Bet izskatās Juris smaidīgs un mierīgs, liels un laipnīgs. Pat lēnīgs. Tāds kā Ziemassvētku vecis. Kad neraksta. Bet, kad raksta vai jūt dzejoļu tuvumu, tad kļūst lāčplēsīgi spītīgs, kurbadīgi neatkāpīgs, – tā par Juri Kronbergu rakstījis Imants Ziedonis. Atturīga ironija, vārdu spēles, elēģija, kas nepāraug žēlabās, absurds. Kad vajag, kas nešpetnāks: "Latviju latviešiem/ Krieviju krieviešiem/ .. / Sūdus sudāņiem" vai "kamēr es tevi mīlēju, tu divas reizes biji pillā". Agrākajos dzejoļos Kronbergs, dēvēts par antipoētu, valodas un citus puritāņus pasūta dirst ne tikai atskaņu pēc, tomēr piedauzīgs nekļūst. Izmet pieturzīmes un nevienam nepieder – ne trimdas dzejnieka obligātajam patriotisma motīvam, ne gramatikai. Inese Zandere Kronberga personību ierauga tik "saliktu kā spāres spoguļubumbas aci".
Nekad īsti nav bijusi tāda sajūta, ka Juris Kronbergs būtu kaut kur prom. Viņš vienmēr Latvijas kultūrā ir bijis pašsaprotams un klātbūtnīgs. Kronbergs saka, ka Rīgu un Stokholmu uztver kā vienas pilsētas divas daļas. Stokholmā dzīvo viņa četri dēli, visi ar Latvijas pilsonību. Viņš pats zviedru pilsonību nekad nav pieņēmis, "jo es nejūtos kā zviedrs".
Juris Kronbergs dzīvoklī Ganu ielā izslēdz datoru, kurā skan rāms atvasarīgs džezs. Lasot šo interviju, varat fonā uzlikt, piemēram, Alison Krauss and The Union Station. Jurim Kronbergam patīk: "Viņa spēlē amerikāņu tradīcijās bluegrass." Strādājot viņš parasti klausās kādu mierīgu, nevis traku mūziku. "Man tīri labi patīk arī Deivida Bovija pēdējais albums," saka Kronbergs.
Runājot par mūziku, vakar vakarā YouTube klausījos Dunduru un Prusaku ansambļa ierakstus. Pārsteidza, ka tur ir atrodams diezgan daudz dziesmu.
Jā. Diezgan daudz. Esmu manījis, ka ir.
Vai zināt, kas tos ir salicis?
Nav ne mazākās jēgas.
Sanāk, ka 60./70. gadu Zviedrijas latviešu jauniešu grupām ir savi cienītāji arī šodien.
Tur ir arī Vilks vienacis (Juris Kronbergs to uzskata par savu personiskāko darbu. To ietekmēja viņa slimība, kad viņš strauji sāka zaudēt redzi – U. A.). Daži vēl saliek visādas bildes un to ilustrē.
Noklausījos arī Raimonda Paula, Jāņa Petera un Viktora Lapčenoka Zilās kaverversiju Dundura platē Reiz agrā rītā izgājām. Kā jūs 1972. gadā Zviedrijā uzzinājāt par šo dziesmu?
Mums tas likās kā sveiciens pāri dzelzs priekškaram, ka mēs arī esam ievērojuši, ka ir Pauls un citi. Vienā dziesmā ir arī rindas no Māra Čaklā dzejoļa.
9. augustā Nacionālajā bibliotēkā jums bija publisks pasākums. Kā jūs tur jutāties?
Bibliotēka man bija liels pārsteigums. Ar mani kontaktējās Kristaps Kuplais. Pastāstīja, ka viņam ir iecere rīkot skati ar visiem maniem darbiem un nedarbiem. Tas man likās ļoti jauki. Izrādījās, ka bibliotēkā nav visu manu grāmatu, īpaši tulkojumu, kas iznākuši Zviedrijā. Laimīgā kārtā ar kuģi no Zviedrijas ieradās mans dēls ar veselu kaudzi grāmatu, kuru trūka. Man likās interesanti to visu redzēt kopumā. Sevi uzskatu par diezgan slinku cilvēku – kā es esmu varējis tik daudz izdarīt? Vienreiz saskaitīju – tulkojumi vien ir 60 grāmatu. 15 dzejoļu krājumu. Kaut kas jau ir padarīts. Dažreiz liekas, ka varēja padarīt vairāk.
