Ceļu pie skatītājiem visā Latvijā ir sākusi ilgi gaidītā režisora Jura Poškus eksistenciālā komēdija Saule spīd 24 stundas. Tas ir stāsts par krāsu biznesa īpašnieku Mārtiņu, kurš veiksmīgi pārdod uzņēmumu un savā 40. dzimšanas dienā nolemj sākt dzīvi no jauna, kopā ar draugiem dodoties uz Ziemeļpolu. Galveno lomu atveido Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs. Iepriekš aktieris un režisors ir sadarbojušies jau kulta statusu iemantojušajā kinodarbā Kolka Cool (2011). Filmā Saule spīd 24 stundas ir redzams arī Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins, Kristīne Krūze-Hermane un norvēģu aktieri Trunns Halbū un Jepe Beks Laursens.
Intervijā KDi Andris Keišs stāsta gan par jauno filmu, gan par savu darbību kino un teātrī.
Režisors Juris Poškus teica, ka Andrim Keišam ir ļoti grūta loma, jo aktierim nav īsti kur pieķerties.
Sākumā šķita, ka visi biznesmeņi ir tādi kā biznesmeņi, bet tad uzreiz bija jādomā, ka arī visi aktieri ir tādi kā aktieri, bet mēs esam atšķirīgi: aktieris var būt uz kokaīna sēdošs cilvēks, un aktieris var būt triju bērnu tēvs, kas tūlīt pēc izrādes dodas uz mājām, ārsts dzērājs un ārsts askēts, žurnālists, kas formāli izpilda savu darbu, un žurnālists, kas interesējas par to, ko raksta. Tāpēc mēs noņēmām uzsvaru no tā, ka Mārtiņš ir uzņēmējs.
Vai Mārtiņam bija kāds prototips?
Mums nebija, jo galvenais uzdevums bija atrast izeju – cilvēks pārdod visu un satiekas ar sevi. Ja tu savos nedaudz zem piecdesmit visu dzīvi diendienā esi strādājis un vispār nevienu sekundi neesi pievērsis tam uzmanību, ir diezgan izaicinoši saprast, kāds tu esi, ko tu gribi no dzīves. Ja mēs izmantotu prototipu, būtu jāizmanto arī viņa cīņa ar šo problēmu, bet mēs vēlējāmies atrast savu ceļu, kā tikt ar to galā.
Mārtiņš saka: "Mums visiem ir jābrauc uz Ziemeļpolu!"
Kādi ir visierastākie ceļi? Aizbraukt uz Indiju, aiziet no darba, nomainīt dzīves partneri.
Nopirkt motociklu.
Nopirkt motociklu… Ir ļoti daudz šablonu, kas vairs nav nekādi veidi. Tādi paši, par kādiem raksta grāmatās: kā kļūt par miljonāru, noķert karpu un būt laimīgam. Ja mēs nofilmētu vēl vienu konkrētu veidu, kā tikt galā ar šo problēmu, tas kļūtu par tādu pašu noasfaltētu, nevienam īsti nevajadzīgu ceļu, jo cilvēka laime ir absolūti subjektīva – tā ir šaura, pašam sevī ļoti dziļi ieklausoties atrasta un nevienam citam nezināma taciņa, pa kuru tu ej, lai tiktu ar to galā.
Filmā Mārtiņš ir sasniedzis "latviešu sapni", viņam šķietami ir viss, kas laimīgai dzīvei nepieciešams, – statuss sabiedrībā, augsts labklājības līmenis.
Atliek tikai atgriezties pie saviem bijušajiem pāridarītājiem un pārmācīt viņus, un visi ir laimīgi, to skatoties, bet, jā, filmā Saule spīd 24 stundas sapnis ir viena no galvenajām tēmām. Par ko cilvēki sapņo? Es personīgi nevienam netaisos uzdot tādu jautājumu. Iedomājieties, es jums tagad pavaicātu: par ko jūs sapņojat? Tā pavisam godīgi, lūdzu, pasakiet! Tas ir viens no intīmākajiem jautājumiem, kāds eksistē, un arī es pats netaisos uz tādu atbildēt, vienīgi sarunā pašam ar sevi.
Mārtiņš gan nevairās uzdot šādu jautājumu.
Jā, viņš, skatoties uz citiem, pieķer sevi pie domas, ka nesapņo un viņam nav vīzijas par savu dzīvi.
Viena no filmas varonēm saka – ir cilvēki, kas īd un kas spēj novērtēt mirkli.
Mārtiņš meklē to mirkli, un, kā rakstīts Bībelē, – klauvējiet, un jums tiks atvērts!
