Cik ilgi var raudāt? Mūžīgi

Deviņdesmitajos gados Treisija Emina bija skandalozākā britu māksliniece, viena no spilgtākajām virziena Jaunie britu mākslinieki/Young British Artists pārstāvēm, kura savā daiļradē šokējoši atklāti stāstīja par intīmākajiem un sāpīgākajiem dzīves pārdzīvojumiem – piedzīvoto izvarošanu, abortiem un mīlas drāmām. Pašlaik 55 gadus vecā Treisija Emina ir klasiķe – britu laikmetīgās mākslas dižākā zvaigzne. Iespējams, viņa ir vienīgā mūsdienu māksliniece, kuru Lielbritānijā zina visi. Treisijas Eminas kādreizējā cīņubiedra Demjena Hērsta karjerā ir vērojams pamatīgs atkritiens, bet viņa turpina palielināt jaudu.

Gulta atceras visu

Londonas galerijā White Cube Bermondsey ir atklāta Treisijas Eminas jauno darbu izstāde Divas nedēļas asaru/A Fortnight of Tears. Ekspozīcija ir grandioza – gan mērogā, gan ideju vērienā. Fotogrāfijas, gleznas, zīmējumi, video, bronzas skulptūras un neona instalācijas ir Treisijas Eminas sāpju un traģēdiju dienasgrāmata. Mīlestība un ciešanas ir viņas tēmas. Pašas ķermenis un dvēsele ir viņas materiāls. Protams, Treisija Emina ir dzejniece. Par to liecina darbu poētiskie nosaukumi. Treisijai Eminai ir unikāla valodas izjūta, viņa rūpīgi un trāpīgi strādā ar vārdiem, kurus integrē gleznās.

Viņas glezniecība kļūst arvien ekspresionistiskāka – darbi asiņo, kliedz un klusē, tajos ir bērnības, jaunības un pusmūža traumas, izmisums, nepiepildītas seksuālas alkas, agresija, ironija, prieks, gaisma, melanholija, jutekliskums, romantika, kaisle, ekstāze. Treisijas Eminas māksla ir liriska, erotiska, pornogrāfiska, vienmēr sirdi plosoša. Tā ir vienmēr gaidīta muzejos, galerijās, biennālēs, dievnamos, lielpilsētu laukumos visā pasaulē.

Rogīrs van der Veidens, Edvards Munks, Egons Šīle, Kēte Kolvica, Luīze Buržuā – visi šie mākslinieki ir ietekmējuši Treisijas Eminas daiļradi. Pēdējos gados viņa velta sevi glezniecībai, taču slavenākais Treisijas Eminas darbs ir instalācija Mana gulta/My Bed (1998). Viņas netīrā, nesakārtotā gulta ar cilvēku klātbūtnes pazīmēm, aptraipīto gultasveļu. Blakus – šņabja pudeles, prezervatīvi, pelnu trauks ar izsmēķiem, žilete, saburzītas salvetes, plāksteru paka, tabletes, šampanieša pudeles korķis un daudz citu nieku, kuriem ir autobiogrāfiska pieskaņa. Gulta kā vieta, kurā tiek izciesta mīlestība.

Viņa izstādīja savu privātās dzīves krīzi publiskai apskatei. Nav brīnums, ka Treisijas Eminas gulta – vētraino kaislību lieciniece – kļuva par galveno eksponātu 1999. gada Tērnera balvas finālistu izstādē, taču žūrija toreiz piešķīra prestižo godalgu videomāksliniekam Stīvam Makvīnam. Mana gulta ir provokatīvākais 90. gadu beigu mākslas darbs redīmeids. Pašlaik tam ir šedevra statuss, ko apstiprina tā iekļūšana Londonas Teita galerijas kolekcijā. Šo instalāciju var uzskatīt par Treisijas Eminas pašportretu – tāda viņa bija pirms divdesmit gadiem.

Pīšļi dievišķā gaismā

Ciešanas ir klātesošas arī izstādē Divas nedēļas asaru: gan jaunajā pašportretu sērijā Bezmiegs, kurā Treisija Emina ar iPhone iemūžina sevi bezmiega stāvoklī, gan monumentālajās bronzas skulptūrās. Divas izstieptas, erotizētas gulošas sieviešu figūras atgādina nodzītus zirgus. Cita skulptūra – uz ceļiem sēdoša atkailināta sieviete, kura auklē neredzamu bērnu, – ir veltīta mākslinieces mātei, kura 2016. gadā aizgāja mūžībā 88 gadu vecumā. Šī skulptūra Māte (266 x 177 x 235 cm, 2017) – sievišķības un patvēruma simbols – ir redzama uz KDi vāka. Līdzīgs tēlniecības darbs, tikai vēl lielāks – septiņus metrus augsts –, 2020. gada pavasarī tiks uzstādīts Oslo Muzeju salā, blakus topošajam Edvarda Munka muzejam (ar saviem piedāvājumiem Muzeju salai nāca klajā septiņi starptautiski atzīti mākslinieki, un žūrija izvēlējās Treisijas Eminas Māti).