LNB direktors Andris Vilks pieminēja vēsturisko 1989. gadu Stokholmā, kad pirmo reizi tikās Zviedrijas literāti ar rakstniekiem no tobrīd vēl Padomju Latvijas. Kā jūs atceraties šo notikumu?
Tas bija liels notikums. Toreiz vēl visi kontakti bija tik jauni un trausli. Neviens nezināja, kā tas būs. Bija sajūta, ka tagad ir jāpagūst, jāatver visi logi, cik vien var. Saiets bija daļa no tā.
Jūs spējāt tā uzreiz uzticēties un atvērties, zinot par patoloģisko izsekošanu un noklausīšanos?
Tā toreiz nebija problēma. Lielāko daļu no tiem rakstniekiem zināju vai biju saticis. Zināju par viņiem jau pietiekami daudz. Tur jau arī nebija tādu runu, kas man personīgi būtu varējušas kaitēt. Man vienalga.
Nesen iznāca Evas Eglājas-Kristsones pētījums Dzelzsgriezēji par Latvijas un trimdas rakstnieku kontaktiem. Visiem rakstniekiem, kuri padomju laikā brauca uz ārzemēm, pēc tam bija jāraksta atskaites drošības dienestiem. Kā jūs to uztvērāt?
Ja viņi rakstīja savās atskaitēs par mani, tas jau manu dzīvi nekādā ziņā nemainīja. Ja viņi rakstīja manu adresi – tas nebija nekāds noslēpums. Tas, ko viņi darīja šeit (Latvijā), bija tas nopietnākais. Ja viņiem vēl bija pakalpojumi, lai atkal tiktu uz ārzemēm, to jau es īsti nezinu. Protams, tas ir labi, ka tagad to visu izpēta.
Šajā kontekstā – vai jūs tolaik novērtējāt savu brīvību, ka jums šādas ēnas neslīd pakaļ, ka varat aizbraukt uz Ņujorku, jebkur, kur gribat?
Nē-e. To nenovērtēja. Tas bija pašsaprotami. Tas ir tāpat kā jauniem cilvēkiem, kuriem nekas nesāp un kuri reti kad slimo. Veselība klusē. Ja kaut kas kaiš, tad tā ir problēma, par to runā, analizē. Mums tas bija naudas jautājums – vai tu varēji aizbraukt uz Ņujorku vai ne. Ar Ameriku man bija interesanti. Tā kā nebiju Zviedrijas pilsonis, kad pirmo reizi prasīju vīzu, mani iesauca konsulārās nodaļas vadītāja. Viņa saka ar to tipisko amerikānisko izrunu: jūs esat dzimis Zviedrijā, bet neesat Zviedrijas pilsonis? Kā tas nāk? Es teicu – jo es nejūtos kā zviedrs. Ak tā? Tad es sāku stāstīt, kā mani vecāki bēguši no padomju armijas utt., tad mēs ļoti ātri kļuvām draugi. Tas bija 70. gads. Toreiz Zviedrijas premjers Ūlofs Palme diezgan spēcīgi kritizēja Amerikas un Vjetnamas karu utt. Tad viņa man ieštempelēja vīzu uz desmit gadiem.
Kurā brīdī jūs kā bērns sapratāt, ka neesat zviedrs?
Tas man bija skaidrs jau no mazām dienām. Bijām diezgan daudz latviešu bērnu. Mēs runājām latviski, viņi – zviedriski. Neatceros momentu, kad man tas bija skaidrs, tikai zinu, ka man tas vienmēr ir bijis skaidrs. Man, piemēram, nebija nekādu radu kā zviedru bērniem pilsētā vai kaut kur laukos. Viņi teica – ā, mums atkal jābrauc uz kaut kādu tur ģimenes saietu. Tas viņu uztverē bija kaut kas ļoti garlaicīgs. Es domāju – cik fantastiski, ka var tā aizbraukt un satikt visādus radus! To es arī aprakstīju kādā dzejolī. Nevarēju saprast, kā tas ir, ka tu vari aiziet uz veikalu un sarunāties ar pārdevēju tajā pašā valodā, kurā jūs runājat mājās. Šad un tad gadījās, ka mūs apsaukāja par nolādētajiem ārzemniekiem.
