Operas Hamlets pasaules pirmizrāde notika 2017. gadā Glaindbornas festivālā Lielbritānijā, tagad austrāliešu režisora Nīla Ārmfīlda iestudējums, kurā ir vizuālas atsauces gan uz XVIII, gan uz XX gadsimtu, ir atceļojis uz Ņujorku. Titullomu tāpat kā pirmizrādē atveido angļu tenors Alans Kleitons.
Metropoles operā Hamletu diriģē Nikolass Kārters no Austrālijas. Šekspīra lugas adaptācija ir vienlaikus tradicionāla un novatoriska, eleganta un kaislīga. Kritiķi raksta, ka Ņujorkā Hamlets skan pat pārliecinošāk nekā Glaindbornā – rodas iespaids, ka "agonijas pārņemtie varoņi nonāk mūsu asinsritē" (The New York Times).
Londonā dzīvojošais Brets Dīns ir prominents skaņradis, četrpadsmit gadu viņš ir bijis Berlīnes filharmonijas orķestra altists. Brets Dīns ir sacerējis divas operas, komponē simfonisko un kamermūziku, skaņdarbus korim, solo instrumentiem un balsīm. Hamlets ir vērienīgs darbs, mūzika ilgst divas stundas 45 minūtes. Līdzās pilnam orķestra sastāvam partitūra paredz lielas sitaminstrumentu grupas un elektronisko instrumentu klātbūtni. Orķestra bedrē blakus instrumentālistiem ir astoņu dziedātāju koris, kas rada skatuves norišu atbalss, komentāra un pastiprinājuma efektu (lielais koris dzied uz skatuves).
Hamleta mūzika ir gan satraucoša, gan humora pilna. Lai radītu skaņas teātra efektu, mūziķi ir izvietoti daudzviet Metropoles operas zālē. "Es apbrīnoju operas Voceks un Elektra, kurās orķestris ir galvenais varonis – tas ne tikai iekrāso drāmu, bet patiešām to virza," skaidro Brets Dīns.
"Viņš ir dzimis, lai spēlētu Hamletu," par tenoru Alanu Kleitonu saka operas komponists Brets Dīns. Foto – Kerena Almonda
Operā Hamlets ir divpadsmit ainu. Kad komponists un libretists sāka strādāt ar Hamleta materiālu, viņi saprata, ka var saglabāt tikai piecpadsmit divdesmit procentu no oriģinālā teksta. Autori paliek uzticīgi Šekspīram, taču atļaujas paspēlēties ar skatītāju gaidām – dažas visbiežāk citētās replikas tiek pasniegtas negaidītā veidā (piemēram, operā tās dzied citi varoņi nekā lugā).
"Hamlets ir mana mīļākā luga," saka izrādes režisors Nīls Ārmfīlds. "1994. gadā Sidnejā iestudēju Hamletu, kurā spēlēja Ričards Roksburgs, Keita Blānšeta un Džefrijs Rašs. Apzinos, ka tas ir labākais, ko jebkad esmu paveicis, un šis darbs joprojām ir manas Hamleta interpretācijas pamatā," viņš piebilst. Opera iestudēta metateātra valodā, kas atbilst lugas būtībai, jo lielā mērā tas ir stāsts arī par "teatrālām mahinācijām", uzskata Brets Dīns. Sākumā darbība risinās aristokrātiskā XVIII gadsimta zālē, operas gaitā telpa pārveidojas par teātra aizskatuvi. Sieviešu kostīmi radīti XX gadsimta 50. gadu modes iespaidā, vīriešiem mugurā ir klasisks uzvalks. Tikai Hamlets neizstaro šo ārpuslaika glamūru: viņa garderobi veido melns T krekls, džinsi, mētelis un kedas. Tenors Alans Kleitons titullomā ir neatvairāms – viņš gandrīz neatstāj skatuvi.
"Tikšanās ar Alanu bija viens no izšķirošajiem mirkļiem operas tapšanā," atceras Brets Dīns. "Viņš ir dzimis, lai spēlētu Hamletu. Jebkurai lomai, ko Alans dzied, viņš piešķir sirdi plosošu ievainojamību. Kā tas raksturīgi spilgtākajām tenora balsīm, viņa dziedājumā ir varonības sajūta, Hamleta gadījumā – traģiska varonības sajūta," apgalvo komponists.
Ņujorkā kopā ar Alanu Kleitonu dzied arī citi mākslinieki, kuri pirms pieciem gadiem piedalījās operas pasaules pirmizrādē, – mecosoprāns Sāra Konolija (Ģertrūde) un baritons Rods Gilfrijs (Klaudijs). Jaunpienācēji solistu ansamblī ir soprāns Brenda Reja (Ofēlija) un basbaritons Džons Reljē (Hamleta tēva gars, kapracis un aktieris).
Informācija: metopera.org, forumcinemas.lv