Vai jūs varētu pastāstīt par Jura Poškus darba metodi? Cik saprotu, viņš ļauj improvizēt.
Viņš ļauj improvizēt līdz zināmai robežai, katrā ziņā viņš neļauj to darīt uz filmēšanas laukuma – otru tik piekasīgu režisoru kā Juris Poškus, kurš seko līdzi tekstam, vēl ar uguni vajadzētu pameklēt. Tas ir līdzīgi kā Jaunajā Rīgas teātrī ar darbiem, kurus mēs radām paši, piemēram, Vēstures izpētes komisija un Latviešu mīlestība. Mēs saprotam ainas aprises, improvizējam, atlasām tekstu, bet pēc tam nekāda pašdarbība vairs nav iespējama, viss ir kā akmenī iecirsts.
Tev šķiet, ka kaut ko varētu atrisināt vienkāršāk, bet Jurim Poškum nepatīk vienkārši risinājumi, un tikai pēc tam saproti šo nevienkāršo risinājumu skaistumu. Viņš varēja izdomāt, ka Mārtiņš katru rītu sāks peldēties āliņģī, bet viņš grib atrast individuālu sevis satikšanas veidu. Velkot paralēles, var teikt, ka tikpat individuālu ceļu Juris Poškus atrod arī līdz savai filmai.
Kā jūtaties šādā shēmā?
Man patīk, ka mani uztver kā līdzautoru, ne tikai pasauc uz filmēšanas laukumu un liek nostāties konkrētā vietā un norunāt konkrētu tekstu, kas arī ir forši.
Tu vari būt līdzautors, bet tik un tā tiks samontēts pa savam atšķirībā no teātra.
Starp teātri un kino nebūtu nekādas atšķirības, ja filmēšanas laukumā, piemēram, mūsu ainā ar aktieri Jepi Beku Laursenu, ar kuru mēs sēžam krogā un runājam par sapņiem, būtu klāt divsimt cilvēku un skatītos to – tu uzreiz sajustu atgriezenisko saiti un saprastu viņu reakciju uz notiekošo kā teātrī. Izrāde vienmēr atrodas uz montāžas galda: ja atnāk nopietni skatītāji, vari spēlēt raitāk, nevajag pastiept atsevišķas vietas, kurās skatītājs varētu pasmieties, tu to vari garināt, īsināt un darīt tamlīdzīgas lietas, bet kino ir tāds, kāds tas ir. Toties kino iet pāri laikam: tās filmas, kas savā laikā bija brīnišķīgas, vēl joprojām ir brīnišķīgas un īpatnējā kārtā nekļūst vecmodīgas.
Tās iztur laika pārbaudi.
Vai pat iegūst, kā notika ar Kolku Cool – jo vairāk gadu, jo tā kļūst jaudīgāka. Tā bija riktīgi forša vasara, kurā mēs filmējām Kolku Cool un paralēli Seržanta Lapiņa atgriešanos. Un abas filmējām uz kinolentes, turklāt Gata Šmita kinodarba gadījumā bija ideja nofilmēt visu un tikai pēc tam vest attīstīt, līdz ar to tas bija stresa pilns moments, ka kaut kas varētu nesanākt. Tajā brīdī es sev prasīju: vai ir iespējams to izdarīt vēlreiz? Paldies Dievam, dzīve nelika to atkārtot.
Kā saka, divreiz vienā upē neiekāpsi.
Ar Jaunā Rīgas teātra izrādi Linda Vista mēs tikko to izdarījām jau 136. reizi, bet, kā jau teicu, līdz ar skatītāju klātbūtni tu katru izrādi spēlē nedaudz citādi, tāpēc tas nepārstāj būt interesanti.
Kā jūs tiekat vaļā no teatrālisma kameras priekšā? Vai pārmetums, ka latviešu aktieri ir pārāk teatrāli uz ekrāna, ir vietā vai nevietā?
Neko par to nezinu. Zinu, ka vienu brīdi latviešu aktieriem tika pārmesta teatralitāte, bet tā parasti izpaužas neveiklā dialogā vai sliktā apgaismojumā. Šobrīd mēs sēžam kafejnīcā pie loga, profesionāls gaismas operators uzliktu tādu gaismu, kas būtu zilgana, bet ne pārāk vēsa un ļautu nojaust, ka ārā ir mīnus pieci grādi, nevis ieblieztu ar prožektoru tā, ka mums aiz muguras būtu milzīgas ēnas. Samākslotība ir vairāku faktoru kopums. Atceros, ka, uzņemot Seržanta Lapiņa atgriešanos, mēs spēlējām ļoti pārgalvīgi, ar izvalbītām acīm un kā tik vēl ne, bet pēc filmas pirmizrādes cilvēki komentāros rakstīja: beidzot viena nesamākslota latviešu filma. Tu vari spēlēt tik dabiski, cik vari, bet, ja tev ir jārunā tā, kā cilvēki nerunā, tu neko nevari izdarīt, tāpēc es ļoti aizstāvu aktierus. Man šķiet, ka mums ir ļoti daudz talantīgu mākslinieku.