Jūs to pārdzīvojāt?
Ne īpaši. Tas piederēja pie bērnības vai agrās jaunības bakstīšanās. Es varēju dot pretī ar kaut ko citu. Mans tēvs (gleznotājs Rūdolfs Kronbergs – U. A.) teica – ja tu kautrēsies un jutīsies neērti par to, ka esi latvietis, viņi tevi kaitinās. Bet, ja tu to pasniegsi kā kaut ko pašsaprotamu, viņi to akceptēs un pieņems. Man tā nebija problēma, es vienmēr to skaidri un gaiši esmu teicis. Vienmēr arī esmu bijis garākais klasē. Mazliet vēlāk, jau ģimnāzijas gados, tas bija pilnīgi otrādi. Draugiem tas likās šausmīgi interesanti – eksotiski. Wow, tavi vecāki ir no turienes? Tad jau bija dzelzs priekškars. Bet vai tu tiešām domā, ka Latvija kādreiz atkal būs brīva? Es teicu – jā! Bet es jau nezināju, domāju – diez vai…
Kā jūs, jauns būdams, uztvērāt Zviedrijas trimdas vecāko paaudzi, piemēram, Andreju Eglīti, kuram bija raksturīga nokaitēta patriotiska dzeja?
Jums – pretēji, pierakstīts pat bezbēdīgs kosmopolītisms. Tas ir ļoti dažādi. Es jau viņu pazinu. Andrejs Eglītis ar manu tēvu bija draugos. Vienu brīdi, kad manam tēvam nebija ateljē, viņš īrēja vienu telpu Latviešu nacionālajā fondā, ko vadīja Eglītis. Es viņu bieži satiku, bet Eglīša dzejas fans nebiju. Man patika, kur viņš raksta par mīlestību, nāvi, bet tieši viņa patriotiskā dzeja mani īpaši neuzrunāja. Man tā likās pārspīlēta un patētiska – Ieaudiet mani karogā/Sarkanbalti sarkanā. Tā nav mana valoda. Bija vecā paaudze, kas ieradās kā bēgļi: Andrejs Eglītis, Veronika Strēlerte, Mārtiņš Zīverts, Fricis Dziesma, Zinaīda Lazda. Viņi vairāk rakstīja par latviešu tautas kolektīvo traģēdiju – dzimtenes zaudēšanu. Tad bija nākamā paaudze, kas bija Andrejs Irbe, Rihards Rīdzenieks, Dzintars Sodums, kuri bija piedzīvojuši karu, iesaukti vācu armijā un kuri debitēja Zviedrijā. Viņi vairāk rakstīja par indivīda individuālo pārdzīvojumu kara laikā. Tas man bija kaut kas vairāk saprotams un vairāk uzrunāja. No iepriekšējās paaudzes, protams, vairāk bija kontakts ar Veroniku Strēlerti, jo viņa bija mana drauga mamma un arī viņas dzeja man patika.
1968. gadā žurnālā Jaunā Gaita ir jūsu pirmā publikācija – Maza intervija ar sevi pašu. Ja jums nav iebildumu, uzdošu dažus tos pašus jautājumus vēlreiz. Jūs sev vaicājat: "Kad jūs iesākāt, kā lai saka, savu radošo darbību?" Un atbildat: "Četru gadu vecumā es reiz uzrakstīju savu vārdu uz sienas. Bet vārda JURIS vietā es, neizglītots būdams, uzrakstīju JUJIS." Taisnība?
Ne-e.
Izgudrojāt?
Jā (smejas).
Kā ir īstenībā?