Mātes piemiņai ir veltītas vairākas gleznas izstādē Divas nedēļas asaru, tās tiek eksponētas galerijas zālē, kuru māksliniece nodēvējusi par Pīšļu telpu. Tajā arī tiek demonstrēta triju minūšu filma Pīšļi (2018) – kamera lēni tuvojas galdam, uz kura novietota koka kaste ar Treisijas Eminas mātes pīšļiem, un lido virs tās dievišķā gaismā. "Es atceros, kā nesu uz mājām mammas pīšļus. Centos neraudāt, centos nedomāt. Tas viss šķita nepareizi – man bija sajūta, ka esmu kaut ko nozagusi," saka māksliniece.

Nenāciet tuvu instalācijai!

Treisija Emina rūpējas par saviem darbiem, viņa nav vienaldzīga pret to, kā cilvēki izturas pret viņas mākslu. "Nenāciet tik tuvu neona instalācijai!" Treisija Emina ar uztraukumu balsī brīdināja žurnālistus agrā rītā notikušajā preses brīfingā. Pēc tam viens no fotogrāfiem aicināja viņu nostāties blakus gulošas sievietes skulptūrai, taču drīz nolēma nomainīt mizanscēnu: "Nē, tas nebūs labs kadrs, jo nevar saprast, kas jums tur fonā." Mākslinieci tas saniknoja: "Ja jūs nesaprotat, kas tas ir, jums šeit nav jābūt!" Vakara vernisāžā, kad daži smalki viesi no slēgtas VIP zāles iznāca izstāžu telpās ar šampanieša glāzēm, Treisija Emina stingri norādīja, ka ar dzērieniem galerijā iet nedrīkst, un konfiscēja glāzes.

Uz izstādes Divas nedēļas asaru atklāšanu ieradās tūkstošiem cilvēku, kuriem bija jāstāv garā rindā. Treisija Emina spēj pulcēt vienuviet visraibāko sabiedrību: prominentajā galerijā White Cube Bermondsey bija klāt miljonāri kolekcionāri no visas pasaules, mākslas studenti, juniori, seniori, autogrāfu kārotāji un popzvaigznes, piemēram, dueta Pet Shop Boys solists Nīls Tenants, roka ikona un šovbiznesa vēsturē vērienīgāko labdarības maratonu rīkotājs Bobs Geldofs, grupas The xx dalībniece Romija Medlija-Krofta. Dažas dienas vēlāk izstādi apmeklēja dziedātāja Madonna ar bērniem un performances leģenda Marina Abramoviča. Treisijas Eminas mākslas priekšā mēs visi esam vienādi.

Neona sveiciens Eiropai

Treisija Emina dzīvo un strādā Londonā un Francijas dienvidu reģionā Provansā. Viņa tikko ir uzbūvējusi jaunu, plašu darbnīcu Mārgeitā – Anglijas piejūras pilsētā, kurā pagāja viņas bērnība un jaunība. Pašlaik Londonas starptautiskajā dzelzceļa stacijā St. Pancras, no kuras atiet vilcieni uz kontinentālo Eiropu, ir aplūkojams viņas lielākais mākslas darbs – divdesmit metru garš neona uzraksts I Want My Time With You. Tas ir Treisijas Eminas sveiciens Eiropai. Visās neona instalācijās vārdi tiek atveidoti mākslinieces rokrakstā un kļūst par vizuāliem tēliem.

No 25. jūnija līdz 29. septembrim Orsē muzejā Parīzē notiks zīmējumu izstāde Bailes mīlēt. Orsē Treisijas Eminas acīm/ The Fear of Loving. Orsay Through the Eyes of Tracey Emin – Treisijas Eminas atlasītie darbi no muzeja kolekcijas iesaistīsies dialogā ar viņas pašas zīmējumiem.

Neilgi pirms izstādes Divas nedēļas asaru atklāšanas galerijā White Cube Bermondsey notika Treisijas Eminas saruna ar žurnālistiem, kuru vidū bija arī KDi korespondents.

Izstādē iepazīstināt ar jauno fotosēriju Bezmiegs, kuru veido lielformāta pašportreti. Kāds ir šo darbu tapšanas stāsts?

Bezmiegs mani moka jau desmit gadu. Man tas bija arī agrāk – vecumā no desmit līdz divpadsmit gadiem un vēlāk, kad man bija mazliet pāri divdesmit un studēju mākslas skolā. Toreiz man tas patika, jo varēju darīt visu, ko vēlos, un šķita, ka diennaktī ir vairāk stundu. Tagad, kad esmu vecāka, bezmiegs ir kļuvis dvēseli iznīcinošs.

Pirms dažām dienām centos to kādam izskaidrot, un šis cilvēks teica: cik labi, tu taču vari strādāt! Es atbildēju: nē, ja es strādāju, tas nav bezmiegs. Šādā stāvoklī neko nespēju darīt. Esmu gultā, klausos BBC Radio 3 un BBC World Service, skatos mākslas un vēstures raidījumus. Tādos brīžos ir grūti koncentrēties, prāts ir aizmiglots un ķermenis nedarbojas, kā vajag. Jūtos nogurusi, taču nespēju aizmigt.

Sāku sevi fotografēt šādā stāvoklī aptuveni pirms četriem gadiem – man bija interesanti uzzināt, kā es izskatos. Nofotografējos, paskatījos – nav nemaz tik slikti! Tā sākās šī sērija. Dažos attēlos izskatos briesmīgi, citi mani iepriecina. Man ir tūkstošiem šādu fotogrāfiju, galerijā parādīta tikai maza daļa, tā ir aisberga virspuse.

