VIDEO: Liepiņš: Latviešu tautasdziesmas ir universālas un ikvienam saprotamas.

Diriģentam Jānim Liepiņam balvas šogad birst viena pēc otras: marta sākumā saņemtajai Latvijas Lielajai mūzikas balvai kategorijā Gada jaunais mākslinieks šonedēļ sekoja laikraksta Diena gada balva kultūrā – par spilgto koncertuzvedumu, kurā diriģenta vadītais jauniešu koris Kamēr… cilvēku, gājputnu un ziemeļu vēja balsīs pirmatskaņoja amerikāņu komponista Džona Lutera Adamsa ciklu Svētā vēja dziedājumi. Jānis Liepiņš ar kori un radošo komandu – režisori Margitu Zālīti un gaismu mākslinieku Gintu Gabrānu – skarbajā Tabakas fabrikas vidē uzbūra ziemeļu dabas pirmatnības skaistumu un spēku no izdzīvošanas cīņas līdz dzīvības svinēšanai. Tūlīt, 15. un 16. martā, Latvijas Universitātes aulā pirmatskaņojumu piedzīvos kora Kamēr… jaunā programma Amber Songs/Dzintara dziesmas. Pēc diriģenta aicinājuma 17 komponistu no 16 valstīm rakstījuši latviešu tautasdziesmas apdares.

Vai arī pats jūti, ka iepriekšējā gada veikums ir līdz šim lielākais un spilgtākais?

Katrā gadā, salīdzinot ar iepriekšējo, ir bijusi attīstība. Pirms diviem gadiem tēvs (Zigmārs Liepiņš – I. L.) uzrakstīja Vijoļkoncertu, ko atskaņojot piedzīvoju debiju ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri. Pirms es pārņēmu kori Kamēr…, mums bija koncerts, kurā kopā ar Aleksandru Antoņenko, Jāni Apeini un Liepājas simfonisko orķestri atskaņojām Pučīni Messa di Gloria. Pēc tam – konkurss Ungārijā. Vienlaikus bija jāpabeidz Mūzikas akadēmija. Jau toreiz man likās, kur nu vēl spraigāks, notikumiem bagātāks gads. Tomēr pagājušais gads bija vēl iespaidīgāks: gan mūsu īpašais projekts, amerikāņu komponista Džona Lutera Adamsa Svētā vēja dziedājumu pasaules pirmatskaņojuma trīs vakari Tabakas fabrikā, gan koncerts ar orķestri Sinfonietta Rīga un akordeonisti Kseniju Sidorovu Cēsu Mākslas festivālā. Turklāt Eiropas Grand Prix konkursā izcīnītā uzvara ir vēl vienu pakāpi augstāk nekā iepriekš.

Eiropas Grand Prix ir visaugstākais, kā amatierkoris vispār var apliecināties. Vai iespējams vēl kas vairāk?

Noteikti ir. Vieta attīstībai ir vienmēr. Negribas apstāties un stagnēt, palikt tikai vienā sasniegtajā latiņā. Gribas visu laiku pilnveidoties, un es ceru, ka tas notiks. Man personīgi nākamais pakāpiens būs debija Operā, kur būšu nākamā jauniestudējuma otrais diriģents. Es tikai varu cerēt, ka kreščendējošā sajūta turpināsies.

Bet spēks, enerģija, fiziskās iespējas? Šie resursi tomēr nav neizsīkstoši.

Es ceru, ka manā vecumā tā vēl nav liela problēma. Enerģijas rezerves varu atrast. Tieši patlaban gan ķermenis mani ir nedaudz pievīlis, esmu mazliet apslimis, bet enerģijas man ir ļoti daudz, atliku likām. Manuprāt, cilvēkam vienmēr ir jāliek kaut ko darīt. Jo vairāk dari, jo vairāk vari paveikt. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka neesmu ne tuvu sasniedzis savu spēju robežas. Vismaz es gribētu tā domāt. Man tieši vairāk vajag izaicinājumus: kaut ko vēl sarežģītāku, vēl grūtāku, jaunus piedzīvojumus.

Uzskati, ka iespējams vienlaikus iet gan daudzumā, gan dziļumā?