Šajā sakarā atceros Jura Poškus sacīto, ka kino patiesība nav dzīves patiesība: "Tās ir divas atšķirīgas patiesības, turklāt dzīvē kaut kas var būt neticams, bet kino ticība ir tikpat nepieciešama kā reliģijā."
Jā, dzīvē tev var paiet garām vīrietis ar bārdu un kleitā, bet filmā tev ir jāparāda viņa dzīvoklis, ka viņš kādam zvana vai neatbild uz telefona zvanu, ka viņš ir vientuļš vai nav vientuļš, tev ir jāiepazīstina ar varoni, lai varētu izlaist viņu uz ielas, jo tu nevari filmā par uzņēmēju parādīt, ka viņam garām paiet vīrietis ar bārdu un kleitā, bet dzīvē viss ir iespējams. Dievs dod piefiksēt visu, ko mēs dzīvē piedzīvojam, jo daudz ko mēs palaižam garām!
Ko jums ir devusi sadarbība ar jaunajiem režisoriem?
Man bija ļoti veiksmīga sadarbība ar Matīsu Kažu filmizrādē Kino un mēs – paies kādi piecpadsmit divdesmit gadi, un varēs brīnīties, kas tas vispār bija, jo tas ārkārtīgi krīt ārā no kopējās Latvijas kino ainavas. Tas bija brīnišķīgs projekts, kas tālāk attīstījās Ūdens garšā. Matīss Kaža ir ļoti mērķtiecīgs, zinošs un, pats galvenais, sakarīgs cilvēks īstajā vietā. Es vispār priecājos par jaunu cilvēku piedāvājumiem, bet man bija jāpierod pie tā, un šajā ziņā man palīdzēja Jaunā Rīgas teātra pieredze, proti, es visu laiku par sevi domāju kā par čalīti, kurš ir beidzis Jelgavas 4. vidusskolu, absolvējis Latvijas Kultūras akadēmiju, strādājis teātrī un komunicējis ar saviem vienaudžiem, un pēkšņi Jaunajā Rīgas teātrī ienāk jaunie kolēģi, kuri ir dzimuši 2000. gadā.
Pēkšņi tu saproti, ka 2000. gadā dzimušajiem vairs nav divi gadi.
Viņi sēž tev blakus un smēķē. Tāpat bija ar jaunajiem režisoriem. No manas puses mazāk, bet no viņu puses var just, ka viņi domā: neesam mēs viena paaudze.
Vai ir kādas atšķirības?
Skatos uz savu bērnu, kuram ir piecpadsmit gadu, un atceros sevi viņa vecumā. Es tikko biju beidzis trenēties akadēmiskajā airēšanā un sācis nedaudz interesēties par teātri – es biju loderis, kurš laiku pa laikam daiļrunas konkursā norunāja kādu dzejoli, klausījos Jumpravu, Pērkonu, Depeche Mode un gāju skatīties filmas. Tagad jauniešiem ir pilnīgi citi pasaules iepazīšanas veidi. Viņiem ir savas zināšanas, bet mums ir savējās, taču tajā brīdī, kad mums ar šiem 2000. gadā dzimušajiem ir jārisina kāds uzdevums, visas atšķirības atkāpjas.
Režisors Aigars Grauba savas filmas Lielais notikums pieteikuma prezentācijā rādīja dokumentālus kadrus, kuros jūs stāstāt par savu fanošanas pieredzi.
Jā, es biju absolūts Jumpravas fans, es pat atradu savu pierakstu kladīti, kurā bija ielīmēta no žurnāla izgriezta grupas bilde. Astoņdesmitajos gados Jumprava skanēja katrā mājā, šie mūziķi bija visstilīgākie čaļi ne tikai Latvijā, bet arī ārpus mūsu valsts robežām.
Kādas ir jūsu spilgtākās ar Jumpravu saistītās atmiņas?
Atceros, ka mēs gājām uz grupas koncertiem un rāpāmies viens otram uz pleciem un padomju milicis rāva mūs nost.
Vai jūs varēs redzēt kādā lomā?
Nē, tā ir jaunu cilvēku filma.
Jaunie aktieri tagad ir ļoti daudzpusīgi.