Dažas patiešām ir glaimojošas, es galīgi neizskatos pēc sevis. Satriecoši! Citas ir šaušalīgas. Fotogrāfi, kuri mani tikko bildēja izstādes atklāšanā, gribēja zināt, kā uzņemu šīs fotogrāfijas, kādu kameru izmantoju. Es teicu: man ir iPhone, tie ir selfiji. Cilvēki, kuri mani labi pazīst, zina, ka neesmu patmīlīga. Tie, kuri labi pazīst manu daiļradi, zina, ka visu mūžu esmu sevi fotografējusi, vēl pirms selfiju laikmeta. Gadiem ilgi veidoju polaroīdu pašportretu sēriju. Kad biju ļoti tieva, iemūžināju savu ķermeni. Daudzi no šiem darbiem nekad nav tikuši eksponēti.

Tas nav jauns virziens manā mākslā. Jauns ir tas, ka es izstādu šos darbus, to lielais formāts un tas, ka man nav baiļu. Tie, kuri cieš no bezmiega, zina, ka tā nav ne afektācija, ne simulēšana, bet kritiska, graujoša situācija, kas kropļo dzīvi un veselību. Ja cilvēks neguļ, viņš nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, tiek izjaukta iekšējo orgānu darbība. Sāp acis un galva. Es varu raksturot bezmiegu kā agrīnu nāvi no iekšpuses. Par to ir šīs fotogrāfiju sērijas stāsts. Visi, kam ir bezmiegs, mani sapratīs.

Daži sērijas Bezmiegs darbi ir uzjautrinoši. Šī izstādes telpa faktiski ir vienīgā, kurā apmeklētāji smaida, nonākot jūsu selfiju ielenkumā. Pārējās ekspozīcijas sadaļas ir traģiskas, emocionāli smagas.

Jā, šī izstādes daļa ir samērā jautra. Man ir humora izjūta. Pašportreti ir lieli, es nekautrējos un nemulstu – eju uz pilnu banku. Darbos iemūžināto emociju spektrs ir visplašākais. Prieks, laime, asaras. Viena no fotogrāfijām tapa naktī, kad nomira mana mamma. Citā jūs pamanāt, ka es raudu, – tās dienas rītā Francijā nokritu uz pakāpiena, kad gāju pie maiznieka. Attēlā man ir uzpampusi lūpa. Vēl vienā portretā arī neizskatos labi, jo man iekoda lapsene, kad kaut ko dzēru. Man ir bezmiegs, bet pāri tam ir arī citas problēmas un atgadījumi. Jūs varat novērtēt manas pidžamas, naktskreklus un gultasveļu. Skatītājiem nav garlaicīgi – tik daudz dažādu tekstūru un pārdzīvojumu.

Šiem pašportretiem ir gotiska pieskaņa. Divos naktī jūtos vientuļa un skumju pārņemta, man nav kam piezvanīt. Manā galvā šaudās drūmas domas. Tā es pieņemu lēmumu: iemūžināšu šo mirkli un iegūšu kontroli pār to.

Jūsu māksla vienmēr ir bijusi cieši saistīta ar jūsu personisko, intīmo dzīvi. Vai dalīties šādos pārdzīvojumos ar skatītājiem joprojām ir grūti?

Jaunībā man bija teiciens: vissliktākā izvarošana ir tā, kurai es pakļauju pati sevi. Es mēdzu to darīt – izvaroju pati sevi. Kādu dienu pamodos ar domu: atklājot pārāk daudz, esmu sabojājusi sev dzīvi. Man šķita, es izpaužu tik daudz, ka tas no manis ir atdalījies, es it kā dzīvoju ārpus sevis un man ir grūti atgriezties pie sevis, savākt sevi. Nezinu, kāpēc pirms vairākiem gadiem piekritu dalībai stulbā raidījumā, kurā veselu stundu viesi izprašņā psihiatrs. Mēs sēdējām atmosfēriski tumšā studijā, es bezbailīgi runāju par savām emocijām, un psihiatrs veica mana psiholoģiskā tēla slepkavību. Raidījuma beigās viņš sacīja: "Labi, Treisija, tev nemaz nav tik daudz problēmu." Es uzsprāgu: "Mans boifrends pameta mani pagājušajā nedēļā, pirms dažām dienām nomira mans tēvs. Nesakiet, ka man nav problēmu." Man bira asaras. Raidījums guva neiedomājamu publicitāti, šo sarunu citēja visi plašsaziņas līdzekļi, tas bija visos laikrakstos. To es saucu par sevis izvarošanu. Man nevajadzēja piedalīties šajā raidījumā. Ko es biju domājusi?! Mana dzīve tāpat ir pietiekami skarba.

Kad biju jaunāka, man nepārtraukti uzdeva jautājumu: vai tiešām neesmu apzināti novedusi sevi līdz šādam ievainojamam stāvoklim, lai varētu radīt mākslu. Pēdējam, kurš man to jautāja, biju gatava iesist. Mani tas sāpināja. Divos pēdējos gados sievietes, kuras piedalās kustībā #MeToo un #TimesUp, izvirzījušās priekšplānā un dalās savā pieredzē. Vienmēr esmu runājusi par piedzīvoto, jo apzinos, ka tas var palīdzēt kādai četrpadsmit sešpadsmit gadu vecai meitenei, ar kuru ir noticis kas līdzīgs.

