Kannu festivāla konkursa programmas veidotāji šogad ir bijuši uzticīgi klasiķiem ar vārdu, un lielu daļu no astoņpadsmit festivāla programmas filmām ir uzņēmuši autori ar pamatīgu karjeru un pasaules slavu. Viņu vidū ir brits Maiks Lī, kura niansētais, ironiskais gleznotāja Viljama Tērnera portretējums – filma Misters Tērners – ir viena no programmas līderēm, revolucionārs kopš 60. gadiem Žans Liks Godārs ar filmu Ardievas valodai, kuras pirmizrāde vēl tikai gaidāma, beļģu režijas klasiķi brāļi Dardēni, kuri jau divas reizes ir ieguvuši Kannu Zelta palmas zaru, un citi režisori.
Atlaišanas drāma
Ar pēdējiem arī sākšu – klusā reālisma un sadzīves psiholoģijas meistari brāļi Dardēni Kannu festivālā piedāvā filmu Divas dienas un viena nakts ar franču zvaigzni Marionu Kotijāru galvenajā lomā. Kaut apzīmējums "zvaigzne" šajā gadījuma ir lieks – Kotijāra visu filmas gaitu, kas aptver divas dienas un vienu nakti, tērpta džinsenēs un T kreklā, gluži sadzīviskā saņurcītībā un izskatā apbraukā savus darbabiedrus, lai pārliecinātu palīdzēt viņai saglabāt tik nepieciešamo darbvietu. Acīmredzot Beļģijā ir humānāki nosacījumi optimizācijas procesā – pirms darbinieku atlaišanas viss kolektīvs ir aicināts balsot, vai viņi izvēlas algas pielikumu vai iespēju saglabāt kolēģes – jaunas sievietes – darbvietu. Pasaule ir skarba, un 1000 eiro bonuss ir pietiekams arguments, lai kāda neliela uzņēmuma darbinieki paceltu ķepiņas balsojumā par paša personīgo bonusu... Kaut jaunā sieviete neatmet cerību mēģināt pierunāt savus kolēģus balsot vēlreiz un viņai par labu. Tomēr sižeta totālā sadomātība nesniedz iespēju ļauties filmas meistarīgi veidotajam reālistiskajam plūdumam. Diez vai šī drāma ļaus Kannu festivāla mīluļiem Dardēniem tikt pie vēl viena Zelta palmas zara, kaut domas dalās un režisoriem ir savi pielūdzēji.
Šausmas cilvēka psiholoģijā
Daudz vitālāka Kannās ir Kanādas režisoru klātbūtne – konkursa programmā ir trīs Kanādas režisoru filmas, divi no to autoriem Deivids Kronenbergs un Atoms Egojans ir pasaulē atzīti kinematogrāfisti, jā, arī Kannu veterāni. Trešais – Ksavjē Dolans, uzlecošā Kanādas režijas zvaigzne, kura rokraksts pārsteidz ar nereti šokējošiem sižetiem un estetizāciju.
Deivida Kronenberga Maps to the Stars (neveikls latviskojums – Karte uz zvaigznēm), manuprāt, ir viena no spēcīgākajām konkursa filmām, kas vienlaikus ekspluatē Holivudas zvaigžņu potenciālu (jā, arī daiļā Krēslas eksvampīra Roberta Petinsona klātbūtni) un tajā pašā laikā nežēlīgi un eleganti ironizē par slavenību kultūru un tās epicentru Losandželosu. Deivids Kronenbergs kurš 80.–90. gados guva atzinību kā savdabīga "intelektuālā horora" filmu veidotājs, jau labu laiku šausmas meklē un atrod nevis miesas mutācijās, bet gan cilvēka psiholoģijā, apsēstībā un grēkos. Filmas galvenie varoņi ir atzīts slavenību terapeits un intelektuālais guru (Džons Kjūsaks) un viņa ģimene: monstrozs puišelis, tīņu seriāla superzvaigzne, kura nakts murgi un fobijas teju padara viņu par slepkavu, viņa māte – puišeļa menedžere –, kā arī ģimenes melnā avs – māsa (Mia Vasikovska), kura Losandželosā uzrodas no nekurienes, aizbēgusi no kādas Floridas klīnikas. Tur meiča tikusi ieslodzīta pēc brāļa slepkavības mēģinājuma, kad bija nosvilinājusi ģimenes māju.
