Sevi viņš uzskata par tradicionālistu un izstādes eksponātu aplūkošanas laikā vairāk runāja par to, ka mākslai nav robežu un tā nav atkarīga no politikas. Principā viņam ir taisnība, tomēr savulaik Padomju Savienībā tas, ko tagad dēvē par moderno mākslu, būtiski ietekmēja politiku. Netradicionālā jeb modernā māksla bija daļa no spēka, kas sagrāva robežas un "dzelzs priekškarus". Maskavas Valsts modernās mākslas centra vadītājs Leonīds Bažanovs uzsver, ka Latvija šajā procesā bija pirmajās rindās.
Protams, tie mākslas baudītāji, kas bijuši Ņujorkas Modernās mākslas
muzejā (MOMA) vai Teita galerijā Londonā, šajā izstādē neieraudzīs neko
ļoti neparastu. Tomēr L.Bažanovs uzskata, ka "tikai no pirmā skatiena
ir grūti atšķirt Latvijas un Ķīnas vai Latvijas un Lielbritānijas
moderno mākslu". "Tas tā nav. Visur ir sava specifika. Ne gluži
nacionālais kolorīts, kā to dēvē tradicionālajā mākslā, tomēr nacionālā
specifika, konceptuālā specifika ir vērojama." Pēc viņa domām, Latvijā
atšķirībā no Krievijas mākslinieki ir brīvāki un raugās uz pasauli bez
ierobežojumiem, kas nereti iesēdušies krievu mākslinieku zemapziņā.
"Galu galā padomju vara 70 gadu valdīja Maskavā, bet ne tik ilgi Rīgā."
Izstādes kurators Ojārs Pētersons uzskata, ka izstādē redzamos darbus
un to autorus nevar apvienot ar kādu kopīgu devīzi. Šāds uzdevums nemaz
netika dots. Izstādes veidotāju mērķis bija parādīt mūsdienu Latvijas
mākslas šķērsgriezumu. Izstādē iekļautie darbi patiešām ir ļoti
atšķirīgi. Evelīnas Deičmanes fotogrāfijas atgādina tradicionālo
tēlotājmākslas stilu. Viņas darbi ievietoti rāmjos, kādos parasti
ievieto spoguļus, nevis fotogrāfijas, tāpēc attēli sāk līdzināties
atspulgam spogulī. Papildināti ar medību trofejām, šie darbi rada gluži
nereālu, drīzāk pasakainu iespaidu. Kaimiņos ir Kriša Salmaņa
vizualizācija un Kaspara Podnieka gaisā pakārtās fotogrāfijas. Iepretim
novietots Armanda Zelča izliektais velosipēds, kas noteikti kļūs par
izstādes hitu.
Velosipēds piesaistīja ne tikai TV operatoru uzmanību (viņi to filmēja
no visām pusēm), bet arī Maskavas mākslas kritiķa Mihaila Bodo
ievērību. Viņš sajūsminājās par mākslas darba apdares kvalitāti. "Visi
darbi veidoti tik rūpīgi, ka jāsāk domāt, kas autoram bijis
svarīgākais," spriež kritiķis. Ļoti populāra ir arī nišā paslēptā
Maijas Kurševas konstrukcija ar "runājošām pudelēm". Izstādes atklāšanā
ap to pulcējās daudz tautas; domājams, ka apmeklētāju netrūks arī tad,
kad izstāde būs pieejama "vienkāršiem mirstīgiem". "Maskava ir tik
liela pilsēta, ka šeit noteikti būs daudz profesionālu skatītāju, kas
spējīgi novērtēt šādu mākslu," uzskata O.Pētersons. "Nav vajadzības
pārspīlēt. Manuprāt, viņi vienkārši ieraudzīs, ka Latvijā tiek radīta
tikpat augsta līmeņa māksla kā Londonā, Berlīnē un Maskavā."
"Svarīgi, lai Latvijas māksliniekiem būtu iespēja pārbaudīt savus
spēkus un salīdzināt ar iespējām, kas ir tādās metropolēs kā Maskava,
Londona un Berlīne. Viņiem jāsajūt metropoles gaisotne, lai mēs nekļūtu
par Eiropas provinci," uzsver Latvijas kultūras ministre Helēna Demakova
Viņa ir gandarīta ne tikai par izstādi, bet arī par panākto vienošanos,
ka nākotnē Rīgā varēs aplūkot Maskavas autoru darbus. Maskavas Modernās
mākslas centrs tikmēr sācis sarunas par iespēju iegādāties dažus
izstādē redzamos Latvijas mākslinieku darbus. Maskavieši ar Latvijas
mākslinieku veikumu varēs iepazīties līdz 11.maijam.