Ilgu laiku biju pārprasta, mani pazemoja, mani izsmēja, jo negribēja dzirdēt, ko es stāstu mākslā par savu pieredzi – izvarošanu, abortiem, emocionālo vardarbību, pašcieņas zaudēšanu, slimošanu. "Ak, te viņa atkal sūdzas par savu bezmiegu! Cik viņa var ņemties?" Runājot par sevi, es runāju par visiem tiem, kuri cieš no bezmiega, par meitenēm, kuras tikušas izvarotas trīspadsmit gadu vecumā, par sievietēm, kurām tika veikts nekvalitatīvs aborts un kuras gandrīz zaudēja dzīvību.

Tās nav sieviešu tiesības, kuras visiem spēkiem cenšos aizstāvēt. Tā ir pati dzīve un dzīves kvalitāte. Es runāju par to, kā, apspriežot visas šīs sarežģītās lietas un neko nenoklusējot, mēs varam uzlabot dzīvi. Tam ir veltīti visi darbi šajā izstādē. Tam nav nekāda sakara ar #MeToo, šīs problēmas mani nodarbina jau trīsdesmit gadu. Izstādē varat noskatīties manu 1996. gada filmu How It Feels par abortiem, kurus esmu piedzīvojusi. Daudzi mani darbi vēsta par izvarošanu, ko esmu piedzīvojusi trīspadsmit gadu vecumā. Vienmēr par to esmu runājusi un aicinājusi citas sievietes dalīties savā sāpīgajā pieredzē.

Izstādē ir 2018. gada glezna They Held me down while he Fucked me 1976. Tas ir stāsts no manas dzīves. Kad man bija trīspadsmit, mana draudzene, kurai bija četrpadsmit, un viņas boifrends, kuram bija deviņpadsmit, nolēma, ka man ir jāzaudē nevainība. Viņi mani turēja, un viņu paziņa mani izvaroja. Neviens nezināja, ka četrus mēnešus agrāk es jau tiku izvarota. Manā dzimtajā pilsētā Mārgeitā un citviet izvarošanu dēvēja par "iebrukumu". Nereti varēja redzēt šādu ainu: laukumā pie skolas raud kāda meitene. "Kas notika ar Sūziju?" – "Vakar vakarā viņa piedzīvoja iebrukumu." – "Vai tas bija Reifs?" – "Diez vai. Visticamāk, to izdarīja Pīts. Ak nē, viņi to izdarīja kopā." Viss, sarunas beigas. Šai meitenei ir tikai trīspadsmit. Viņa joprojām ir kaut kur šajā pasaulē, netālu no mums, un viņa domā: kas ar mani nav kārtībā? Kāpēc mana dzīve ir sačakarēta? Manā jaunībā tā bija ikdienišķa parādība, un neviens nesauca policiju, neviens nekliedza. Vienmēr esmu uzskatījusi, ka par to ir jārunā.

Tagad daudzi uztver manu mākslu #MeToo un #TimesUp kontekstā. Kur jūs bijāt agrāk?! Pēkšņi man tiek "atļauts" izpaust sevi, skaļi runāt un izmantot valodu, kuru allaž esmu izmantojusi. Pēkšņi mani vairs nemēģina apklusināt, pazemot vai izsmiet, kā tas ilgus gadus tika darīts, sevišķi no vīriešu puses. Pēdējos divdesmit gados ir bijis daudz interviju un recenziju, kuru autori ir vīrieši. Pirmkārt, viņi nievājoši izteicās par manu dialektu, un es to uzskatu par šķiru neiecietību un morāli nepareizu rīcību. Otrkārt, viņi rakstīja par manu krūšu izmēru. Tas arī ir nekorekti.

Daudzas lietas, kas par mani tika publiski teiktas, ir nekorektas un maldinošas. Beidzot ir pienācis laiks, kad varam to labot. Es cenšos to panākt savā darbā. Tieši tāpēc es daru to, ko daru. Tieši tāpēc man tas ir jādara. Ja es to nedarīšu, kaut kas atkal aizies greizi. Es to nevaru pieļaut. Tagad ir laiks, kad man ir jādara pareizās lietas.

Iedomājieties, gadiem ilgi tev saka – tas, ko dari, ir slikti, tu neesi pietiekami laba, viss, ko dari, ir nepareizi. Tad tu pamosties un apjēdz: tas, ko daru, ir pareizi, un tā vienmēr ir bijis. Man ir svarīgi to apzināties.

Kāpēc izstādei dots šāds nosaukums – Divas nedēļas asaru? Cik ilgi vispār var raudāt?

Cik ilgi var raudāt? Pieļauju, ka mūžīgi. Taču neesmu pārliecināta. Es nepārtraukti varu raudāt divas nedēļas un pēc tam apstājos. Šis nosaukums – Divas nedēļas asaru – man ir bijis prātā piecpadsmit gadu, bet neesmu to izmantojusi. Es tiešām esmu raudājusi divas nedēļas. Pēc tam vairs nevarēju, visas asaras bija izraudātas.

