Māxla ir dievišķā spēle ap To,/kas, palikdams Neredzams, Apgaismo! Tā ir viena no manām entajām mākslas definīcijām, ko es, strādādams universitātē, lingvostilistikas analīzes nodarbībās saviem studentiem kā burvju mākslinieks mēdzu bārstīt no piedurknes, – tā žurnālā Karogs (11.11.2006.), kopā ar dzejnieku un atdzejotāju Leonu Briedi mēģinādams atbildēt uz jautājumu, uz kuru "jau vairāk nekā 2000 gadus neviens nav spējis sniegt daudzmaz sakarīgu atbildi", izteicās Valdis Bisenieks.
89 gadu vecumā viņš ieskrēja, iestīdzēja no sava rituālā pīpes kāta, uz kuru kādā Jauno literātu seminārā viņu esot pavedinājusi Ieva Melgalve, jā, kur gan?… Katrā ziņā tā vīra, kuru daudzi pazina pēc kolorītā tēla – gandrīz pusgadsimtu, bēgot no astmas, Bisenieks vecmodīgā krekliņā un bokseršortos skrēja krosiņus pa Bastejkalnu, vēlāk – Dreiliņos –, vairs nav. Tagad viņš ir neredzams, turpinādams apgaismot.
Nozīmīgākie Valda Bisenieka tulkojumi un atdzejojumi ir Arnolda Cveiga romāns Strīds par seržantu Grišu (1963), Tomasa Manna noveļu krājums Tristans (1966), Dantes Aligjēri Vita nuova (krāj. Agrā renesanse, 1981) un Dievišķā komēdija (1994), Atskaņu hronika (1998), Johana Volfganga Gētes Fausts (tulk. kopš 1973), Bhagavadgīta (abi 1999), Hermaņa Heses un Rainera Marijas Rilkes darbi. "Lai to [Bhagavadgītu] atdzejotu, sapratu, ka man vispirms ir jāapgūst sanskrits, citādi netikšu klāt tai vārda maģijai, kas tik dziļi reliģiski fascinē indieša dvēseli." (Karogs 11.11.2006.)
"Bisenieks piedalījies Latviešu– vācu vārdnīcas sastādīšanā, publicējis zinātniskus rakstus par vācu valodu. Tulkojis no vācu, itāļu, franču, angļu, spāņu, krievu un ukraiņu valodas. 75 gadu vecumā iznācis paša dzejas krājums Re(h)abilitācija – 48 gadu garumā tapuši mīlestības dzejoļi.
Kādā Eiropas dienai veltītā "smalko aprindu" fotogrāfijā Valdis Bisenieks smejas, atmetis galvu, mute vaļā, redzami visi zobi. Uzvalkā, ar šlipsi, bet tāds savvaļnieks, bez diplomātiskas ieturētības. Viņam patika neiederēties jau kopš skolas gadiem. Citādi nemaz nesanācis. Intervijā Patiesajai Dzīvei (13.05.2014.) Valdis Bisenieks atceras, ka skolas laikā juties kā "bailīgais, kautrīgais zēniņš" Tonio Krēgers no Tomasa Manna noveles: "Tieši viņa dēļ es gribēju kļūt par tulkotāju." Arī vecāki nav likuši šķēršļus dēla izvēlei, redzēdami, ar kādu degsmi viņš "metas virsū valodām".
Žurnālam Bisenieks uzticējis arī atdarināšanas vērto dienas režīmu – "ap trijiem četriem kā tāds zemnieks sāk mosties, ap pieciem mazliet pavingro, uzvāra tēju, izpīpē rīta pīpi un ieņem pāris malku Allažu ķimeļa, jo tad asinis sāk straujāk riņķot un galva labāk strādā. Rīta puse ir labākā darbam, kad var strādāt pāris stundas no vietas, tad – laiks kafijas tasei, brokastīm un kādam dūmam, priekšpusdienā – skrējiens un pēc tam obligātais dienas vidus snaudiens".
Daudzi kā pirmo Valda Bisenieka nopelnu rindā min Gētes Fausta tulkojumu. Bisenieks pretim nestrīdas: "Raiņa tulkojums nekādā ziņā nav labāks par oriģinālu! Rainim ir tas "šilleriskais" piegājiens – viss tik cēlos un augstos toņos, un joki arī rainiskā manierē. Ar Gēti tas absolūti nesaskan. Rainis Gētes garu aizstāja ar savējo. Par to jau tie latvieši bija tik ļoti iemīlējuši Raiņa atdzejojumu, ka pie mana sākumā nevarēja pierast"(Saskarsme. Nr. 21. 2004).
2009. gadā atdzejotājs, vācu valodas un literatūras pasniedzējs, habilitētais filoloģijas doktors iecelts par Atzinības krusta komandieri par mūža darbu valodniecībā. Bisenieks saņēmis Literatūras gada balvu par mūža ieguldījumu.
Nu, būs nācis pie prāta?
Šorīt man zvana, zvana... Šorīt vairs neizkāpa no gultas bezbēdīgais profesors, vieglprātīgais mīlētājs, šarmantais vācu un latvju dzejnieks, kurš prata ar apskaužamu vieglumu, ar pirmkursnieka pārliecību apgalvot: "Kāds es esmu ēzelis!" – Un pēc brītiņa vēlreiz: "Ēzelis gan!"