Jā, kad mēs sākam, mūsu kursā bija divi dziedātāji – Artūrs Skrastiņš un Aurēlija Anužīte –, bet tagad jaunie aktieri katrs spēlē pa diviem trim instrumentiem. Es iestājos Latvijas Kultūras akadēmijā 1993. gadā. Kas bija 1993. gadā? Latvija tikko bija kļuvusi neatkarīga, nebija mobilo sakaru, un vairākas vasaras pēc kārtas mēs ēdām tikai ceptus kabačus, ko mamma gatavoja visai ģimenei, jo vispār nekā nebija. Tas bija drausmīgi sen, bet subjektīvi es turpat vien esmu – ja nebūtu jauno kolēģu, iespējams, saglabātos sajūta, ka laiks stāv uz vietas, bet patiesībā tas nenormāli nesas uz priekšu. Tā ir sajūta, ar ko saskaras Mārtiņš jaunajā Jura Poškus filmā, – tūlīt viss būs cauri.
Vai jaunie arī jūsu paaudzi piespiež mācīties kaut ko jaunu?
Vairāk piespiež mācīties katras nākamās izrādes vai filmas tēmas. Tas paliek nemainīgi gadu no gada.
Vai ir sanācis saskaitīt savas kinolomas?
Ir nedaudz zem piecdesmit.
Režisore Rūta Znotiņa teica, ka ideja par jūsu piedalīšanos viņas filmā Sāc visu no jauna ir radusies kā joks, jo šķiet, ka esat piedalījies visos latviešu kinodarbos.
Vienu brīdi tā bija, un tagad tas velkas līdzi kā aste, bet man nav nekas pretī, ja cilvēki par to joko, man jau patīk, ka cilvēkiem ir jautri. Es esmu par to! Es mulstu, ja kāds visu laiku staigā ar nopietnu seju, jo man šķiet, ka kaut kas no manis tiek slēpts, kaut kas bīstams.
Vai jums pašam ir kādi iecienītākie aktieri, kuru daiļradei sekojat līdzi?
Negribas nevienu apgrūtināt ar to, ka viņš ir mans elks, tāpat kā negribas apgrūtināt sevi ar kaut kādām sapņu lomām vai iecerēm. Vislabākais rezultāts rodas, kad kaut kas notiek pēkšņi, jo ilgi lolotajam blakus ir pārāk liels stress un atbildība, turklāt jāatceras, ka aktiera veikums vienmēr ir kopdarbs. Dievs dod labu ansambli! Piemēram, ļoti labs ansamblis izveidojās ar Jāni Skuteli un Egonu Dombrovski Kino un mēs – ja pretī man nebūtu tik radoši, precīzāk sakot, tik daudz ideju piedāvājoši kolēģi, būtu vairāk jānomokās un nebūtu bijusi tāda jautrība, kāda bija. Man patīk Monty Python kompānija, kurā katrs dalībnieks ir talantīgs un visi kopā ir kaut kas graujošs.
Par savu ansambli Kino un mēs savulaik tikāt nominēti Lielajam Kristapam, bet šogad gan jums nebija iemesla apmeklēt 26. februārī notikušo Nacionālās kino balvas pasniegšanas ceremoniju.
Es vispār esmu tik ļoti antisocializējies, ka saprotu – kaut kas ir jāmaina. Vēl esmu pasācis iet uz Jaunā Rīgas teātra ierindas izrādēm, nevis pirmizrādēm, kas nav pašas labākās izrādes, jo visi ir uztraukušies un nav vēl iespēlējušies.
Vai ir sanācis saskaitīt savas teātra lomas?
Precīzi nezinu, jāskatās mājaslapā, bet pāri simtam ir stabili.
Jūs spēlējat visādus dīvaiņus un krīzē esošus puišus. Vai nav nostalģijas pēc klasiskiem sižetiem un tēliem?
Lai iestudētu kaut ko klasisku, vajag atrast negaidītu risinājumu, teiksim, kā mēs to izdarījām Otello – nokrāsojām melnu seju un padarījām to par komēdiju. Pretējā gadījumā neredzu jēgu par katrām varītēm iestudēt lugu, ko visi zina. Man pašam patīk sociāli darbi, patīk Žižeks. Pītersons. Gadsimta duelis, kurā tu sēdi, skaties, izvētī.
Jums noteikti ir nostalģija pēc Lāčplēša ielas nama.