Protams, to, ko varu šobrīd darbā ar Kamēr…, es vēl nevarētu izdarīt tad, kad tur tikko biju atnācis kā šī kora otrais diriģents, vai pašā pirmajā gadā, kad kļuvu tā mākslinieciskais vadītājs. Līdz ar pieredzi iegūstu stabilitāti un zināšanas. Problēma ir tikai tad, ja vienlaikus ir par daudz pilnīgi jaunas pieredzes. Šogad būs Opera, bet, ja būtu vēl piecas dažādas jaunas jomas, būtu grūti. Ja tikai turpinu attīstīt iesākto, pieredze ir labs atspēriena punkts augt.

Cīņa Eiropas koru Grand Prix pērnvasar, atkārtojot Kamēr… leģendāro 2004. gada uzvaru, bija pats galvenais pārbaudījums?

Jau gadu iepriekš, kad tūlīt pēc Māra Sirmā aiziešanas no kora braucām uz Eiropas koru Grand Prix Ungārijas konkursu, mums bija doma: ja nevaram sevi pierādīt, ir skaidrs, ka nevajag turpināt darbību. Visi juta, ka to vajag pašiem sev, taču, ja reiz esam nokļuvuši laureātu finālā, tā jau ir goda lieta. Dziedātāji pat nebija speciāli jāmotivē, jo visi apzinājās situācijas nopietnību. Tāpēc darbs notika ļoti plūstoši. Kad aizbraucām uz Areco, viss bija gatavs. Bija ļoti liels prieks un saviļņojums, uzzinot rezultātu. Tā tik bieži nenotiek. Kamēr… taču ir vienīgais koris no Latvijas, kas uzvarējis šajā konkursā, turklāt atkārtoti! Vēlreiz sevi pierādīt starp tik labiem kolektīviem bija patiešām labs pārdzīvojums.

Konkurence bija zvērīga?

Tur satikās pieci dažādu Eiropas konkursu Grand Prix ieguvēji, tātad labākie no labākajiem, katrs pusstundu ilgā programmā rādīja visu, ko var. Parasti konkursos ir obligātais skaņdarbs un citi ierobežojumi, bet šeit izvēlies, ko pats gribi. Dziedājām ļoti plašu stilu spektru no Monteverdi līdz Ešenvaldam. Svarīgākais bija, lai programma nebūtu vienveidīga, lai varam parādīt dažādas kora tehniskās iespējas. Žūrija mūsu programmu novērtēja kā ļoti interesantu muzikālajā ziņā. Programma ir vismaz 75 procenti no veiksmes.

Tādu izveidot ir īpaša māka?

Tā ir māksla, bet neviens Latvijā to nemāca. Nu kā tu liksi skaņdarbu secību: ātrs, lēns, ātrs, lēns? Es pagaidām vados pēc intuīcijas: man gribas skaņdarbus likt tematiskos blokos, veidot kopīgu dramaturģiju. Esmu skatījies, kā to dara Māris Sirmais un citi diriģenti. Būtu vērtīgi, ja kāds pateiktu, kā to izdarīt. Pagaidām esmu tikai labi trāpījis.

Programmā ar Sinfonietta Rīga un akordeonisti Kseniju Sidorovu Cēsu Mākslas festivālā bija četri fundamentāli skaņdarbi: Prokofjeva 1. simfonija (Klasiskā), Stravinska Dambārtonas ozoli, Pelēča Tango un Astora Pjacollas akordeona koncerts. Modulē nu savā prātā, kādā secībā tos vislabāk sakārtot!

Pirms atbildīgas uzstāšanās ir traki bail?

Pirms uziešanas ļoti, ļoti, bet pēc tam nomierinos. Esmu atskārtis, ka man nedrīkst būt bail, jo zinu, ka koris nervozē. Ja vēl es trīcēšu dziedātāju priekšā, tas nepalīdzēs. Man ir jādod viņiem stabilitāte un sajūta, ka viss būs labi, lai visi varētu koncentrēties uz mūziku, ko dziedam.

Nav žēl, ka aizņemtības dēļ nepiedalījāties koru konkursā Latvija dzied! LTV? Uzvarētājs drīz piedalīsies koncertā Vīnē.