Tas bija nedaudz vēlāk. Apmēram piecu gadu vecumā. Man jau daudz lasīja priekšā latviešu tautas pasakas, un es uzrakstīju pasaku par velnu un viņa ēdienu. Tur bija tā. Es biju kādu dienu izgājis ārā pastaigāties un satieku velnu. Velns saka – nāc man līdz! Man te klētī ir trekns auns, būs mums ko paēst. Saku – labi. Tad mēs aizejam. Velns saka – es ieiešu to aunu dabūt, bet tu pagaidi ārpusē. Gaidu, gaidu un gaidu, un nekas nenotiek. Tad pēkšņi atsprāgst klēts durvis, un velns skrien ārā, un viņam pakaļ auns. Velns kliedz – ēdiens mani sabada! To es sacerēju piecu vai sešu gadu vecumā. Biju iemācījies rakstīt.
Vēl viens jautājums sev pašam. Ko jūs ar savu rakstīšanu gribat izteikt? Toreiz: "Neko sevišķu." Šodien?
Šodien… šodien es esmu kaut ko sarakstījis, un jāsaka – kā kuro reizi.
Tad mēs varētu parunāt par reizi, kas ir jaunais, tikko izdevniecībā Dienas grāmata iznākušais dubultais dzejas krājums Uz balkona/bet ja visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka es esmu te bijis.
Kā jūs zināt – jaunā grāmata ir divas grāmatas. Bija domāts, ka dzejoļu cikls Uz balkona iznāks pagājušogad rudenī. Tā tas nesanāca dažādu iemeslu dēļ. Tad es biju domājis, ka otrā bet ja es visu laiku atkārtošu vienu un to pašu varbūt kāds tomēr atcerēsies ka es esmu te bijis iznāks ap šo laiku un ka tanī sakopošu visādus dzejoļus, kas nav bijuši publicēti un parādījušies dažādos žurnālos. Mēģināju apvienot šīs divas grāmatas vienā. Tas neizdevās. Tad man ienāca grāmata Abi labi, kurā Guntars Godiņš bija atdzejojis igauņus, no viena gala bija lasāms viens, apgrieza grāmatu otrādi – otrs. Tad es domāju – ā, tas būtu atrisinājums, kā šo lietu darīt!
Radās iespaids, ka Uz balkona esat iegājis sevī, dziļā intīmā pašapcerē, bet otrajā grāmatā – iegājis citos, ja tā var teikt. Te ir arī daudz veltījuma dzejoļu kultūras personībām, māksliniekiem un intelektuāļiem. Jums ir pieņemama šāda interpretācija?
Tā tas noteikti ir. Cilvēks uz balkona – tas ir tajā pašā laikā "es" un jebkurš "es" no visiem citiem. Ko tad tu dari uz balkona? Tu vēro pasauli, atceries lietas, sapņo un domā par eksistenciālām lietām, svinīgi sakot.
Šķiet, jaunajos dzejoļos esat melanholiskāks. Mazāk ironijas. Kā jums pašam šķiet?
Varbūt. Uz balkona – ironijas noteikti ir mazāk nekā citur. Neesmu īsti saskaitījis, bet tā varētu būt. Bet gan jau kāds to visu saskaitīs. Nevajag atņemt darbu topošajiem vai esošajiem akadēmiķiem.
Kādas īpašības jūsos attīstīja desmit gadu garais diplomāta periods Latvijas vēstniecībā Stokholmā?
Es iemācījos, ka biežāk ir jāsaka, ka glāze ir puspilna, nevis pustukša. Bieži toreiz pie sevis domāju, vai pārspīlēt un teikt pozitīvas lietas par Latviju, kuru tolaik nebija, – to es negribēju. Taču, protams, dažreiz izvēlējos vairāk uzsvērt pozitīvo nekā negatīvo.
Vienā no jaunajiem dzejoļiem rakstāt: "Mani pārņem miers un labsajūta, un rodas pārliecība, ka tomēr, tomēr viss būs vislabākajā kārtībā, kad Klaudio Arraus spēlē Mocarta sonātes." Šķiet, ka mākslu jūs liekat gandrīz kā vienīgo atbildi neprātam visapkārt.