Es ļoti gaidu atgriešanos, bet valsts aparāts ir iestrēdzis milzīgā birokrātijā. Bieži dzirdu, ka cilvēki, runājot par savām problēmām, piemin tieši šo jautājumu, kam ir šausmīgi grūti izsisties cauri, tāpēc novēlu tam kļūt fleksiblākam. Tas ir absurds, ka ēka tiek rekonstruēta sešus gadus un visa vaina novelta uz būvniekiem, tas ir tāpat kā, ja es būtu nolīdzis meistaru nomainīt jumtu: viņš maina, maina un maina, un ģimene man prasa – kāpēc vēl nav nomainīts? Es saku: meistars čakarējas. Bet dzīvē tā nenotiek, turklāt esmu nolēmis šo vienīgo jumta maiņu savā mūžā izdarīt tik lēti, cik vien ir iespējams. Tajā visā ir tik daudz jautājumu. Kā mēs līdz tam esam nonākuši?
Kā jums pašam visvairāk pietrūkst?
Man pietrūkst Lielās zāles. Es biju ekskursijā uz viņu – saku "viņa", jo man šķiet, ka šī ēka ir dzīva un atjaunota tiktāl, ka var nojaust visas aprises. Iegāju Lielajā zālē un sapratu, ka biju jau piemirsis, cik tā ir proporcionāli pareizi izveidota, cik balkons ir tālu un vienlaikus tuvu, cik skatuve ir liela un vienlaikus maza. Viss ir loģisks un aptverams. Pavisam nesen mēs ar izrādi Desmit iemeslu apciemot Kauci bijām aizbraukuši uz Ventspils Teātra namu Jūras vārti ar tā apjomīgo skatuvi – uzreiz cita enerģija, cits trieciens.
Ar lielu skatuvi un omulīgākām blakus telpām.
Kā teica mans kolēģis Jevgēnijs Isajevs par Miera ielas namu: «"Kā prokuratūrā." Es gan nezinu, kāda viņam ir saistība ar prokuratūru. Protams, mums nav tik traki, kā bija Nacionālā teātra rekonstrukcijas laikā: es piedalījos Regnāra Vaivara iestudējumā Vecākais dēls, mēģinājumi notika vienās telpās, bet izrādes spēlēja toreiz vēl neatjaunotajā VEF Kultūras pilī. Mums ir sakarīgāk, bet ne jau tik ilgi!
Līdzīgs liktenis ir piemeklējis arī Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zāli Arsenāls.
Kā jau teicu, mani daudz kas mulsina, jau šajā pēckovida laikā joprojām nesaprotu, kāpēc mums vajadzēja rīkoties tā, kā mēs rīkojāmies, it sevišķi, ja paskatāmies uz Igaunijas piemēru: tur bija vaļā visi krogi, teātri un citas publiskas vietas un saslima tieši tikpat daudz, cik Latvijā. Kāpēc man bija jāsēž mājās savos spēka gados, kad varēju radīt vienu lomu pēc otras? Ja jūs esat tik radikāli, lūdzu, paskaidrojiet savu lēmumu! Domāju, ka tieši komunikācijas trūkums rada arvien lielāku plaisu starp valsts aparātu un sabiedrību un arvien lielāku apātiju.
Sarunas noslēgumā gribu atgriezties pie mūzikas, jo pašlaik jūs var ne tikai redzēt filmā Saule spīd 24 stundas, bet arī dzirdēt programmā Dziesmas par mīlestību. No jūsu kursa nav nākuši tikai divi iepriekšminētie dziedošie aktieri!
Es neesmu nekāds dziedošais aktieris. Ja salīdzinām Artūra Skrastiņa varēšanu ar manu būšanu pie mikrofona, uzreiz ir skaidrs, kuram ir desmit un kuram – seši, bet mēs ar komponistu Jēkabu Nīmani turam pie dzīvības latviešu mīlestības dziesmas, ko varēs noklausīties 3. martā Mūzikas namā Daile.
Esmu ļoti priecīgs, ka turpinās sadarbība ar Maestro Raimondu Paulu, ar kuru mēs realizēsim jaunu ieceri par vienu jautru vakaru. No šāda mēroga personībām savā mākslinieka dzīvē esmu saskāries tikai ar Uldi Dumpi, ar kuru mēs spēlējām kopā Nacionālajā teātrī, jo mēs kā aktieri ienācām pilnīgi tukšā vietā atšķirībā no citiem saviem vienaudžiem, kas, piemēram, aizgāja uz Dailes teātri, kurā strādāja Harijs Liepiņš un citas leģendas. Sadarbojoties ar Raimondu Paulu, varu pieskarties tādām personībām kā Jānis Pauļuks, Leo Kokle vai Edgars Liepiņš un saprast, ka tomēr neesam radušies tukšā vietā un vienmēr ir meklēti veidi, kā cilvēka dzīvei piešķirt vēl kādu krāsu.