Kad 2016. gadā zaudēju mammu, tas atkal bija raudāšanas periods. Es domāju: cik ilgi tas turpināsies? Centos atcerēties, kad pēdējo reizi raudāju tikpat ilgi. Tas bija tad, kad izšķīros no cilvēka, ar kuru kopā nodzīvoju sešus gadus. Tas bija manā ceturtajā gadu desmitā. Iemesls, kāpēc tik ļoti pārdzīvoju šķiršanos, bija tas, ka es apzinājos: visticamāk, tā bija mana pēdējā iespēja nodibināt ģimeni un audzināt bērnus un es to zaudēju. Raudāju ne tikai tāpēc, ka izšķīrāmies, bet tāpēc, ka pazaudēju savu nākotni. Kad nomira mamma, es apraudāju savu pagātni.

Vai mākslas radīšanas process sniedz atvieglojumu? Vai tas palīdz tikt galā ar zaudējuma sajūtu?

Pirms gadiem divdesmit es nedaudz uztraucos, ka māksla, kura dzimst šajos smagajos pārdzīvojumos, man rada katarses sajūtu. Es tā kā centos to apspiest sevī – gribēju būt vairāk izsmalcināta, gudrāka, gribēju pierādīt, ka visu kontrolēju. Kad cilvēkam ir divdesmit trīsdesmit gadu, viņam liekas, ka viņš visu zina un visu saprot, taču patiesībā tā nav. Tagad šķiet, ka esmu atgriezusies savos tīņu gados, varbūt man ir nedaudz pāri divdesmit – es vēlos izpausties bez jebkādiem ierobežojumiem, gribu dabūt no sevis ārā pilnīgi visu, gribu redzēt, kā tas izskatīsies manā mākslā.

Gadu garumā man ir izveidojusies ballīšu meitenes reputācija, taču es sen vairs neizklaidējos, nekur neeju, nepiedalos svinībās. Es izvēlos kontaktu aci pret aci. Nedēļas nogalēs cītīgi strādāju darbnīcā, visus vakarus pavadu tur. Tā ir mana iemīļotākā nodarbošanās – izpausties mākslā un piedzīvot katarsi šajā procesā. Es vairāk par sevi uzzinu un saprotu, kāpēc to visu daru.

Kad biju jaunāka, mana māksla tapa citādi – es gribēju, lai viss būtu līmenī, lai būtu jūtama klase un kvalitāte. Tādējādi veidojās zināma distance, atsvešinātība. Tas bija vairāk mākslas dēļ. Tagad tas viss ir par mani, tā ir absolūta, tīra pašizpausme. Agrāk manu darbu dēvēja par "grēksūdzes mākslu", visi uzsvēra, cik vaļsirdīga esmu. Pašlaik esmu tūkstoš reižu atklātāka nekā jebkad agrāk! Manā dzīvē neviena nav, manā dzīvē nekā cita nav. Darbs aizpilda un piepilda visu manu dzīvi. Es pilnībā atdodos darbam.

Šī ir mana pirmā personālizstāde Londonā pēc piecu gadu pauzes. Visu enerģiju un laiku veltīju darbu radīšanai. Gadu pēc mammas nāves es strādāju un nedarīju neko citu. Nekur negāju, ne ar vienu nesatikos. Gandrīz visu laiku pavadīju vienatnē savās mājās Francijas dienvidos, kur ik pa brīdim man pievienojās manas darbnīcas radošais vadītājs Harijs Velers un daži palīgi. Tagad jūs esat aicināti novērtēt rezultātu. Man nesen bija personālizstāde Briselē, kas bija pilnībā veltīta mammas nāvei. Šajā ekspozīcijā Londonā es vairs nesēroju, es dodos uz priekšu. Bēdas un skumjas ir kļuvušas par pjedestālu, no kura lecu tālāk.

Izstādē jūs redzat lielu bronzas skulptūru Māte – šī ir mana mamma devītajā gadu desmitā. Būt spējīgai to paveikt un emocionāli piedzīvot visu, kas ar to ir saistīts, – tā ir neaprakstāma sajūta. Es visu daru pareizi.

Vai joprojām jūtat sāpes, kad izstādē redzat darbus, kurus iedvesmojuši tik traģiski dzīves notikumi?

Izjūtu sāpes, runājot par šiem darbiem un pārdzīvojumiem. Tas, ko tagad teikšu, izklausīsies patmīlīgi, taču zinu, ka mamma būtu laimīga un lepna, ja ieraudzītu šos darbus. Viņa par mani priecātos. Viņa šeit ir kopā ar mani, viņa turpina mani iedvesmot, es dzirdu viņas balsi. Skumjas un sāpes pārvēršas par kaut ko citu, tās lēni izzūd gaisā.

Mammai bija sāpīga nāve. Sāpīga tāpēc, ka viņa negribēja mirt. Viņa neticēja Dievam, un neilgi pirms aiziešanas viņa jautāja: "Treisij, kur es tagad došos?" Es nezināju, ko atbildēt. Ārsti brīdināja, ka mammai ir atlicis dzīvot vēl divas četras stundas. Viņa nodzīvoja vēl četras dienas. Visu šo laiku mamma turēja manu roku un atkārtoja: "Es negribu aiziet, negribu tevi atstāt."