Kā mēs esam ar Bisenieku rējušies par kādām vietām viņa atdzejojumos! Un galā viņš vairs nestrīdas – nu, būs nācis pie prāta? Tad Bisenieks saka: "Lūdzu, uzrādi kvīti!" – "Kādu tev... kvīti?!" – "Ka tu esi nopircis latviešu dzejas stilistiku!"
Nu nebij tak Tev, "veco meistar", taisnība! Un tomēr – vienā ziņā – Tev bija gan... Tagad jau zinu, ka "cīņā par stilu" dons Kihots reizēm spēj uzveikt vējdzirnavas. Viņš rada i dzirnas, i vēju, un pēc dažiem gadiem visi to pamana. Vai arī – viņš krīt no klepera un nositas. Pēc dažiem gadiem to pamana!
Vēl viens gumzīgs atmiņas citāts: "Reiz būs par vienu Bisenieku mazāk – tad drīz jutīsiet: kaut kā trūkst..."
Dzejnieks Uldis Bērziņš
Skaists un brīvs valodas okeānā
Aizgājis Skolotājs. Mēs, skolēni, varam pateikties liktenim, ka drīkstējām būt kopā ar viņu savos ļoti jaunajos gados, kad ikviena skolotāja devums var kļūt izšķirošs visai turpmākajai dzīvei. Valdis Bisenieks mūs apdāvināja.
Studentiem ļoti nāk miegs. Zinot, ka pirmā lekcija būs pie Valda Bisenieka, auditorijas solos nereti sēdēja četras, divas vai pat viena studente. Un Valdis nāca iekšā, cēla galdā savu apbružāto portfelīti, ņēma laukā savu jauno atdzejojumu lapas un lasīja mums Gēti, Danti vai Rilki. Jo viņam bija svarīgs nevis čakli konspektējošu meiteņu pulciņš, bet gan tas, ka viņš šorīt – kā ik rītu – var pastāstīt par savu pasauli tiem un tām, kas klausās un grib viņa pasaulē ieskatīties. Un mēs skatījāmies un klausījāmies; pat ja acis mums vēl bija miglaini zilas kā kucēniem un galvā pagaidām nebija nekādas lielās saprašanas, mēs tomēr skaidri jutām, ka tādos brīžos izmantojam gluži pasakainu iespēju. Jo Valda pasaule bija tik spoža talanta piemirdzēta un tik īpaša, ar kādu reti izdodas sastapties visā mūžā.
Viņš lasīja un smējās savus Bisenieka smieklus, nevienu netrenkāja, nevienam nelika justies maziņam, pats būdams liels, – tikai gavilēja mums savas vārsmas. Arī temati mūsu, studentu, sacerējumiem bija logs uz atskārsmi par to, ko nozīmē radīšana. Valdis nolasīja kādu Rilkes dzejoli – un mums bija jāraksta, ko jūtam. Iekšējās pasaules veidošanas skola vācu valodā. "Šeit esmu es cilvēks, šeit drīkstu tāds būt."
Skaists un brīvs viņš bija savā literatūras un valodas okeānā. Lai atcerētos Valda iztēles talantīgās, slaidi lokanās virāžas, spilgti izjustu latviešu valodas jaudu un skaidri dzirdētu viņa balsi, pietiek uzšķirt jebkuru lappusi viņa atdzejotajā Faustā vai Dievišķajā komēdijā – un tu atkal jūties kā bijīgs un pateicīgs skolēns liela Meistara klātbūtnē.
Vēlākos gados aizvien bija neviltots prieks sastapt Valdi mākslas izstādēs vai grāmatu prezentācijās; pats fons mazliet nobālēja tādas sastapšanās priekšā. Viss, ko Valdis teica, skanēja no turienes – no tās iekšējās pasaules, pilnas ar neparastu gaismu īpašajā Bisenieka nokrāsā. Tai gaismai vienmēr gribējās būt blakus un pieskarties, tā staroja un sildīja pati no sevis, bez uzdevuma kādu pārliecināt vai labot, vienkārši priecājoties par savu esamību. Pateicīgajam māceklim bija tikai jāgrib to saņemt.
Sensenos laikos, kad lekcijā bija paredzēta vācu valodas fonētikas teorija, Valdim nereti labāk patika izklāstīt savas domas par to, kādā veidā emocijas būtu ietērpjamas grafiskā formā. Mēs aizmirsām pelēko teoriju, jo mūsu priekšā tūdaļ sāka zaļot dzīves zelta koks.
Paldies, mīļo Valdi. Nu Tu esi aizgājis uz savu zaigojošo pasauli pavisam.
es uzliku sevi
uz galda kā Krūzi;
galds bija klāts Daudziem!
bet nevienam SVešam.
un daudzi nāca un Dzēra no tās.
nu palicis Pēdējais malx;
un Krūze sāk Skanēt!!
(Klusi, Klusi.)
kas to Izdzirdēs,
tas to Izdzers;
un es Aiziešu kā Dziesma.
(Valdis Bisenieks Dāvinājumi)
Tulkotāja Silvija Brice