Man nav žēl. Mums šobrīd ir jākoncentrējas uz Amber Songs, un konkurss novērstu uzmanību. Taču atturēja trīs iemesli. No vienas puses, ir labi, ka LTV tiek rādīti koru konkursi, bet, ja puse ir žūrijas un puse skatītāju balsojuma, tam, kuram ir lielāks kora sastāvs, ir garantētākas uzvaras iespējas. Mani šis formāts, tāda koru Eirovīzija, neintriģē, tāpat kā iespēja korim braukt uz Vīni, lai dziedātu kopkorī. Braucam tikai, ja varam uzstāties individuālās programmās, nevis sadziedāties kopkorī. Aizņemtība, konkursa formāts (veids) un arī apbalvojums nemotivē.

Daudzi uztraucas, kāpēc mēs šovasar nepiedalīsimies arī Pasaules koru olimpiādē Rīgā. Kamēr... jau ir tajā piedalījies 2006. gadā Ķīnā, saņemot līdz šim nepārspēti augstāko punktu skaitu. Domāju, ka mums īsti nav nepieciešams tur būt. Ir fantastiski, ka olimpiāde notiek, taču tas nav tāds līmenis kā Eiropas koru Grand Prix. Koru olimpiāde ir uzņēmums, bizness, ar ko rīkotāji pelna naudu.

Kāds ir tavs viedoklis: vai tautā populārie TV3 Koru karu šovi vairoja interesi par koru kustību?

Tas tikai cilvēkiem sajauca prātus par to, kas vispār ir koru kustība. Nosaukumā nevajadzētu izmantot ne vārdu "kari", ne "kori", jo koru kari ir tikai Dziesmu svētkos. Tas ir pavisam cits žanrs. Padomājiet, cilvēks, kurš skatījies tikai televīzijas šovu un pēc tam aiziet uz Latvijas Radio kora koncertu, var būt vīlies. Šovos lielākoties nedzied dzīvajā, viss notiek ar iepriekš ierakstītu skaņu. Tas nav nekas tāds, kas parādītu patiesās koru spējas. Konkurss Latvija dzied!, kuru 9. martā rīkoja LTV, gan bija tīra manta – varēja dzirdēt, kādi kori ir.

Kā izmantosi Hennessy balvu, kas tev, gada jaunajam māksliniekam, piešķirta profesionālajai attīstībai?

Tā ļoti varētu noderēt, kad pats braukšu uz kādu simfoniskās mūzikas diriģentu konkursu: tur vajag naudu dalībnieka iemaksai, ceļam, partitūru iegādei. Tikt simfoniskās mūzikas konkursos nav vienkārši, tajos ir milzīga atlase, tomēr es jau drīzumā, gada laikā, varētu sākt sūtīt pieteikumus. Jauniem diriģentiem konkursi ir ļoti vajadzīgi. Ne tikai tāpēc, ka tevi kāds ievēro. Tā ir arī svarīga pieredze.

Vai arī teiciens, ka kordiriģēšana nav profesija, pamudināja tevi studēt orķestra diriģēšanu?

Šis nelāgais teiciens ir nācis no tā, ka kordiriģēšanā ir daudz iespēju izšļūkt "pa vienkāršo", lai tikai ir kopīgs "tusiņš". Ar amatierkoriem diemžēl var strādāt arī tādi tīrradņi, kuriem nav īpašu iemaņu. Ja nav prasību, ja nemēģini kolektīvu izveidot labāku, vari iztikt ar ļoti zemām prasmēm un pat bez izglītības, jo koris ar laiku pierod pie tā, kā tu kusties. Vari pavisam atkāpties no manuālās diriģenta tehnikas, jo mēģinājumos koris tik daudz dzied vienu un to pašu, ka pierod un nodziedās pat pie pilnīgi nepareizas kustības. Bet aiziesi pie cita kolektīva, un viņi nesapratīs.