Man bija tik grūti dzirdēt šos vārdus no cilvēka, kuru mīlēju vairāk par visiem šajā pasaulē. Viņa pretojās nāvei, cīnījās ar to līdz pēdējam. Tā bija sāpju pilna cīņa pret nāvi – pretstats tam, kā aizgāja mans tēvs. Viņam tas notika mierīgi un vienkārši. Tas ir tik dīvaini. Mamma bija ļoti pazemīga, tēvs tāds nekad nebija. Nāves brīdī viss notika otrādi – viņa cīnījās, bet viņš padevās, aizejot nāvei līdzi.

Viens draugs man teica: pirms tas notiek ar tevi, tu nespēj iedomāties, ko nozīmē zaudēt māti. Pat cilvēki, kuri nekad nav satikuši savu māti, un tie, kuri ienīst savu māti, noteikti piedzīvo kaut ko īpašu mātes nāves brīdī. Cilvēks, kurš tev devis dzīvību, vairs neeksistē. Vairs neeksistē vieta, no kuras esi nācis pasaulē. Tā ir dīvaina sajūta.

Es nebiju spējīga paredzēt, kādu iespaidu uz mani atstās mātes nāve. Es neeju pie psihoterapeita, taču pēc mammas nāves četras reizes griezos pēc speciālista palīdzības, jo nevarēju tikt galā ar savām emocijām.

Jūsu jaunākajās gleznās ir saskatāmi ticības un reliģijas simboli un elementi. Vienā gleznā esat redzama lūgšanas brīdī, citās gleznās ir jaušami eņģeļu silueti. Vai esat atradusi Dievu?

Garīgā dzīve man allaž ir bijusi ļoti svarīga. Es neteiktu, ka ticu Dievam. Es ticu visam, un tā ir bijis vienmēr. Nācies dzirdēt: "Visa jūsu māksla ir par seksu." Nē, tā nav. Mana māksla ir par mīlestību, dažreiz – par Dievu, taču gandrīz vienmēr tā ir par garīgām lietām, kuras nav tik viegli saskatīt. Ar vecumu esmu kļuvusi daudz godīgāka. Šajā izstādē atbrīvojos no kauna sajūtas. Agrāk bieži izjutu kaunu par dažādām situācijām, kurās biju nonākusi. Šajā izstādē esmu nogalinājusi kaunu un pielikusi to pie sienas galerijā. Man bija sev jāpasaka: es vairs nevaru dzīvot ar šo kauna sajūtu.

Varu atklāti runāt par savas dzīves garīgajiem aspektiem un spiritismu. Es nekautrējos atzīt, ka ticu gariem un pēcnāves dzīvei. Kad es augu, mūsu ģimenē bija Vīdžas dēlis garu izsaukšanai. Izstādē vienā no vitrīnām ir ievietoti 1996. gadā manis darināti Vīdžas dēļa burti, kurus izmantojām seansa laikā. Šajā dzīves posmā tas viss man palīdz apzināties, ka neesmu viena, ka man nav bail satikt mirušus cilvēkus.

Vai piekrītat tam, ka jūsu ekspresīvajās gleznās ir redzama abstrakcijas meistaru Vilema de Kūninga un Saja Tvomblija ietekme?

Jā, noteikti. Vilems de Kūnings, Sajs Tvomblijs un Džoana Mičela ir mani iecienītākie gleznotāji. Kad 80. gadu otrajā pusē studēju Karaliskajā mākslas koledžā Londonā, pasniedzējs man ieteica doties uz Teita galeriju un aplūkot Saju Tvombliju, jo viņam šķita, ka mums ir kas kopīgs. Es aizgāju, paskatījos un man ļoti patika, kā viņa "raksta" uz audekla. Kad teicu pasniedzējam: "Viņa tiešām ir lieliska gleznotāja!", viņš bija neizpratnē. "Viņa?! Tu esi pārliecināta, ka esi aplūkojusi pareizo gleznu?" Man nebija ne jausmas, ka Sajs Tvomblijs ir vīrietis. Biju pārliecināta, ka tā ir sieviete. Tas gleznieciskais žests, ko ieraudzīju, man šķita sievišķīgs. Tajā laikā Teita galerijā bija tikai viena Tvomblija glezna.

Jaunībā man bija grūti novērtēt abstraktā ekspresionisma būtību un intelektuālo piepildījumu. Es to uztvēru tikai kā krāsu, taču neuztvēru kā aktīvu glezniecisku darbību, kā tādu akciju. To var saprast tikai tad, kad pats esi pavadījis ilgu laiku gleznojot.

Esmu gleznojusi visu mūžu. Man dzīvē bija tikai viens periods, kad to nedarīju, – kad biju stāvoklī, nevarēju izturēt eļļas krāsu smaržu, savukārt pēc aborta jutos pārāk vainīga, lai gleznotu. Man bija sajūta, ka esmu izgāzusies visā – gan mākslā, gan dzīvē. Tas bija sarežģīts, traks posms. Tajā arī bija vīriešu faktors: ārsts nevēlējās dot piekrišanu abortam, jo viņš tikko bija pievērsies kristietībai. Man nebija šaubu, ka tajā laikā nevarēju atļauties bērnu, tas būtu neiespējami. Es nomirtu fiziski un mentāli. Vēlāk mani mocīja vainas apziņa, taču zināju, ka lēmums bija pareizs.