Jā. Smadzeņu pētniecība pierāda, ka smadzeņu darbība var mainīties atkarībā no tā, kā tu skaties uz lietām. Tādā ziņā kultūra ir svarīga. Zinātnieki pēta slimniekus, kuriem dod īstas zāles un tikai kaut kādas saldas ripas. Tā sauktais placebo efekts. Tā ir realitāte. Es domāju, ka kultūra var būt kopsakarība starp mūsu uztveri, smadzeņu darbību un ķermeņa darbību. Tas ir interesants lauks. Kultūra dod kādu jēgu šajā laikmetā, kad, kā Nīče teica, Dievs ir miris un mēs esam palikuši vieni paši. Varbūt kultūra kaut kādā veidā var to atvietot.
Jaunajā grāmatā jums ir diezgan sarkastisks dzejolis par zviedru demokrātiju un tās "asajiem elkoņiem".
Smejas.
Kas ir labākais, ko Zviedrijas demokrātija jums personīgi ir devusi?
Zviedrijas demokrātija ir varējusi diezgan netraucēti attīstīties jau tik ilgu laiku, tāpēc tā ir ļoti stabila. Tajā pašā laikā sakarā ar visiem šiem nemieriem un bēgļu plūsmām utt. var manīt, ka nedemokrātiskas tendences ir pat Zviedrijā. Tas tomēr liecina, ka demokrātija nekad nav gatava un par demokrātiju vienmēr būs jācīnās. Otrkārt, zviedriem ir raksturīgs kompromiss. Demokrātija ir kompromiss. Ir bijis pārsteidzoši daudz gadījumu, kad mākslinieki, intelektuāļi un rakstnieki ir pieslējušies vienai vai otrai autoritārai sistēmai. Jo mākslinieki ir perfekcionisti, bet demokrātija ir kaut kas neperfekts, pelēks, nepilnīgs. Zviedrija ir pierādījusi, ka var sadzīvot. Zviedrijai, protams, ir labvēlīgi apstākļi, jo tā nepiedalījās ne Pirmajā, ne Otrajā pasaules karā. Darba ņēmēji un devēji spēj sarunāt kompromisus, tur nevajag iejaukties valdībai. Viņi spēj noregulēt darba tirgu. Francijā streikošana ir nacionālais sports. Zviedrijā šādi streiki ir ļoti reti. Zviedrijas politikā var manīt, ka visā visumā gan kreisais, gan labais spārns – visi iet uz vidu. Kreisie nav tik kreisi, un labie nav tik labi. Ir sapratuši, ka ne ultrakapitālismam, ne ultrakreisumam nav nekādas atbildes. Dažreiz var šķist garlaicīgi, bet zviedriem ir raksturīga demokrātiska izpratne, ka sabiedrībā jābūt kaut kādam līdzsvaram.
Kad jūs divdesmit gadu vecumā sēdējāt metro kasē un rakstījāt Pazemes dzeju, bijāt dumpinieciski noskaņots? Vai jūsu dēlu noskaņojums un idejas ļoti atšķiras no jūsējām šajā vecumā?
Es īsti nezinu. Varbūt nav ļoti lielas atšķirības. Galvenais ir tas, ka šodien sabiedrība ir citāda. Mana paaudze Zviedrijā un varbūt dažās citās rietumvalstīs ir visizlutinātākā paaudze pasaulē. Kad es uzaugu, man nebija nekādu domu, ka nevarēšu dabūt darbu. Domāju, ka maniem dēliem turpat Zviedrijā tagad tas vairs nav tik pašsaprotami. Mans vecākais, kuru jūs redzējāt, man kādreiz teica – es domāju, ka man ļoti būtu piestāvējis dzīvot un būt jaunam 60. gados. Viņš nodarbojas ar mūziku.
Vai jūs bijāt īsts hipijs, un kāds ir īsts hipijs?
