Pirmo Austras balvu saņem… Šis brīdis 11. decembra rītā, kad radio Pieci studijā tika paziņots laimīgais šogad iedibinātās balvas ieguvējs, daudziem lika pamosties agrāk, nekā ierasts. Ēterā sazvanītā Alise Joste, kura todien kopā ar vīru Kārli bija Lietuvā, uzsver, ka balvu nemaz neesot gaidījusi, jo teikt šādos gadījumos ko citu nemaz nav pieklājīgi. Tieši otrādi, tas pat būtu tā kā iedomīgi, bet Alisei pagaidām vēl neesot sakāpis galvā. "Pēc pirmā albuma, kaut atsauksmes bija ļoti labas, likās, ka es diez vai spētu vēl kaut ko izdarīt. Dziesmas turpināju rakstīt un ik pa laikam koncertos ko jaunu spēlēt, bet pietrūka iekšējās pārliecības, ka tas kaut kam der, – ieslēdzās paškritika, un tu nesaproti, kā lai uzlec augstāk par savu pakaļu…" stāsta Alise dažas dienas pēc balvas saņemšanas. Tā tas sarežģītajā mūziķu dzīvē mēdz gadīties un atkārtoties – arī Eimijai Vainhausai pēc atzinīgi novērtētā debijas albuma Frank licies, ka otrā nemaz nebūs, bet beigu beigās Back to Black viņu padarīja par superzvaigzni.
Svaigi mirkļu nospiedumi
Kas Alises dziesmās un viņā pašā tāds īpašs? Pirmajā mirklī var likties, ka nekas. Viņas galvenais trumpis ir dziesmu pasniegšanas veids. Sievišķīgi patīkamais un nomierinošais balss tembrs un vienkāršais, nepārspīlētais pavadījums – gandrīz tikai klavieres un (vai) ģitāra. Gribētos būt to bērnu vietā, kuriem Alise dziedās šūpuļdziesmas. Protams, būtu vēl labāk, ja Alise dziedātu latviski, tas tiek darīts reti un pagaidām ne viņas albumos, bet skan skaisti. Pati saka – tas nākšot ar laiku. No otras puses, klausoties Alisē, nemaz nav svarīgi, par ko tās dziesmas ir, tāpēc arī valodai nav tik lielas nozīmes – tā ir tikai instruments.
Citiem mūziķiem albumi top ilgi – sacer, ieraksta, apstrādā, kaut ko pārraksta, un tas var vilkties pat gadiem. Alise diska Hardships Are Ships materiālu rakstījusi samērā nesen – šī gada martā. Vienatnē, prom no Rīgas, ģimenes lauku mājā, kurā patlaban neviens nedzīvo. "Tas bija diezgan pārgalvīgi – vienai mežā, kur līdz tuvākajam veikalam ir pieci kilometri, katru dienu kurināt krāsni, paēst brokastis, sēsties pie klavierēm… Bija jau piecas dziesmas gatavas, ko gribēju ierakstīt. Vēl domāju, sanāks tas albums vai nesanāks, vismaz būs skaidrība, ka nekāda otrā albuma nebūs, bet mēneša laikā vēl daudz ko jaunu uzrakstīju, atainojot tās sajūtas, kas tur bija."
Pirmā dziesma, kas skan albumā (#27), tapusi pēdējā – pie tās sēdējusi trīs dienas, kamēr izdevies tekstu uzrakstīt, taču parasti Alise nemēģinot "pārsmadzeņot" visu, ko dara. "Es neuzdodu sev jautājumu, vai tas, ko esmu tagad uzrakstījusi, ir labi vai ne, vai man vēl pie tā vajadzētu piestrādāt, jo, ja uz to brīdi man patīk, es necenšos no tā izspiest kaut ko vairāk. Ja dziesma uzreiz iegūst skaidru formu un ir divas trešdaļas teksta, tā jau ir gatava. Ja tā nenotiek, vēlāk pieslēgties tam brīdim vairs neizdodas, un paliek vesela čupa ar kaut kādām skicēm, kuras ir iesāktas un kuras tā arī nekad nevar pabeigt."
Ozolkoka iedvesmas avots
Domas par gada labākā albuma balvu kā alternatīvu Latvijas mūzikas ierakstu gada balvai Zelta mikrofons bijušas daudziem, un nu kādam to izdevies arī realizēt. Austras balvas žūrijā bez tās idejas autoriem un organizatoriem Laura Anstrauta un Normunda Vucāna bija pazīstami mūziku mīloši un pārzinoši žurnālisti, radio un klubu dīdžeji, mūziķi un festivāla Positivus rīkotājs Ģirts Majors. Ieraksti nebija jāiesniedz pašiem māksliniekiem vai viņu pārstāvjiem – tika ņemti vērā pilnīgi visi pilnmetrāžas albumi, par kuriem kaut viens no žūrijas bija kaut ko dzirdējis.
Kaut no mūziķiem ir gadījies dzirdēt, ka viņiem nav svarīgas ne balvas, ne slava, ne nopelnītā nauda, tas viss viņiem tomēr ir nepieciešams, lai būtu laiks un vēlēšanās nodarboties ar mūziku, jo tā nav tikai radoša pašizpausme, bet arī darbs. Un tu to vari turpināt darīt ilgāk nekā vienu divus vakarus, ieguldot tajā sevi visu, ja jūti, kas tas vajadzīgs ne tikai tev pašam, bet arī kādam citam. Latvijā nav tik daudz vietu, kur koncertēt, kā Amerikā vai Anglijā, arī cilvēku ir mazāk, tāpēc nebeidzamas turnejas, vai ik vakaru redzot savus klausītājus un uzlādējoties no viņiem, nav iespējamas. Toties tu vari nolikt plauktiņā virs sava radošās izpausmes stūrīša metālā kalto vai – Austras gadījumā – ozolkokā grebto balvu un ar acs kaktiņu, klimperējot taustiņus, raustot stīgas un mēģinot dziedāt, to vērot. Un balvas kontūras kļūst kustīgas, daudzkrāsainas, telpiskas, pat runājošas caur puspiemiegtajām acīm, kas pieplūdušas ar asaru kokteili, kurā līdzīgās proporcijās ir pirmdienas neciešamās mokas, kāds negaidīti saviļņojošs notikums trešdienā, neizpratne par itin visu ceturtdienā un piektdienas nu jau šķiet, mūžīgais prieks.