Es iestājos par to, lai sievietei būtu šāda izvēles iespēja. Nezinu, vai es būtu laba māte. Jā, piedzīvotais atstāja iespaidu uz manu mākslu, es ilgi sevi sodīju, jutu, ka tas bija mans upuris. Tas bija kā Fausta darījums ar Mefistofeli. Tā bija cena, kura man bija jāsamaksā par panākumiem, un jutos vainīga. Taču man ir izdevies tikt tam pāri, es vairs nejūtos slikti.

Labi, es taču gribu jums pastāstīt par gleznām. Katru reizi, stāvot pie audekla, jūtos pārbijusies – kas tagad notiks? Ko šī glezna man pavēstīs? Taču tās arī ir lietas, kas virza mani uz priekšu. Tieši tāpēc vēlos būt māksliniece, pieņemt savu situāciju un saprast, ko daru. Tagad uztveru glezniecību pavisam citādi nekā pirms 30 gadiem. Tā tam arī jābūt – radošiem cilvēkiem ir jāmainās. Mēs katrs rakstām savu triloģiju. Esmu nonākusi triloģijas noslēdzošajā daļā. Man ir jāpacenšas, lai viss notiktu pareizi. Man ir jābūt godīgai. Tā nav spēle. Kad biju jaunāka, es centos mazliet spēlēties, uzjautrināties. Tas arī ir jādara divdesmit trīsdesmit gadu vecumā. Tagad apzinos visu, ko daru. Man vairs nav atlicis daudz laika. Nevienam nav atvēlēts pārāk daudz laika. Nezinu, cik ilgi turpināsies manas triloģijas beigu posms – desmit, divdesmit, trīsdesmit gadu. Es pilnībā veltu sevi darbam.

Vai jūtaties laimīga?

Jā, nenoliedzami. Lai gan izstāde var šķist drūma un traģiska, es jūtos labi. Tieši tāpēc, ka skaidri zinu – es daru pareizo lietu. Kas mani dara laimīgu? Darbs, darbs, darbs. Jūtos laimīga, gleznojot darbnīcā. Te mēs atkal atgriežamies pie katarses sajūtas. Ja kaut ko daru un man sanāk, es uzreiz jūtos labāk.

Lielu lomu jūsu mākslā spēlē vārdi – gan poētiskie darbu nosaukumi, gan teksti, ko integrējat gleznās un neona instalācijās, gan pieraksti no jūsu kladēm. Kā jūs raksturotu savas attiecības ar vārdiem un rakstīšanu?

Vienmēr esmu daudz rakstījusi. Ilgu laiku rakstīju sleju laikrakstam The Independent – tūkstoti vārdu katru nedēļu. Man bija carte blanche, varēju brīvi izpausties. Tas nebija nopietns literārs darbs, taču man ļoti patika. Tagad katru nedēļu uzrakstu trīs četrus tūkstošus vārdu, taču tā nav dienasgrāmata. Es sen nerakstu dienasgrāmatu. Pirms nāves man tā būtu jāsadedzina, citādi cilvēki to izlasītu. Dienasgrāmatu raksta galvenokārt tādēļ, lai citi to izlasītu. Es drīzāk uzrakstītu kādu grāmatu. Es neprotu izmantot datoru, man ir iPad, kurā skatos dažādas lietas. Visbiežāk izmantoju viedtālruni, man patīk sūtīt īsziņas, es to daru jau divdesmit gadu, kopš parādījās šāda iespēja. Es daudz rakstu ar roku, man ir interesants rokraksts.

Šīs izstādes zālē, kuru es nodēvēju par Pīšļu telpu, ir vitrīnas, kurās saliktas man tuvas, personiskas lietas, no kurām nevēlos šķirties un kuras negribu pārdot. Tie ir dažādi objekti no mana krājuma, piezīmes no kladēm, akvareļi. Daži ir patiesi nikni akvareļi! Turklāt zīmējumi ir no abām pusēm, bet skatītāji redz tikai vienu pusi.

Gleznas izstādē ir daudzslāņainas – var redzēt, ka esat tās krāsojusi atkal un atkal. Rodas sajūta, ka šajos slāņos slēpjas spoki.

Dažas gleznas top ātri, vienā piegājienā, citas es gleznoju vairākos slāņos, atkal un atkal pie tām atgriežos, krāsoju, kaut ko pārkrāsoju un aizkrāsoju. Iemesli ir dažādi – es varu būt neapmierināta ar to, ko redzu, vai arī man nav citu audeklu un es paņemu kādu gleznu, kuru tajā brīdī neuzskatu par diez ko vērtīgu, un pārkrāsoju to. Tā parādās šie spoki, par kuriem runājat.

Mēdz gadīties tā, ka esmu uzgleznojusi sevi gultā ar kādu vīrieti un pēc laika saprotu, ka šim vīrietim tomēr ir jāiet. Viņš ir spoks, un es viņu aizkrāsoju. Tik vienkārši. Viņš bija – un vairs nav. Varbūt tās ir tikai manas atmiņas, varbūt tā ir nākotne un kāds man tuvojas. Citreiz konstatēju, ka darbs ir padevies pārāk viegli, krāsa uz audekla jūtas pārāk ērti un vispār tas izskatās tā, it kā es pati atdarinātu savu stilu. Man tas nepatīk, un es visu daru no jauna.

