Negrasos te spriedelēt par to, ka nāve var/mēdz būt bezjēdzīga (kura un kam nāve tad ir jēdzīga?) un ka "mūsu uzdevums ir visu mūžu mācīties nomirt jēgpilni un ar cieņu" (pastāstiet to Osvencimas gūstekņiem vai islāma fanātiķu upuriem). Keramiķis Pēteris Martinsons, šis vitālā gara un miesas cilvēks, kuru allaž bija prieks satikt pat druscītiņ vaigā sapīkušu (un tāds "dusmīgais stils" viņam dikti piestāvēja), patiešām kļuva par stulbas nejaušības mocekli, ačgārnā darba nelaimes gadījumā cietušo, tā kārtējo reizi pierādot, ka nekādi "augstie spēki" par cilvēkiem vis nerūpējas. Tādēļ, protams, šoks un neticība – kā tad tā, tikko mēs ar Pēteri draiski tērzējām par nākotnes darbiem!? – ir jo lielāka.
Taču mulsinoša bija Latvijas publiskās telpas reakcija (patiesībā, tās neesamība) uz izcilā mākslinieka nāvi. Labi, pieņemu un attaisnoju, ka vairākumā mūsu sabiedrības Pētera Martinsona – kā viena no pasaules vadošajiem (tieši tā!) keramiķiem – profesionālais vārds maz ko izsaka, kaut gan Martinsona darbi trīskārt ieguvuši visaugstāko novērtējumu Faencas jeb Fajansas keramikas izstādē Itālijā (1972., 1975., 1976., tā pielīdzināma keramikas Oskaram – lai radošais devums atbilstu mūsu kultūras ministres pragmatiskajām mērauklām). Ženēvas Starptautiskās keramikas akadēmijas īstenais biedrs. Darbi prestižākajās keramikas kolekcijās pasaulē – no Japānas līdz Ņujorkai.
Uz latvju tradicionālās tautiskās keramikas fona Martinsona patiesi novatoriskie darbi bija kā dadži acīs tradicionālo vērtību sargātājiem. Kaut gan acīgais kaut vai Martinsona slavenajās pūcītēs spēs ieraudzīt jaunu variāciju par… svilpauniekiem. Tas nekas, ka Pētera Martinsona pūces bija no šamota un milzīgas vai porcelāna un zeltītas. Avangardiskās formas pūce savu latviskumu tak nezaudēja!
Martinsons bija spēcīgs tipāžs, kalsns, spriegots – kā sprinteris vai gargabalnieks, kurš spēj turēt vairāk nekā ir cilvēka spēkos. Īsts latviešu spartietis, universāls un cīpslains kā purva velns – jā, labākajā gadījumā pulka ļaužiem atmiņas provinciālajos kaktos ataust: ā, tas Martinsons! Tas kolorītais aktieris no leģendārās Aivara Freimaņa filmas Puika (Vectēvs) vai Viestura Kairiša filmas Tumšie brieži!
Tādēļ formāli skopie, bez jelkāda konteksta izjūtas tiražētie nekrologi ziņu aģentūrās un laikrakstos šķita izcilā latviešu mūslaiku mākslinieka piemiņu zaimojoši. Jo – lai cik ķecerīgi tas skanētu, Pēteris Martinsons bija un ir Imanta Ziedoņa personības mēroga figūra Latvijas kultūrā – tieši pasaules kontekstā. Viņš bija, tāpat kā tikai divus gadus jaunākais "mūsu Imants", viscēlākās proves modernais latvietis. Tikai troksnis un fanfaras kardināli citas. Valstsvīri un valstssievas neskrēja pie Martinsona kapa un TV kameru priekšā zīmēties.
Pavasarī Daugavpils Marka Rotko Mākslas centrā tika atklāta Pētera Martinsona darbu ekspozīcija. Aizbrauciet un iepazīstieties kaut vai post mortem.