Viņš atvainojās par savu izskatu – viens no briļļu stikliem bija ieplaisājis, pirms tam viņš ar trimeri bija pļāvis skolas apkārtni, un laikam bija trāpījies kāds akmens vai zars. Pamanījis dažu tūristu interesi par Vadakstes upītes krastā neobaroka stilā celto muižas ēku, viņš laipni piedāvājās to izrādīt. "Nākamnedēļ krāsni iekurināsim un cepsim maizi. Katru gadu izlaidumā katrs skolas beidzējs saņem kukulīti pašu ceptas maizes."
Arhitektu Reinholda fon Zīversa un Maksa Šervinska projektētā, XIX gadsimta 80. gadu sākumā celtā fon Nolkenu dzimtai piederējusī Reņģu muižiņa, tāpat kā daudzas citas līdzīgas celtnes, cauri juku un padomju laikiem saglabājusies, iespējams, tikai tāpēc, ka tā tika atvēlēta Rubas pamatskolai. "Vismaz kāds simts skolēnu mums vēl ir," pastāstīja pārzinis, jo uz Rubas skolu pārgājuši bērni arī no vairākām jau slēgtām apkaimes skolām.
"Nāciet, es jums parādīšu pašu svarīgāko, kas mums te ir," vedināja pārzinis, vēra no krāsas uzslāņojumiem attīrītās oriģinālās durvis ar neorenesanses stila apkalumiem un vadīja rīdziniekus cauri pēc malkas apkures smaržojošajām telpām. Šur un tur vēl arvien bija redzams fon Nolkenu dzimtas ģerbonis ar trim neļķēm centrā. "Šāda krāsns ir liels retums visā Baltijā," pārzinis ar lepnumu rādīja greznu podiņu krāsni skolotāju istabā. No kādas citas telpas krāsns vēl padomju laikā bez pēdām pazudusi vienas nakts laikā. Visbeidzot nelielais ceļotāju pulciņš tika ievests kādreizējā muižas ēdamzālē, kur tagad iekārtota skolas mūzikas klase – iespējams, viena no skaistākajām pamatskolas mūzikas klasēm Latvijā. Telpā ir saglabājušies gan oriģinālie koka kasešu griesti, gan tumškoka sienu panelējums. "Piļu un muižu asociācijā mūs neņem," teica pārzinis. "Laikam ar to, kas vēl saglabājies, ir par maz." Lejā pie upītes esot bijis baseins, kur plunčāties muižas īpašnieku bērniem, bet pati saimniece reiz esot peldējusies vēl arvien skatāmajā baseinā muižas priekšā.
Tālāk ceļotāju maršruts turpinājās uz Mežmuižu, kur muižas ēku apsaimnieko Augstkalnes vidusskola, un cauri Ezerei. Tur, nelielā kapsētā, pie Nolkenu kapličas, citstarp apbedīts Krievijas finanšu ministrs un premjerministrs Mihaels fon Reiterns, kurš 1867. gadā parakstīja Aļaskas pārdošanas līgumu ASV par vienu miljonu rubļu jeb 7,3 miljoniem dolāru (mūslaiku naudā tas būtu aptuveni 121 miljons ASV dolāru).
Lai kādā stāvoklī arī būtu baronu celtās, bieži vien 1905. gadā nodedzinātās, pēc tam atkal uzcītīgi atjaunotās un drīz pēc tam atkal nopostītās vai zaudētās muižu ēkas, to novietojums, siluets un samērs vēl arvien veido noturīgu vizuālu pieturas punktu tīklojumu visā Latvijā. Pat grautas, postītas un nīdētas, šīs ēkas vēl arvien spēj būt spēcīgs atsvars gandrīz ikvienā bijušajā kolhoza vai sovhoza centrā redzamajām pamestajām vai pusapdzīvotajām silikātķieģeļu celtnēm, pa kuru logiem spraucas laukā skārda skursteņu caurules, grūstošajām kūtīm, rūsas ēstām kaltēm un visam pārējam, ko ceļotāji dēvēja par "acu vēzi". Jāšaubās, vai pēc gadiem simt kāds tūrists to visu vēl vēlēsies uzmeklēt un redzēt.
Apdzīvotās vietās – lai cik tās būtu panīkušas, klusas un ļaužu pamestas – nebija grūti pamanīt Eiropas Savienības nesto labumu. Īsā laikā bija salabotas ielas, uzbūvētas jaunas un spodras ietves, siltinātas ēkas, pat celtas lepnas sporta zāles, mūzikas un mākslas skolas, un būtu bijis grūti nepamanīt kādu līdzību arī ar muižu būvēšanas laiku. Jau atkal visi šie labiekārtojumi un uzlabojumi notika nevis par pašu, bet svešu un droši vien galvenokārt no Vācijas kā lielākās ES nodokļu maksātāju valsts nākušu naudu. "Nevar tikai saprast, kāpēc viņi ir ar mieru to maksāt," teica viens no ceļotājiem.