Nav vērts atkārtot, ko par Annas Ņetrebko sniegumu Aīdā Metropolitēna operā saka kritiķi (no svarīgākā laikraksta The New York Times līdz klasiskās mūzikas portālam Bachtrack), – paaugstinātu jūsmas temperatūru un intensitāti katrs lasītājs var novērtēt pats.
Opermākslas dižākā superzvaigzne Aīdu Ņujorkā dzied pirmo reizi. Līdz šim Anna Ņetrebko atveidojusi šo lomu 2017. gada vasarā Zalcburgas festivālā maestro Rikardo Muti vadībā. Tā bija lakoniski vērienīga, neuzkrītoši mūsdienīga izrāde, kuru iestudēja prominentā māksliniece un fotogrāfe Širina Nešata. Savukārt Metropolitēna operas 30 gadu vecais Aīdas iestudējums Sonjas Friselas režijā ir grandioza, trekna senās pasaules rekonstrukcija ar maksimāli iespējamo operas kaloriju skaitu.
Aīdu Ņujorkā diriģē itālis Nikolā Luizoti. Greizsirdīgo princesi Amnerisu atveido Rietumu teātros pieprasītais gruzīnu mecosoprāns Anita Račvelišvili, kurai – tāpat kā Annai Ņetrebko – tiek veltīti visdāsnākie kritiķu komplimenti visās recenzijās. Divu galveno sieviešu tēlu konfrontācija izrādē ir intensīvāka un neprognozējamāka nekā jebkad agrāk – Annas Ņetrebko un Anitas Račvelišvili neordinārais talants ļauj klausītājiem atklāt Aīdu no jauna. Diemžēl daudz skarbāk apskatnieki izsakās par Latvijas tenoru Aleksandru Antoņenko Radamesa tēlā. Ja neuzticaties ārzemju kritiķu viedoklim, 6. oktobra tiešraidē varēsiet spriest paši.
Trešā cēliena stratēģija
Pēdējos septiņos gados Anna Ņetrebko papildinājusi repertuāru ar daudzām arvien dramatiskākām lomām (Leonora Trubadūrā, Manona Lesko, lēdija Makbeta, Toska un citas). Aīda ir viena no tām, taču tajā var saklausīt arī maigas, smalkas nianses, kas atgādina par dziedātājas agrīno liriskā soprāna periodu.
"Par Aīdu ilgi esmu domājusi, esmu cītīgi gatavojusies. Šī ir loma simbols, taču soprānam tā nav pārāk pievilcīga un izdevīga. Aīda ir prasīga partija, kuru nav viegli iemīlēt. