Džūlija Robertsa tagad filmējas reti - bez histēriskas rosības un kņadas, ķerot un grābjot lomas, baidoties zaudēt vietu apritē un Holivudas industrijā. Protams, Robertsa to var atļauties - 90. gadu superzvaigznes statuss ir devis pamatīgu bāzi (2004. gadā viņas īpašumu vērtība tika novērtēta par 212 miljoniem dolāru), lai ar pašcieņu sagaidītu ceturto gadu desmitu un skaidri sakārtotu prioritātes. Vispirms - ģimene (vīrs operators Daniels Moders un abu 2004. gadā dzimušie dvīņi) un tikai tad Holivuda ar tās biznesu un rituāliem.
Desmitgades bilance
Ja gara acīm pārskrienam, ko tad Džūlija Robertsa darījusi pēdējos desmit gados, nekādus varoņdarbus (izņemot dvīņus) neatradīsim, kaut tas nekādi nav ietekmējis viņas karalisko lomu Holivudā. Šogad Robertsa ir nofilmējusies nelielā lomiņā gada sākumā redzētajā Valentīndienā un ASV vasaras hitā Ēd, lūdzies, mīli. Pērn - lieliskajā, seksīgajā "uzmešanas drāmā" jeb korporatīvo spiegu mīlas un naida duelī Nekā personīga/Duplicity kopā ar britu aktieri Klaivu Ouenu - filma gan pārsteidzošā kārtā nekādu plašu masu mīlestību neizraisīja. Vēl pirms tam Robertsa spēlēja mazā, neatkarīgā amerikāņu filmā - ģimenes drāmā Jāņtārpiņi dārzā/Fireflies in the Garden (2008) -, kuras operators ir Robertsas vīrs D. Moders un kuru gan redzējis retais.
Atkāpjoties pa gadiem, izrādīsies, ka "sausais atlikums" no Robertsas karjeras pēdējās desmitgades nav pārāk dāsns. Viņai ir bijušas labas lomas, piemēram, pacifistiskajā komēdijā Vilsona karš (2007) ar Tomu Henksu. Viņa ir ierunājusi dažas lomas animācijas filmās. Protams, ir bijuši draiskie aplaupīšanas gabaliņi - filmas Oušena banda (2001), Oušena ducis (2004) un vēl šis tas. Filma, kas atnesa Džūlijai Robertsai Oskaru un komerciāli sekmīgākās 90. gadu amerikāņu aktrises statusam piešķīra arī profesionālu novērtējumu, - Ērina Brokoviča (2000) - tapusi pirms desmit gadiem.
Draugu kompānija
Pašas aktrises atskaites sistēmā Ērina Brokoviča izrādījusies noteikts pieturas punkts, robežšķirtne, kas pavelk svītru viņas jaunībai - romantisko komēdiju desmitgadei ar globālajiem veiksmes stāstiem - filmām Jaukā sieviete (1990), Mana labākā drauga kāzas (1997), Notinghila (1999) u. c. Ja atminamies, ka Robertsas debija notikusi jau 1987. gadā 20 gadu vecumā, ir loģiski, ka aktrisei, kuras lomu skaits (46) pārsniedz gadu skaitu (43), vairs negribas skriet ar pieri sienā, pierādot nezin kam nezin ko. Viņa filmējas reti, bet ar garšu. Turklāt viņai ir labi draugi.
Vispirms režisors Stīvens Soderbergs, kura filma Ērina Brokoviča atnesa Robertsai Oskaru. Tālab nav brīnums, ka viņa ar prieku piedalījusies Soderberga delverībās - dēku stāstiņos par šarmanto aplaupītāju Oušenu (lomā - Džordžs Klūnijs) un viņa draugiem. Kur Soderbergs, tur, protams, Klūnijs (viņi abi kopā ir producējuši nevienu vien filmu, Klūnijs ir filmējies daudzos Soderberga darbos). Lūk, tālab Robertsa ar prieku atbalstīja Klūnija debiju režijā - viņa Bīstamā prāta grēksūdzes (2002). Kur Soderbergs un Klūnijs, tur arī Breds Pits - šo trijotni saista ne tikai Oušena filmas, bet arī skaista draudzība. Un - vai nav patīkami! - Breds Pits ņem un producē filmu Ēd, lūdzies, mīli īpaši Džūlijai Robertsai, ar kuru reiz kopā spēlējis neveiksmīgajā Meksikānī (2001)! Turklāt atšķirībā no filmas Varenā sirds (2007), kuru Breds Pits producēja savai dzīvesbiedrei Andželīnai Džolijai (filma bija veltīta Pakistānā nolaupīta žurnālista atraitnei), viņš ir "nācis pie prāta". Vairs nekādas īpašās sociālās kaismes un pasaules karsto punktu, kas apdraud filmas potenciālo peļņu, - tā vietā simpātisks produkts, kas izskaitļots līdz sīkākajai niansei un mērķēts globālajai dāmu auditorijai - vispirms Džūlijas Robertsas vienaudzēm.