Kaut arī kori zinu no iekšpuses, līdz naga melnumam, ar orķestri strādāt savā ziņā ir vieglāk, jo tur ir profesionāļi, ar kuriem varu runāt citā valodā nekā ar kori, kurā vairākums ir amatieri. Ar amatieriem ir jāiegulda lielāks darbs: kamēr viņiem iemāca nošu materiālu, profesionālis to izdara pats. Bet kā aizraut profesionāli, kurš jau ir pieredzējis visu? Amatieris ar prieku ņems pretī visu, ko viņam saki. Orķestra diriģēšanā instrumentālistiem ir priekšrocības, jo viņi to pazīst no iekšpuses. Man jāapgūst no malas.

Varbūt pēdējais laiks pašam sākt spēlēt flautu vai vijoli?

Starp citu, izdarīju traku lietu un nopirku vijoli, lai gan nemaz neprotu spēlēt. Lasot grāmatā, mēģināju to iepazīt, bet nekur citur nav iespējams panākt tik intonatīvi šķību skanējumu kā uz vijoles, ja nemāki spēlēt. Ja nemāki vilkt lociņu, skan tik griezīgi! Un ja vēl netrāpi īstajā vietā… Man ir pietiekami laba dzirde, es zinu, kur jāspiež, bet es vienkārši nevaru trāpīt, un skan šausmīgi šķībi. Pamēģināju nospēlēt Pūt, vējiņi! – nav iespējams nodziedāt tik šķībi, kā man skan uz vijoles.

Vai sapņo reiz nonākt Dziesmu svētku virsdiriģenta tribīnē?

Tas ir liels pagodinājums, un, ja man to piedāvātu, es neatteiktos. Bet es nevaru teikt, ka tas būtu manas dzīves mērķis. Es gribētu savu karjeru vairāk virzīt profesionālās izpildītājmākslas virzienā.

Kas tevi pašu visvairāk aizrauj un pārsteidz jaunajā Kamēr… programmā?

Komponistu apdares ir dažādas un pārsteidzoši interesantas, parādot, cik universālas un ikvienam saprotamas savās melodiskajās intonācijās ir latviešu dziesmas. Katrs tās apdarinājis citādi. Ir komponisti, kas ļoti klasiski strādājuši ar melodiju un harmoniju, un tādi, kuri iepin to kora partitūrā tā, ka tu vari šo melodiju tikai nojaust. Basku komponists Ksavjers Sarasola, kurš izvēlējās tautasdziesmu Vēja māte par puisi, kurš aizgājis bojā jūrā, pat papildinājis to ar saturā līdzīgu savas tautas dziesmu. Projekts ir interesants arī tāpēc, ka Kamēr… nekad nav dziedājis latviešu tautasdziesmu koncertus, tās tikai pavīd uz bis. Kad cilvēki ārzemēs vēlas dzirdēt latviešu folkloru, mums programmā nekā īsti nav. Meklējām nevis tautasdziesmas, kuras visi jau zina no galvas, bet pēc iespējas dažādākas, lai programma būtu krāsaināka. Valdis Muktupāvels izdarīja lielisku darbu, izveidojot izlasi un izskaidrojot katras tautasdziesmas jēgu. Ne vienmēr viss ir tā, kā šķiet. Dziesmu vārdos ir apslēpts metaforisks vēstījums. Piemēram, dziesmā Ar laiviņu ielaidos stāsts par irbīšu šaušanu ir nevis par medībām, bet par līgavas meklēšanu.

Komponisti arī lūdza, lai viņiem atsūta dziesmu ierakstus, lai var ieklausīties latviešu valodā. Tad es pats sēdēju mājās un visas iedziedāju. Komponistiem nosūtījām 30 tautasdziesmu, lai paši izvēlas, kuru grib, un pārsteidzošākais bija, ka izvēles neatkārtojās (izņemot to, ka krievu komponists Vladimirs Martinovs izvēlējās veselas sešas dziesmas, lai saritinātu visas vienā skaņdarbā). Interesanti, ka viņi izvēlējās dziesmas, kuras tuvas viņu pašu mentalitātei. Daudzas varētu būt arī viņu tautasdziesmas.

Komponisti ir arī no Turcijas, Izraēlas, pat Indijas. Kur gan te līdzīga mentalitāte?