Daudzos darbos atveidoju sievietes ķermeni pusguļus un sēdus stāvoklī. Man tas ir kā alu sievietes motīvs, kuru esmu izmantojusi ilgus gadus. Kāds man nesen teica, ka šī figūra atgādina Anrī Matisa aplikācijas. Es tajā brīdī sēdēju uz dīvāna un iebildu: "Ko jūs ar to domājat? Tā esmu es! Tā ir mana figūra, paskatieties uz mani: tā es sēžu, tā ir mana poza, tā es vienmēr esmu sēdējusi – labu laiku pirms tam, kad pirmo reizi ieraudzīju Matisa aplikācijas. Nesakiet, ka Matisam pieder mana poza!"

Sievietes ķermeni esmu zīmējusi tik daudz, ka man ir viegli to atkārtot. Tāpēc bieži nolemju to aizkrāsot, pārkrāsot vai pārveidot. Šī figūra kļūst par kaut ko citu – seksuālu, dusmīgu. Es papildinu gleznu ar ainavas elementiem, iezīmēju vēl kādu cilvēku, pēc tam atkal visu aizkrāsoju, jo man sāk šķist, ka gleznā ir pārāk daudz krāsu un tā izskatās briesmīgi... Tā es strādāju. Mans tuvākais palīgs Harijs dažreiz filmē, kā es gleznoju. Es noskatos šos video un brīnos: tas ir agresīvs, vardarbīgs process, taču, kad redzat gleznu, jūs to nejūtat. Gleznošana man ir fizisks un emocionāls, nevis tehnisks process.

Drīz varēšu strādāt savā jaunajā milzīgajā darbnīcā Mārgeitā. Tur ir gigantiskas telpas, es uzvilkšu kombinezonu un plosīšos ar krāsas pilniem spaiņiem. Es iedomājos sevi astoņdesmit gadu vecumā – ceru, ka varēšu ar spēku mest krāsu uz audekla. Tas būtu lieliski! Taču tas nenotiks pats par sevi, tam ir jāsagatavojas fiziski un mentāli, man ir jādzīvo tā, lai vecumdienās es būtu labā formā. Tas ir maratons, un man ir jānoskrien pēdējais posms, lai godam sasniegtu finišu. Negribu, lai mana dzīve beigtos tā kā Frīdai Kālo, – viņa bija slimnīcā un gleznoja guļus. Es gribu aktīvu, spēcīgu, fizisku darbu.

Esat pārliecināta Eiropas ideju aizstāve. Kādas ir jūsu sajūtas neilgi pirms Lielbritānijas izstāšanās no Eiropas Savienības?

Divas reizes esmu balsojusi par Deividu Kemeronu. Es nesaprotu, kāpēc viņš izsludināja referendumu par Brexit, ja negrasījās kandidēt uz vēl vienu termiņu premjerministra amatā. Viņš bija mērens premjers, tāpat kā Tonijs Blērs. Savulaik atbalstīju gan vienu, gan otru. Es brīnos, kā šie valstsvīri varēja pieļaut divas visstulbākās politiskās kļūdas, kādas vispār var iedomāties. Tonijs Blērs pieņēma lēmumu par iebrukumu Irākā, savukārt Deivids Kemerons sarīkoja Brexit referendumu. Viņi paliks vēsturē kā cilvēki, kuri nodarījuši vissmagākos pāridarījumus mūsu politiskajai sistēmai. Viņu rīcības sekas ir šausmīgas. Mēs tā arī neesam atguvušies pēc Irākas kara, tagad valsti ir pārņēmis haoss sakarā ar Brexit. Tas ir neprāts.

Neuztraucieties – esmu izteikusi Deividam Kemeronam visu, ko domāju. Visa pasaule to zina. Viņš ir sabojājis savu lomu vēsturē. Deivida Kemerona laikā tika pieņemti nozīmīgi likumi, viens no viņa būtiskākajiem sasniegumiem likumdošanā ir iespēja noslēgt viendzimuma laulību.

Ja mēs pametīsim Eiropu un viss būs OK, ja jutīsimies laimīgi, graužot savus kāpostus un dzīvojot uz savas salas ar savu salas mentalitāti, – labi! Es kaut kā varēšu ar to samierināties. Taču šaubos, ka mums tas izdosies, īpaši finanšu un ekonomikas ziņā. Visvairāk cietīs nabadzīgākā sabiedrības daļa. Es domāju, ka būtu jāizsludina atkārtots referendums, jo tagad cilvēki apzinās šā absurdā lēmuma sekas. Pirms 2016. gada referenduma iedzīvotāji netika pietiekami labi informēti par visiem draudiem. Pēc izstāšanās no Eiropas Savienības mums būs tādas pašas problēmas kā līdz šim, bet tikt galā ar tām būs daudz grūtāk.

Cik žēl, ka šorīt aizmirsu uzlikt savu Eiropas piespraudi. Kad atklāju izstādi Briselē, es gāju ielās ar Eiropas un Lielbritānijas zīmītēm, sarokojos ar apkārtējiem: "Labdien, esmu Treisija, es pārstāvu Lielbritāniju un esmu pret izstāšanos no Eiropas Savienības." Cilvēkiem tas patika, viņi smaidīja, taču viss, kas tagad notiek, ir liela katastrofa.

Treisija Emina

Izstāde Divas nedēļas asaru/A Fortnight of Tears

Galerijā White Cube Bermondsey Londonā līdz 7. aprīlim

www.whitecube.com