Es nezinu, nevaru sevi uzskatīt par īstu hipiju. Vienā 2 x 2 nometnē Amerikā 1970. gadā komponists Tālivaldis Ķeniņš man prasīja: "Kronberg! Vai tu esi tāds hipijs?" Tad es domāju – nē, es nekad neesmu bijis nekas tāds. Es esmu es. No otras puses, kad tagad skatos vecos fotoattēlus, varbūt tā izskatījos – gari mati, apaļas brilles, apģērbs tāds "demokrātisks". Bieži vien mēs esam daudz līdzīgāki visiem citiem, nekā mēs iedomājamies. Tas, kas apkārt virmo, mūs ietekmē vairāk, nekā dažreiz gribam atzīt.
Andris Vītoliņš žurnālā Jaunā Gaita 1973. gadā (95. nr.) rakstīja, ka "mums ir svešumā viena vienīga vērā ņemama latviešu t. s. popa mūzikas grupa, Stokholmas Dundurs. Čikāgas piecīši manā uztverē nav vērtējami no muzikālā viedokļa". Platē Reiz agrā rītā izgājām bijāt iekļāvuši Boba Dilana dziesmu. Kā jūs vērtējat Dilana nozīmi pasaules mūzikas vēsturē?
Viņš ir viens no ietekmīgākajiem. Man bija kādi 17–18 gadi, kad pirmoreiz dzirdēju Dilana albumu The Freewheelin’ (1963). Tad es to klausījos un domāju – ak tad tā arī var?! Tā radošā brīvība un tas viss, kas viņā bija, – tas man bija pilnīgs šoks. Tad es sāku lasīt tos pašus autorus, no kuriem Dilans savukārt bija ietekmējies. Viņš bija ietekmējies, pirmkārt, no Amerikas trubadūru tautas mūzikas, bet kāda draudzene viņu bija iepazīstinājusi ar franču sirreālistiem – Artūru Rembo un citiem. Tos es jaunībā arī lasīju. Vēl bija citi, kas man tolaik likās svarīgi, – Bekets un Kafka. Cik daudz kurā brīdī no kā esmu iemācījies vai ietekmējies, to ir grūti pašam pateikt. Kad tu visu ko lasi, tas ir kā ieliet lielā katlā un tad to visu apmaisīt – tur ir klāt kaut kas no tevis un arī no cita. Daži, Jānis Rudzītis (literatūrkritiķis, asākais Kronberga nopēlējs – U. A.), varbūt iedomājās, ka man pašam liekas, esmu izdomājis kaut ko jaunu. Zināju, ka es arī rakstu kaut kādas tradīcijas ietvaros. Varbūt vienkārši nebija tik daudz, kas latviski tā rakstītu. Kā jūs minējāt, es nerakstīju tik daudz par Latviju, jo visi citi rakstīja. Tajā laikā bija Vjetnamas karš. Man liekas, ka pirmo reizi pasaules vēsturē kāds karš gandrīz vai tiešā translācijā tika parādīts mūsu televizoros. Katru dienu ziņās bija reportāžas. Tas bija pienācis tik tuvu. Arī Nigērijā bija karš. Tas pirmoreiz ienāca cilvēku dzīvojamās istabās. Tas ietekmēja daudzus manā paaudzē. Latvijas traģēdija nav vienīgā. Tā ir daļa no vairākām traģēdijām pasaulē. Mēs nevaram tikai interesēties vai just līdzi Latvijas problēmām un ignorēt visu pārējo pasauli. Tas man kā jaunam cilvēkam likās neiespējami. Tagad varu saprast, ka tie, kas bija piedzīvojuši karu un bēgšanu un dzimtenes zaudēšanu... Toreiz es to tik daudz nesapratu. No otras puses – arī mans tēvs uzskatīja, ka mums ir daudz kā kopīga, piemēram, ar dažādu Āfrikas valstu brīvības centieniem. Ka tas ir tas pats. Ir cilvēki, kas ir apspiesti un mēģina kļūt brīvi. Zinu, ka viņš Andrejam Eglītim teica, ka mums ar tiem brīvības cīnītajiem citās zemēs vajadzētu sadarboties. Viņš teica: "Vai tu esi dulls? Ko tad mēs ar tiem melnajiem?!" To es novēroju.
