Šajā dīvainajā gadā katrs var izpausties tiešā saskaņā ar savu dabu. Vieni jūtas satriekti un dusmojas, un nežēlīgi tērē enerģiju, zūdoties par force majeure sagrautajiem plāniem vai arī skaļi protestējot pret kārtējo politiskās varas izrādīto noniecinājumu kultūras darbiniekiem. Savukārt citi pat kautrējas atzīties, cik labi patiesībā jūtas kā āpši alās. Beidzot viņi, socializēšanās pienākumu un vilinājumu netraucēti, var pilnestīgi nodoties mīļotajam darbam un hobijam. Ideālā gadījumā tīkamais darba process rezultējas arī sabiedriski nozīmīgā pienesumā.
Laikmeta gara kapsula
Par visnotaļ vērtīgu atzīstama Laura Vorslava darbošanās Latvijas Video mākslas arhīvā. Pateicoties viņa aizrautībai un tehniskajām prasmēm, dienasgaismā izcelti senākie no vietējās videomākslas darbiem. Parasti tie glabājas zem ūdens līmeņa peldošajā mākslas centrā Noass, bet jau no 1. jūlija augu diennakti gaida skatītājus pie Noasa ieejas izstādē Latvijas Video mākslas arhīvs 1985–1995. Uzreiz gan jābrīdina, ka labāka skatīšanās sanāks diennakts tumšākajās un klusākajās stundās.
Video eksponēšana uz diviem ekrāniem visai gaumīgi aktualizē videomākslas pionieru veikumu, apspēlējot un norādot uz šī mākslas veida specifiku, vēsturi un kontekstuālajām saitēm. Vienlaikus visiem brīvi pieejamā ekspozīcija iekļaujas ikvasaras festivāla Ūdensgabali 20. sezonā, kas jūlijā jau paspēja iepazīstināt ar vācu un spāņu eksperimentālās videomākslas kolekciju izlasi, kā arī japāņu animāciju un trešdienu vakaros turpina izrādīt pandēmijas laikā tapušus video no visas pasaules. Ar Jura Boiko svētību Noass ir kļuvis par vietējās videomākslas bastionu, gadu gaitā savācot cienījamu filmu kolekciju un rīkojot Ūdensgabalus, kas ir Latvijas videomākslas attīstībai 90. gadu pirmajā pusē ārkārtīgi nozīmīgo Francijas un Baltijas videofestivālu mantinieks.
Par videomākslu Latvijā un citur Padomju Savienībā sāka runāt 80. gadu vidū, divdesmit gadu pēc tam, kad Nam Džun Paiks ar pirmo Sony ražoto portatīvo videokameru uzņēma pāvesta Pāvila VI vizīti Ņujorkā 1965. gada 4. oktobrī, ko uzskata par šī medija atskaites punktu. Latvijā par atskaites punktu varētu saukt Hardija Lediņa, Jura Boiko, Imanta Žodžika un citu īstenotās videoakcijas – performanču dokumentācijas. Līdzās tām Noasa un Latvijas Laikmetīgās mākslas centra krājumos ir saglabājies plašs un šarmants materiāls, gluži vai laikmeta gara kapsulas, kas spēj iedarbināt tiklab socioloģiski, kā mākslinieciski pētniecisku interesi un viegli atrauj vaļā laikabiedru sajūtu atmiņas.
Šis materiāls šķiet patiesi radošs, bieži radies kā eksperiments, māksliniekiem paņemot rokās kameru un sajūtot milzīgu vēlmi iepazīt šo instrumentu, izveidot ar to kaut ko pilnīgi jaunu, atklāt sevi jaunā valodā. 80. gadu beigās šos entuziastiskos procesus paātrināja iepriekš nepieejamas montāžas iespējas Augusta Sukuta dibinātajā Rīgas Videocentrā, Zinātņu akadēmijas Kinoaktieru studijā un Anša Epnera kinorežisoru studijās.
Atvērtā koda princips
Interpretējot vēsturi, Lauris Vorslavs it kā nevilšus ir radījis savu mākslas darbu, pašsaprotami iekļaujoties pēdējos gados arvien aktuālākajā laikmetīgās mākslas tendencē izmantot visāda veida – privātu, publisku, atrastu un citu – arhīvu materiālus. Izstādē Latvijas Video mākslas arhīvs 1985–1995 viņš vienā ekrānā savienojis divus videoarhīva darbus, uz ko vedina tehnoloģiskas kadru izmēra izmaiņas – mūsdienu HD ekrānā precīzi ietilpst divi 80.–90. gadu analogā tipa signāli. Šodienas – ekrāna ēras – skatītājs ir gana rūdīts, lai skatītos divos kustīgos attēlos reizē, un tas ļauj novērtēt gan tehniskās, gan mākslinieciskās pieejas atšķirības un sakritības, pamanīt nianses, kas citkārt tik uzskatāmi vis neatklātos.
Latvijas Radio 3 raidījumā Neatliekama saruna izstādes autors stāsta, ka no aptuveni sešdesmit pieejamām filmām viņš sākotnēji izmantojis septiņas, bet izstādes laikā līdz rudenim plāno to skaitu papildināt. Viņš arī vērš uzmanību uz ekspozīcijas saspēli ar vēsturisko faktu, ka 60. gadu vidū Rietumos videomāksla radās, oponējot TV un reklāmas industrijai, un arī šajā darbā tā vien liekas, ka brīvā vidē uz lielajiem ekrāniem rādītie video aizstāj tur ierastās reklāmas ar ideālistiskiem, mākslinieciski radošiem meklējumiem.
Izstāde raisa arī pārdomas par videomākslas vienlaicīgo elitārismu un demokrātismu. Ierasts, ka laikmetīgās mākslas muzejos un galerijās tā traktēta kā smalks un dārgs medijs, kura augļus (filmas) gan reti kurš skatītājs atrod laiku un spēku noskatīties no sākuma līdz galam. Savukārt Noasa darbība visās jomās vairāk līdzinās atvērtā koda principam, tāpēc arī video izrāda bez maksas zem klajām debesīm 24 stundas diennaktī.
Izstāde
Latvijas Video mākslas arhīvs 1985–1995
Peldošajā mākslas centrā Noass līdz 19.IX