Šodien, 15. augustā, tiek atklāts laikmetīgās tēlniecības un instalāciju mākslas festivāls Tēlniecības kvadriennāle Rīga, kurš reizi četros gados notiek kopš 1972. gada un cauri laikiem ir mainījis savus mērķus un uzdevumus. Šī gada tēma ir Tas, kas nebūtu bijis. Tā vēsta par radošā darba izolējošo dabu, it īpaši pēdējo gadu sociālpolitisko notikumu kontekstā. Festivāls ir apvienojis māksliniekus no vienpadsmit valstīm. Viņu darbi būs aplūkojami iekštelpas izstādē mākslas centrā Noass no 15. līdz 23. augustam un ārtelpas ekspozīcijā uz AB dambja no 15. augusta līdz 26. septembrim (viens darbs pievienosies Baltajā naktī septembra pirmajā sestdienā).
Tik īss kvadriennāles norises periods ir saistīts ar organizatoriskajiem, finansiālajiem un arī laikapstākļiem, kaut arī iepriekš festivāls ir turpinājies līdz pat vēlam rudenim. "Novembrī, kad jau ir sasnidzis sniegs, ar laivām esam cēluši objektus no Rīgas kanāla ārā," atminas mākslas zinātniece Kristiāna Kārkliņa, kura kvadriennāles organizēšanā piedalās kopš 2016. gada. Šobrīd sauļošanos var apvienot ar mākslas baudīšanu un iztēloties, kā būtu, ja Rīgā būtu savs skulptūru parks. Festivāls iemājos arī galerijā Dom (Ģertrūdes ielā 115) ar trim Latvijas jauno tēlnieku izstādēm, kas cita pēc citas būs redzamas līdz 26. oktobrim.
Attālinātā rezidence
"Kad sākām plānot 2024. gada festivālu, bija pandēmijas laiks. Mēs skatījāmies, kā mākslinieki pielāgojas šiem neērtajiem apstākļiem, kas kļuva par mūsu koncepcijas izejas punktu," skaidro Kristiāna Kārkliņa. Šī gada programmu viņa ir īstenojusi kopā ar ukraiņu kuratori Katerinu Raju, ar kuru iepazinusies pirms deviņiem gadiem. "Mūs apvienoja interese par tēlniecību un publisko mākslu, un gadu gaitā mēs esam strādājušas kopā dažādos formātos," stāsta Kristiāna Kārkliņa un piemetina, ka kvadriennāles piemērs ir iedvesmojis ukraiņu kolēģi pirms vairākiem gadiem radīt mūsdienu skulptūru izstādi Volume Park Obolonskas rajonā Kijivā.
Kuratores ir izveidojušas attālināto rezidenci, kurā tika aicināti piedalīties mākslinieki no visas pasaules un domāt par tēmām, kuras viņi gribētu pētīt. "Vārdu savienojums "attālinātā rezidence" savā ziņā ir oksimorons, bet mēs tuvojāmies 2024. gadam, un lēnā garā bija jāsāk gatavoties," stāsta Kristiāna Kārkliņa. Pirmos mēnešus viņas ir sazvanījušās ar māksliniekiem un piedāvājušas arī Latvijas kultūras profesionāļu stāstījumu par vietējo mākslas scēnu. Jau vēlāk viņiem visiem ir bijusi iespēja satikties klātienē. "Mēs bijām izvēlējušies astoņus autorus, no kuriem ir palikuši septiņi. Mēs šķīrāmies no krievu mākslinieces, jo mums nesakrita izpratne par to, uz kādiem vērtību pamatiem mēs būvējam šo festivālu," atzīst Kristiāna Kārkliņa. Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā mākslinieku sarakstam ir pievienoti četri ukraiņu autori, dodot iespēju viņiem eksponēt savus darbus un atgādināt par apstākļiem, kādos tie ir tikuši radīti.
"Kvadriennālē redzamie darbi ir tapuši kā tieša reakcija uz kara sākumu, piemēram, mākslinieces Annas Taradinas skulptūra Dzirksts ir militāro aizsardzības barjeru formu pētījuma rezultāts," norāda kuratore. Dažas dienas pirms festivāla atklāšanas uz AB dambja ar ceļamkrāna palīdzību tika salikts kopā šis mākslinieces prettanku ezis, kas viņas interpretācijā ir ieguvis origami putna veidolu. 16. augustā mākslas centrā Noass notiks saruna Uzmanības centrā Ukraina. Publiskā māksla pārejas posmā. Tēlniecības izaicinājumus savos darbos risina arī vairāki latviešu mākslinieki. Kaspars Brambergs multimediālajā projektā Aura Trigger aplūko transformējošo gaismas un ēnu mijiedarbību, tverot slēpto formu būtību un apgaismojuma īslaicīgo skaistumu.
