Latvijas publiskajā telpā drīzāk ir nostiprinājies otrais formulējums, un tas vēlreiz norāda uz mūsu pasaules ainu, kurā "bizness" un "investīcijas" pārvēršas par "mantrausību" un "pārdošanos". Mēs "iztirgojam" uzturēšanās atļaujas, vienlaikus juzdami vainu par to, ka esam tik vāji un nespējam turēties pretim naudas varai.
Manuprāt, tikai šādā kontekstā var saprast pēdējā laika diskusiju par uzturēšanās atļauju liegšanu Krievijas pilsoņiem. Visādi citādi skatoties, šī diskusija ir pilnīga pseidoproblēma. Kādā ziņā tieši šo atļauju neizsniegšana varētu uzlabot Latvijas drošību? Vai aizliegums varētu apturēt Krievijas naudas ietekmi Latvijā? Vai līdz ar to tiek aizliegtas Krievijas uzņēmēju investīcijas? Bez šīm atļaujām Latvijai naidīgi cilvēki paliek drūzmējamies otrpus robežas?
Skaidrs, ka Ukrainas kara dēļ latvieši izjūt zināmu apdraudētību. Un kaut kādā ziņā var saprast cilvēkus, kuru automātiskā reakcija ir ieslēgties, aizbarikādējot visas ieejas. Tomēr šī doma nav īpaši saprātīga. Pirmkārt, mūsdienās šādu stratēģiju daudzmaz veiksmīgi ir spējusi realizēt vienīgi Ziemeļkoreja, un tās panākumiem ir sava garoziņa... Otrkārt, aizbarikādēšanās nozīmētu novēršanos no tiem cilvēkiem, kuri Latvijā varētu meklēt tādu vai citādu drošību. Patlaban tas nav īpaši aktuāli, bet, visticamāk, Krievijas nākotne tuvākā un vidējā termiņā ir daudzu pārsteigumu pilna. Arī latvieši zina, kā ir, kad šāda palīdzība ir vajadzīga. Visbeidzot – politikā emocionāli lēmumi drīzāk ir vājuma pazīme. Krievija šobrīd ir izlikusi apskatei visus savus apspiestos kompleksus, taču diez vai uz to vajadzētu atbildēt, izrādot savējos. Tieši otrādi – šis ir īstais brīdis nostiprināt pašapziņu, apzināties to, kas ir izdarīts un radīts neatkarības laikā. Tas nenozīmē vieglprātību (starp citu, Latvijas un Krievijas karš drīzāk varētu būt nevis zaļo cilvēciņu, bet drošības dienestu karš). Vienkārši jāanalizē situācija, jāformulē mērķi, un tie mierīgi, bez panikas jāaizstāv.
No šejienes, manuprāt, izriet arī atbilde uz jautājumu, vai Latvijas kultūras cilvēkiem vajadzētu boikotēt Krieviju. Nav vienkārša principa, kā noteikt pareizo rīcību, jo problēmas būtība nav tajā, kur kurš brauc uzstāties vai kādā izrādē piedalīties. Lai ko cilvēks darītu – sadarbotos vai boikotētu –, citi to vienmēr pratīs interpretēt, kā vien viņi vēlas. Manuprāt, izšķirošais moments ir tas, vai cilvēks var godīgi atbildēt uz jautājumu, ko un kāpēc dara. Ja tu (atkal jāsaka – godīgi) spēj pozicionēt sevi tā, ka nezaudē pašcieņu, un dari to, ko pats gribi, piedalīšanās Krievijas kultūras dzīvē nekad nebūs vienkārši kalpošana.