Visi tomēr ir baudījuši Rietumu skolu. Piemēram, turku komponists Hasans Učarsu ir mācījies pie amerikāņu komponista Džordža Krama, bet Indijā dzimušais Params Virs tagad dzīvo Londonā, kur viņa mūzika skanējusi Koventgārdenas operā, un to spēlējis BBC orķestris. Eksotiskās saknes, protams, ir un atklājas tajā, kādas tautasdziesmas viņi ir izvēlējušies. Piemēram, Gilads Hohmans (Izraēla), kuru BBC godā par mūsdienu klasiķi, izvēlējies Ai, Dieviņi, augstu saule. Tā ir ļoti īpatnēja, atšķirīga ar savu augsto septīto pakāpi, kas atbilst austrumnieciskam skanējumam. Indietis izvēlējies Kālabadi galdiņam, un kopā ar klāt pievienotajiem izrotājumiem patiešām skan līdzīgi indiešu dziedājumiem. Blakus lielajiem vārdiem, britu komponistam Gabrielam Džeksonam, kurš aizrāvies ar latviešu mūziku, vai Vladimiram Martinovam, kura mūzika izmantota filmā Dižais skaistums, daudzi komponisti Latvijā vēl nav pazīstami, taču pasaulē ir ļoti atzīti. Beļģu komponists Nikolā Lenss uzrakstījis operu kopā ar Niku Keivu, šā gada rudenī būs tās pirmizrāde Briseles operā. Mūsu programmā pa vidu ir arī divi latviešu komponisti – mūsu kora dziedātāja Evija Skuķe un Pēteris Plakidis. Viņš ir rakstījis brīnišķīgas kora dziesmas, bet, ja nemaldos, pēdējos sešpadsmit gadus vairs nav rakstījis nevienu. Tāpēc bija ļoti interesanti viņu uzrunāt, viņš piekrita, un mēs esam ļoti priecīgi.

Ar jauno programmu Kamēr… varētu apceļot vismaz sešpadsmit valstis?

Šī ir ļoti plaši izmantojama programma. Lai cik dažādi būtu komponistu izmantotie paņēmieni, tomēr visa pamatā ir tautasdziesma ar savu skaisto melodiju un ar saturu. Tas uzrunā cilvēkus.

Kurš skaņdarbs ir mākslinieciski visnegaidītākais, kurš – visgrūtākais?

Gabriela Džeksona apdare Neviens putnis tā nepūta pārsteidz ar to, cik ļoti viņš ir iedziļinājies dziesmas saturā un cik skaisti to parāda mūzikā. Viņš uzbur ainavu. Mani uzrunā Džeksona muzikalitāte un iedziļināšanās saturā. Visgrūtākais, manuprāt, ir mūsu pašu Evijas Skuķes skaņdarbs, kura plašais diapazons ved līdz solistu iespēju galējām robežām. Tur ir viens posms, ko dzied tikai meitenes, taču diapazons ir plašāks nekā sieviešu koros – četras oktāvas! Viņām tas ir liels izaicinājums.

Opera tev būs viens no lielākajiem profesionālajiem izaicinājumiem?

Kā otrais diriģents iestudējuma muzikālajam vadītājam Aleksandram Viļumanim strādāšu pie Džuzepes Verdi Trubadūra. Režisors ir Andrejs Žagars. Lai gan esmu jau Nacionālajā teātrī diriģējis tēva Parīzes Dievmātes katedrāli, klasiskā opera ir pavisam kas cits. Mani ļoti interesē mēģinājumu process. Tas drīz jau sāksies.

Esi operas mīļotājs?

Es operu iemīlēju, kad studēju Berlīnē. Tur bija brīnišķīga iespēja ar studenta karti par desmit eiro nokļūt uz izrādēm un sēdēt labās vietās, kur biļete maksā tuvu pie 200 eiro. Šo iespēju es izmantoju katru dienu, redzēju ļoti plašu repertuāru.

Tev ir pa prātam liktenis diriģēt sava tēva Zigmara Liepiņa darbus? Jau drīz, 26. aprīlī, arī Transcendentālās oratorijas pirmatskaņojumu Rīgas Domā?