Bibliotēkas pasākumā stāstījāt, ka jūs kā PEN kluba biedrs ar kolēģiem vairākkārt esat virzījis Vizmu Belševicu Nobela prēmijai, bet, cik tuvu viņa bijusi šīs balvas iegūšanai, uzzināsim pēc laika noilguma. Mēs bijām Latvijas PEN kluba centrs. Es biju tā valdē. Visi PEN klubi pasaulē dabūja vēstulīti no Zviedru akadēmijas, ka varam izteikt vienošanos par Nobela prēmijas kandidātu. Parasti viņiem ir jāatbild līdz februārim. Tur ir rakstīts, ka tas ir konfidenciāli. Taču, starp mums runājot, varu teikt. Mūsu kandidāte vairākkārt bija Vizma Belševica. Bet cik tur katru gadu varētu būt kandidātu no visas pasaules? Divsimt? Bet, ko tieši Zviedru akadēmijas locekļi teica, lēma un diskutēja, – to mēs nezinām. Par Belševicu Zviedrijā bija liela interese, īpaši par Billes triloģijas otro daļu — Bille un karš. Protams, šī interese nav mūžīga, bet kaut kas no tās ir paliekošs. Tāpat kā savā laikā bija ļoti liela interese par Zentu Mauriņu. Tagad viņa jau ir diezgan aizmirsta.
Jūs to uzskatāt par prestižu balvu?
Tas vienmēr ir problemātiski ar tām balvām literatūrā un kultūrā vispār. Tas vismaz reizi gadā pievērš uzmanību literatūrai. Tā nonāk fokusā. Dažreiz tas ir fantastiski, ka laureāti ir bijuši rakstnieki, kas pasaulē nav bijuši tik pazīstami. Viens piemērs – Īzaks Baševiss Zingers. Kad viņš dabūja Nobela prēmiju, cilvēki ieraudzīja viņa darbus un viņš kļuva par ļoti populāru rakstnieku. Filozofija viņiem ir mainījusies. Ja skatās pēc Otrā pasaules kara – bija nesamērīgi daudz Ziemeļvalstu laureātu. Man liekas, toreiz viņiem īsta pārskata par pasaules literatūru nebija. Tagad – varbūt arī nav, tomēr ir daudz labāk.
Vai tagad nav otra galējība? Jūsuprāt, tā joprojām ir tīri radoša balva, vai lēmumus ietekmē arī politiskā konjunktūra?
Viņi jau vienmēr saka, ka tur nav nekādas politiskās konjunktūras, tikai kvalitāte. Taču liekas, ka kaut kādā veidā tā politika ir neizbēgama. Kā tas viss īstenībā noticis, mēs uzzināsim pēc 50 gadiem. Mēs pēdiņās. Viens piemērs. Toreiz trimdā runāja – redz, kā Rainim nedod Nobela prēmiju. Viņš 1928. gadā bija Zviedrijā, uzstājās, kāda pazīstama aktrise lasīja viņa dzejoļus, tas bija pieminēts presē. Es domāju – vajadzētu uzzināt, kā tas īstenībā bija. Tad mēs izpētījām, ka neviens nekad Raini nebija virzījis kā kandidātu. Domāju, ka politisku iemeslu dēļ. Nebija pamata dusmoties uz zviedriem, vajadzēja dusmoties pašiem uz sevi.
Vai jums šajā ciemošanās reizē ir tapis kāds jauns dzejolis vai skice? Kaut gan… diez vai jūs to saucat par ciemošanos. Kā jūs sakāt, kad braucat uz Rīgu?
Es vienkārši braucu uz Rīgu. Šoreiz vēl nekas nav radies. Bet varbūt būs. To nekad nevar zināt. Nav bijis īsta miera – apsēsties un rakstīt. Visādi notikumi. Dēls ar dzīvesbiedri arī ir Rīgā. Viņa pirmo reizi ir Rīgā, jāparāda pilsēta. Jūs prasāt par ciemošanos. Man liekas, ka Rīga un Stokholma ir viena un tā pati pilsēta. Tās pašas pilsētas dažādas daļas. Dažreiz man ir bijušas tādas situācijas, ka Stokholmā sēžu mājās un strādāju, eju uz veikalu, taisu vakariņas, es dzīvoju ārpus Stokholmas centra, un tad es braucu uz Rīgu un atpakaļ uz Stokholmu un atkal uz Rīgu, un tad man liekas, ka es biežāk esmu Rīgas nekā Stokholmas centrā. Vienreiz Daugavas krastmalā pagāju zem tās ielas, nāku pa trepēm augšā, un tur stāv Alberts Bels. Viņš saka – iedomājos, ka tu tur Stokholmā noej lejā metro un tad nāc te augšā.