Līdzās šai ekstravagantajai ģimenei, kuras skapī ir daudz skeletu, filmā darbojas gan jauneklis ar sapni par aktiera un scenārista karjeru – pagaidām šoferis (Roberts Petinsons) –, gan pabalējusi Holivudas zvaigzne (izcila Džūlianas Mūras loma), kura cīņā par atgriešanos uz ekrāna ir gatava izmantot vispretīgākās metodes. Prese šo Deivida Kronenberga filmu jau ir nodēvējusi par darbu, kurā satikušās divas klasiskas filmas un to motīvi – Billija Vaildera Sanseta bulvāris (1950) un Deivida Linča Malholandas ceļš (2001) –, iespējams, divi spēcīgākie Holivudas iemītnieku un dēmonu portretējumi kinovēsturē.
Kronenbergs prasmīgi spēlējas ar sižeta līnijām un varoņiem, sasienot to attiecības, pārdzīvojumus un arī ikdienišķās neģēlības aizraujošā, biedējošā traģikomēdijā ar trillera elementiem. Laba filma, turklāt ar atzīstamu komerciālu potenciālu, tas nozīmē tikai to, ka Maps to the Stars būs arī Latvijas kinoteātros.
Pedofila gūstekne
Daudz piezemētākās intonācijās jāpiemin otra Kanādas klasiķa Atoma Egojana darbs Gūstekne/The Captive ar amerikāņu aktieriem Raienu Reinoldsu un Rosario Dosoni galvenajās lomas. Reinoldss spēlē bēdu sagrauztu tēvu, kura meita Kasandra pazudusi no viņa vadītās mašīnas, kamēr tēvs ieskrējis veikalā nopirkt ķiršu kūku. Šo traģēdiju Raiena Reinoldsa varonim tā arī nav piedevusi viņa sieva. Rosario Dosone spēle policijas virsnieci, kura izmeklē noziegumu.
Filmas naratīvs ir ļoti komplicēts, Egojana iecienītie novērošanas motīvi (nolaupītā Kasandra, kura dzīvo pedofila gūstā, var vērot sava veida realitātes šovu – noskatīties uz savu māti viņas darbavietā) ir vizuāli spilgti izspēlēti. Tomēr Gūstekne jau kļuvusi par vienu no visindīgāk kritizētajām konkursa filmām: klasiķim Egojanam tiek pārmesta vārgulīga pašatkārtošanās.
Miljardieris slepkava
Savukārt labas un ļoti labas atsauksmes gūst amerikāņu režisora Beneta Millera (Kapote, Naudas spēle/Moneyball) filma Foxcatcher/Lapsu mednieks – viens no retajiem amerikāņu darbiem Kannu konkursa programmā. Foxcatcher ir reslinga komanda, kuru sev par prieku sponsorē viens no ASV bagātākajiem cilvēkiem Džons Duponts – nīkulīgs, kompleksu un valdonīgas mātes audzināšanas morāli saēsts tips, kuru satriecoši spēlē Stīvs Kerels. Būtībā šī uz reāliem dokumentāliem materiāliem balstītā drāma varas, dominances un atkarības apstākļos sasien trīs varoņus – divus brāļus Šulcus, cīkstoni un viņa treneri (lomās Čenings Teitems un Marks Rufalo), un visvareno labdari sponsoru, kurš abu brāļu dzīvē kļūst par graujošu spēku. 1996. gadā Duponts nogalina vienu no brāļiem – tāpat, bez īpašas motivācijas.
Iespējams, filma Foxcatcher nav Kannu Zelta palmas zara formāts – tā ir pārāk klasiska un holivudiski noslīpēta, tomēr tā nenoliedzami ir filma, kas ideāli atbilst Oskaru formātam. Aktieris Stīvs Kerels, kurš līdz šim ir asociējies tikai ar pamuļķīgām komēdijām, ir radījis dēmonisku raksturu un nospēlējis savu līdz šim labāko lomu. Tas noteikti tiks pamanīts gada nogalē, sākoties Oskaru rituālam, – tad, kad 67. Kannu kinofestivāls jau būs kļuvis par vēsturi. Zelta palmas zara ieguvējs tiks paziņots sestdienas, 24. maija, vakarā.