Latvijas koncerti tā izvēlējās, un kāpēc lai es to nedarītu? Galu galā es ļoti labi viņu pazīstu, zinu, ko viņš gribējis mūzikā pateikt, un ceru, ka varu to atklāt klausītājiem. Interesanti, kurš mana vecuma diriģents teiktu "nē" iespējai diriģēt Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Valsts akadēmisko kori Latvija – un ar tādiem solistiem kā Inga Šļubovska un Aleksandrs Antoņenko?! Tādu iespēju laist garām arī būtu diezgan traki.

Orķestri mēdz būt ar zobiem: prasīgi, var arī nepieņemt. Kāda ir tava pieredze?

Esmu ar viņiem ticies jau divas reizes, un mūsu abpusējā sadarbība bija ļoti veiksmīga. Es nejutos tā, ka viņi mani gribētu apēst. Mūziķi pat ir ļoti izpalīdzīgi, sniedz padomus, kas man noder, jo viņu pieredze ir ļoti liela – viņi ir redzējuši visādus meistarus. Nejūtu tautā iegājušos klasisko uzskatu par orķestri, kas darītu pāri jaunajiem latviešu diriģentiem. Var jau būt, ka vienā brīdī es viņiem ļoti nepatikšu, bet ceru, ka tā nenotiks.

Vai māksliniekiem publiski jāpauž sava nostāja Ukrainas notikumu kontekstā?

Tas nostāda ļoti grūtā situācijā, jo cilvēki Krievijā nedomā vienādi un viņi nav vainīgi, ka tādi tirāni ir pie varas. Man būtu grūti iedomāties, ka es tagad neizpildītu Vladimira Martinova skaņdarbu tikai tāpēc, ka viņš ir no Krievijas. Protams, mākslinieki ir tie, kuri var paust savu nostāju un kaut ko darīt lietas labā, bet ir uzmanīgi jāskatās, par kādu sadarbību ir runa: vai tā ir privāta sadarbība vai valsts pasūtījums, kas uzmanīgi jāizvērtē, jo ir risks, ka to var izmantot politiskajā propagandā. Nav saprotams, kā kaut kas tāds, kas tagad notiek Ukrainā, var notikt XXI gadsimtā. Bet laikam cilvēki tāpat domāja arī pirms simt gadiem, neviens negribēja noticēt, ka sācies karš. Arī tagad baidāmies, bet negribam ticēt, ka tas atnāks līdz Latvijai. Taču kādā brīdī tas var notikt. Tāpēc jāmodelē situācijas – mūsu rīcība, reakcija. Nevar to atstāt likteņa varā. Tepat Latvijā mani uztrauc tas, ka neviens neuzņemas atbildību. Valsts pārvaldē ir tik daudz cilvēku, bet beigās neviens nav īsti atbildīgs ne par ko. Pārāk iesūnojuši pašapmierinātībā.

Nevaru teikt, ka es tagad justos stabili un droši. Viss ir mainīgs, nevar paļauties, ka dzīve valstī ritētu stabili. Piemērs tam ir kaut vai mūsu, amatierkolektīvu vadītāju, nenoteiktie, mainīgie darba līgumi. Tu nevari plānot savu dzīvi tālāk par dažiem mēnešiem, jo nezini, kas notiks. Uzskatu, ka tas nav normāli. Valstī visi runā par ilglaicību, bet rīkojas īstermiņā. Varbūt šis ir tāds laiks? Labi, man arī ir grūti domāt ilgtermiņā, jo korī katru gadu mainās sastāvs. Es turpinu plānot un cīnos, nevis pielāgojos situācijai. Izvirzi mērķi un tad ej uz to! Ar Dziesmu svētku kustību drīz varētu būt pavisam šķidri, jo kora dalībnieku uzņemšanās redzu arvien vairāk cilvēku, kuriem vairs nav nekādu mūzikas pamatu. Cilvēku vispār ir mazāk. Nākamajos Dziesmu svētkos vēl iztiks, bet pēc tam – nevar zināt. Ja slēgs mūzikas skolas, pēc dažiem gadiem vairs nevarēsim lepoties ar starptautiskām zvaigznēm. Ja nav platformas, lielā vairuma, kas apgūst pamatus, tad līdz piramīdas virsotnei netiek.

Koris Kamēr…
Programma Amber Songs/Dzintara dziesmas
Latvijas Universitātes Lielajā aulā 15., 16.III plkst. 19
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 10–20