Jums dzejoļi nāk atplaiksnījuma veidā gandrīz gatavi? Vai – kā zirneklītis tamborējat ar intelektuālu piepūli, labojat un slīpējat?
Tas ir dažādi. Bet visā visumā tie nāk uzreiz. Lielākā daļa no maniem dzejoļiem ir vienā elpā. Kas attiecas uz Balkona ciklu, tur es biju uzrakstījis daudz vairāk. Metu laukā un izlasīju. Mēģinu ievērot principu "kill your darlings"/nogalini savas mīļotās. Savukārt zviedru dzejnieks Gunnars Ekelefs teicis – ja tu neesi īsti apmierināts ar kādu rindu, ņem laukā un paļaujies, ka klusums pateiks labāk.
Vai rakstāt datorā?
Tagad jau pārsvarā datorā. Agrāk pirms datora laika, arī tad, kad bērni bija maziņi, diezgan daudz sēdēju un rakstīju kafejnīcās. Arī mājās pa naktīm. No sākuma man likās ārkārtīgi dīvaini rakstīt datorā. Kāds man prasīja – vai tad tu esi rakstījis kādu dzejoli datorā? Teicu – jā, esmu. Atbilde bija – arī tu, mans Brut!
Jaunajā grāmatā lasāma tik asprātīga verbālā karikatūra par tvītošanas ēru caur latviešu literatūras tēliem. Vai jūs tvītojat?
Ne! To es nedaru.
Juris Kronbergs
*Dzimis 1946. gadā Stokholmā gleznotāja Rūdolfa Kronberga ģimenē
*Studējis ziemeļu un baltu valodas, pasaules literatūras vēsturi un poētiku Stokholmas Universitātē
*Bijis kasieris metro
*Pirmā dzejas publikācija žurnālā Jaunā Gaita
*Raksta gan latviešu, gan zviedru valodā XX gs. 60.–70. gados darbojies latviešu rokmūzikas grupās Saules brāļi, Dundurs un Prusaku ansamblis
*Pazīstamākā grāmata ir Vilks Vienacis, kura tulkota zviedru, angļu, lietuviešu, franču un itāļu valodā. Vilks Vienacis autora lasījumā ar Kristapa Graša mūziku tiražēts arī CD formātā. Citi dzejas krājumi: Pazemes dzeja (1970), Iesnas un citi dzejoļi (1971), Biszāles (1976), Tagadnes (1990), Mana latviskā ikdiena (1994)
*Juris Kronbergs ir nozīmīgākais tulkotājs zviedru valodā. Tulkojis latviešu tautasdziesmas, V. Strēlertes, A. Čaka, Dz. Soduma, V. Belševicas, I. Ziedoņa, K. Skujenieka, E. Raupa, G. Godiņa un citu rakstnieku darbus. Latvijā izdota viņa sastādītā un tulkotā izlase Mani zviedri, kā arī zviedru autoru T. Transtremera, B. Berga, Bruno K. Eijera, K. Andersona un citu darbu tulkojumi.
*Latvijas PEN kluba loceklis (kopš 1971. g.), bijis Zviedrijas valdības un parlamenta tulks (1987–1992) un Latvijas vēstniecības Stokholmā kultūras atašejs (1992–2002).
*Saņēmis Ojāra Vācieša prēmiju (1988), Zinaīdas Lazdas godalgu (1994), Dzejas dienu balvu (1997), LRS tulkotāju balvu (1999), apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni (1998), Zviedrijas Ziemeļzvaigžņu ordeni (2000), saņēmis Anšlava Eglīša un Veronikas Janelsiņas balvu literatūrā (2007), 2014. gada Zviedru akadēmijas tulkošanas godalgu.