Intervija ar dzejnieku Jāni Rokpelni. Draudzība ar ļaunumu smalki piešmauks

kāda sieviete apgalvoja, ka Pauļuka māte bija visā Rīgā zināma čekas ziņotāja, ar iesauku -škiet Bura, precīzi neatceros. Tas pasākums tika filmēts. Mēgināju pati tagad atrast saiti gan Lipkes muzeja arhīvā, gan Gētes institūta arhīvā - neatradu. Varbūt tam ir kādas īpašumtiesibas, nezinu. Fakts katrā ziņā spilgts. Domāju, ka tas ļoti labi mūs - šodienas latviešus raksturo, kādi esam. Ka savu sarežģīto , tumšo dabu un tumšos darbus tā īsti apzināt un izzināt nemaz negribam.

u izlasīju ar milzīgu baudu. Neatceros, kad pēdējoreiz tā bija lasot latviešu autora darbu. Es romānu raksturotu tā, ka tajā beidzot satikās gars ar miesu. Izcila valoda, bagāts kultūrvēsturisks materiāls - ne par daudz , ne par maz šodienas laikmetam. Un tā drosme - tas gara spēks uzrakstīt par čekismu latviešu inteliģences sirdīs un prātos, par gleznu - tautas kopējā manotojuma zagšanu un tirgošanu. Tas brīvais drosmīgais gars, ko šīs atsauksmes autors pat neiedrošinās pieminēt. Mans komentārs, par Jāni Pauļuku. Rokpelnis romānā apgalvo, ka ķerta īpatņa reputācija Pauļuku paglāba no čekas, jo iedzēris, Pauļuks mēdzis zākāt padomju iekārtu. Man ir cita versija, par kuru es uzzināju piedaloties Ž.Lipkes muzeja un Gētes institūta rīkotajā sarunu ciklā par Brīvību pagājušā gada pavasarī. Konkrēti tas bija pasākums ar Jāņa Elsberga un Ulda Bērziņa piedalīšanos. Jautājumu un atbilžu daļā ,kāda sieviete apgalvoja, ka