Smukbildīšu estētika
Filmas Ēd, lūdzies, mīli pamatā ir Elizabetes Gilbertas bestsellers, kas tulkots 40 valodās (diemžēl neesmu lasījusi). Arī Džūlijas Robertsas varones vārds filmā ir Elizabete - Liza - Gilberta. Spēles noteikumi ir skaidri - tas ir rakstnieces autobiogrāfiskajā pieredzē balstīts romāns, kas adaptēts filmā. Lakoniski Lizas Gilbertas piedzīvoto var iestūķēt formulā - ēd, lūdzies, mīli, ģeogrāfiski filmas darbība notiek Itālijā, Indijā un Indonēzijā. Gilbertas bestsellera uzstādījums - izvērtēt nobriedušas sievietes dzīves īstās un šķietamās vērtības, dodoties pasaules ceļojumā - prom no Ņujorkas, - ir pietiekami valdzinošs, lai uzrunātu plašu loku. Gan tās dāmas, kuras būtu gatavas sekot Gilbertas piemēram un izkāpt no savas dzīves un sadzīves inerces, lai dotos sevis meklējumos ģeogrāfiskos plašumos, gan tās, kuras to gan gribētu, bet diemžēl nespēj izdarīt - atbildības (bērni, vīrs, parādi) pinekļu dēļ.
Kas gaida Lizu plašajos pasaules ceļos, kuros viņa testē gan savas attiecības ar picu, gan citiem Itālijas virtuves labumiem, gan mēģina apgūt austrumu garīgās prakses? To, lūdzu, skatieties filmā, kas sniegs ja ne garīgu baudījumu, tad vismaz ģeogrāfisku un vizuālu gan. Te būs gan Itālijas ainavas un Indijas āšrama rituāli, gan tikšanās ar autentiskiem "viedajiem" un tādiem, kuri organiski asimilējuši viedo statusu, - tāds ir, piemēram, simpātiskais aktiera Ričarda Dženkinsa varonis - eksalkoholiķis no Amerikas, kurš mīt Indijā. Paldies dievam, viss šis glamūrā tūrisma buklets (filma apzināti ieturēta smukbildīšu - tūrisma kartīšu - estētikā) tā veidotājiem nav iznīdējis pašironijas iedīgļus. (Filmas režisors Raiens Mērfijs ir TV hitu Mākslīgais skaistums (Nip/Tuck) un Glee veidotājs.)
Pašironija nav zudusi arī Džūlijas Robertsas varonei Lizai Gilbertai, kuras valoda un reakcija ir pietiekami spuraina un oriģināla, lai filma nepārvērstos par pašpalīdzības rokasgrāmatu un "garīguma tūrisma" bukletu bildēs. Tā auditorijas daļa, kas gluži tāpat kā Robertsas varone ir pabijusi Indijā, gara gaismas takas minot, cerams, būs spējīga uz pašironiju, novērtējot, kā filma "servē" rietumnieku tik iecienīto āšrama tūrismu un meditatīvās prakses. Pat ja netrauksities izbaudīt masu ekstāzi un iemērcēties Gangā Kumbh Mela svētkos, bet izvēlēsities Indijas apmeklējumam mierīgāku brīdi un nonāksiet, teiksim, garīgā tūrisma Mekā Rišikešā, satiksiet nevienu vien būtni, kura līdzīga Robertsas varonei. Šo dāmu sejās mirdz pārlaimīgs gaišums - gan no izredzēm beidzot atrast sevi, gan no eiforijas par Indijas dzīves pieticīgajām izmaksām.
Dzīvesprieka bundžiņa
Ticiet man - Ēd, lūdzies, mīli ir jauks laika kavēklis, perfekts dzīvesprieka un ilūziju vitamīns no bundžiņas: ak, pametīšu es te visu un beidzot atradīšu sevi eksotiskā ainavā. Arī Džūlija Robertsa lieliski saprot šīs spēlītes noteikumus un piedalās ilūzijas radīšanā. Turklāt filmai un tās varonei, ja mēs to salīdzinām ar citu šīs vasaras dāmu mērķauditorijai domātu produktu Sekss un lielpilsēta 2, piemīt krietni vairāk gaumes un pašcieņas... Vismaz filmas autori savu varoni nepadara par nimfomānisku karikatūru (tas, ko Seksa un lielpilsētas 2 autori nodarīja Kimas Ketrelas Samantai, ir ne tikai zemiski, bet arī vulgāri), kaut arī nemērdē viņu askēzē.
Lizai (Robertsai) filmā dota tik krāšņa potenciālo sirdsāķīšu buķete, ka normālam amerikāņu kinokritiķim gribot negribot nācās kļūt žultainam (recenzijas ASV presē par filmu Ēd, lūdzies, mīli bija diezgan indīgas). Sak, kāpēc tā rakstniece Gilberta grāmatā par sevi ir ierakstījusi tikai skaistuļus? Filmā šie skaistuļi ir Džeimss Franko - Robertsas varones boitojs, vēl daži labi margināli personāži un, protams, Havjers Bardems. Populārākais planētas spāņu aktieris ar Oskaru ķešā šajā melodrāmā gan īpaši nepiepūlas un sekmīgi atražo liktenīgo pavedēju no filmas Vikija Kristīna Barselona, bet tas nekas, jo iederas stāstā - stāstā ar ilūziju devu, ka nekas vēl nav par vēlu un mums ir visas iespējas vēl atrast gan sevi, gan savu āšramu, gan savu Bardemu.