēt, tādēļ dodamies mājās. Pametot zāli redzam, ka daži uz ērtajiem dīvāniņiem aizmiguši - varbūt viņi paildzināja mūsu gaidīšanu rindā?
Kad iznākam uz ielas, mēs, bruklinieši, ar nelielu skaudību noskatāmies, kā Manhetenā dzīvojošā Trīne noķer taksi un ir mājās jau pēc desmit minūtēm. Mums - divas pārsēšanās un stunda ceļā, tādēļ gultā ielienu ap sešiem no rīta.
Varbūt vajadzēja apzinīgi iet skatīties filmu janvāra sākumā, kad ap mākslas darbu vēl nebija sacelta tāda ažiotāža? Taču tad man nebūtu dubultpieredze - gaidīšana, nezinot, vai tas ir tā vērts, un sagaidīšana, kas pārspēj gaidīto.