Izdevīga maiņa
"Mēs vēlamies ienest jaunas, arī eksperimentālas, tēlniecības un publiskās mākslas izpausmes Rīgā, kur jau esošajiem darbiem galvenokārt ir pieminekļu funkcija, kas ļauj atminēties kādu personību vai notikumu," uzsver Kristiāna Kārkliņa. Tieši tāda ir sīriešu izcelsmes kanādiešu mākslinieces Ritas Adibas interaktīvā skulptūra Atbalsis. Viņa ir pārveidojusi vēsturisko Lattelecom telefonbūdiņu par kolektīvo stāstu nesēju. Tajā var noklausīties citu stāstus un ierakstīt savējos. "Es šo iemainīju pret četriem aliņiem," vienā no kvadriennāles Instagram kontā arhivētajiem "storijiem" par vēsturiskās Lattelecom telefonbūdiņas tikpat vēsturisko telefona aparātu ir ierakstījusi festivāla producente Līga Kozlovska, kura kopā ar pārējiem organizatoriem ir iesaistījusies šai instalācijai nepieciešamo detaļu meklēšanā.
Savukārt kopā ar mākslinieču duetu Rebeku Kornu no Lielbritānijas un Anastasiju Šnepi-Šnepi no Latvijas komanda ir atradusi tā saukto Sarkandaugavas Soda grāvi, kurā XVI gadsimtā tika slīcinātas par burvestībām apsūdzētās sievietes. Tajā ņemtajos ūdens paraugos sadarbībā ar Latvijas Universitātes Hidrobioloģijas institūta un Vides ģeoloģijas un meteoroloģijas centra ekspertiem ir tikušas atklātas jaunas formas diatomas – mikroskopiskas aļģes, kuras no citām atšķir izturīgs silīcija dioksīda apvalks. "Esam atgriezušās no Līvāniem ar jaunām pūsta stikla skulptūrām," ar sava darba tapšanas procesa aizkulisēm iepazīstina mākslinieču duets. Viņu instalācija aicina skatītāju aizdomāties par mītu, zinātnes un sieviešu pieredzes krustpunktu caur hidrofeminisma prizmu. Starp citu, ūdens ir viens no šī gada kvadriennāles vadmotīviem.
Parka dekorācija
"Mans ateljē Rīgā ir kā Greenhouse Berlīnē," Vācijas galvaspilsētā dzīvojošais un strādājošais kolumbiešu mākslinieks Guinchi atklāj, ka jūtas kā mājās. Festivāla organizatori viņam uz īsu brīdi bija noīrējuši darbnīcu Vagonu ielā, kurā tēlnieks veidoja savu darbu Naidīgā arhitektūra II. Parka dekorācija. "Mums kā māksliniekiem ir atbildība, kas sniedzas tālāk par dzīvojamās istabas dekorēšanu," savu moto ir definējis Guinchi, kurš savā instalācijā vēršas pret šo urbānā dizaina stratēģiju. Tā izmanto elementus, lai mērķtiecīgi vadītu vai ierobežotu cilvēku uzvedību, piemēram, jauniešu braukšanu ar skrituļdēļiem pa kādu konkrētu publisko telpu vai bezpajumtnieku gulēšanu uz soliņiem. Šajā gadījumā – pie vītola uz AB dambja.
Guinchi itāļu kolēģe Letīcija Kalori ir pētījusi baltu un Vidusjūras reģiona mitoloģijā un pasakās sastopamo nāru un citu jūras radību kultūras mantojumu. Sākotnējā ideja ir bijusi veidot skulpturālu intervenci Kronvalda parka strūklakā, taču kvadriennāles budžets ir ieviesis izmaiņas. "Sastopoties ar realitāti jeb sarukušo finansējumu, dažu projektu īstenošanā mums nācās rast citu – lētāku – risinājumu, lai šo triju gadu laikā mākslinieku veikto pētniecību noformulētu gatavā darbā un parādītu to plašākai publikai," skaidro Kristiāna Kārkliņa. Galu galā Letīcija Kalori ir radījusi skulpturālu instalāciju sieviešu krūšu formā, kas ne tikai atklāj viņas tēmu, bet arī reflektē par tēlniecības tradīciju attēlot kailu sieviešu ķermeņus, kurus bieži raksturo pārpilnība un auglība.
Sieviešu krūšu formā būs arī mākslinieces gatavotā panna cotta, ar ko viņa cienās kvadriennāles apmeklētājus 17. augustā. Festivālu papildinās dažādi saistošie pasākumi. Līdzās sarunām ar autoriem par viņu darbiem notiks arī tūres mākslas mediatoru pavadībā, vācu mākslas zinātnieces Mariannas Vāgneres lekcija, radikālās improvizācijas orķestra Dūmu zārka zēni divdesmit četru stundu performance un piepūšamo mošķu radošā darbnīca.
Sarunas noslēgumā jautāju kuratorei, vai kāds no šī gada kvadriennāles objektiem varētu palikt Rīgā. "Iepriekšējās reizēs esam sākuši sarunas par skulptūru palikšanu pilsētvidē, bet neesam guvuši atbalstu. Tās ir divvirzienu attiecības. Mēs nevaram radīt un cerēt, ka šoreiz būs citādi, tāpēc patlaban orientējamies uz īstermiņa ekspozīciju veidošanu," atbild Kristiāna Kārkliņa.