Par mēsliem un auniem
Bija padomju laika pēdējie gadi. Bija modē ieviest saimniecisko aprēķinu, lai katrs strādājošais saņemtu algu par sava darba rezultātu. Zinātniski pētnieciskajā saimniecībā atnāca strādāt IT speciāliste, programmētāja, pieļauju, ka tas bija pirmais šādu speciālistu izlaidums RTU (toreiz politehniskais institūts). Meitenei kaut ko vajadzēja darīt un kā pirmo sākām veidot mazu programmiņu, ar ko uzskaitīt un normēt automašīnu degvielas un remonta izmaksu patēriņu un sabalansēt to ar darba rezultātu.
Analizējot vajadzīgos datus, pavaicāju galvenajam dispečeram, kas tie par regulāriem mēslu pārvadājumiem 50km attālumā. Dispečers paskaidroja man, ka mēsli vesti uz Saulkrastiem, bet vairāk gan viņš neko nezinot. Gāju pie direktora, lai noskaidrotu kā mēslu kravas un pakalpojums apmaksāts. Direktors man sašutis pārmeta: "ko tu viņam prasi, viņi visi ir aunu bars. Ja tev vajag kaut ko uzzināt, tad nāc un prasi tikai man." Tā arī darīju. Kad nākošo reizi aprēķināju, ka dārgākās ārzemju ķimikālijas ir izlietotas tieši tajos laukos, un visvairāk traktorstundu ziedotas tieši to lauku apstrādei, kas no saimniecības bija izdalīti vadošo darbinieku personīgajam patēriņam (bija kaut kādas nomas attiecības), ka izmaksas ir kopsaimniecības darīšana, bet raža būs viņu personīgais īpašums, aprēķinus iesniedzu tieši direktoram. Varbūt lieki būtu pieminēt, ar ko tas beidzās. Kad tika izdota pavēle par štatu samazināšanu sakarā ar privatizāciju, es sarakstā biju otrā. Toreiz laikam nebija likuma, kas pasargātu sievietes ar maziem bērniem un galu galā privatizāciju taču vajadzēja vadīt "savam" cilvēkam, kas bija speciāli atnācis no Rīgas un tikko pieņemts darbā.
Ir pagājuši 20 gadi. Mēs visi atceramies šādas un līdzīgas epizodes. Mēs esam redzējuši, ar ko beidzās privatizācija, jeb prihvatizācija. Daļa bijušo nomenklatūras darboņu ir jau citā saulē (lai viņiem vieglas smiltis). Pat ja viņi nebankrotēja un neizputēja, īpašumus līdzi nepaņēma.
Daļa vecās nomenklatūras joprojām cenšas valdīt un noteikt, ka ne jau mums, aunu baram, kaut ko prasīs.
Bet mēs, auni, to negribam saprast. Tāpēc, vismaz mēnesi līdz vēlēšanām, centīsimies blēt cik skaļi katrs mācēsim. Turpinājums sekos...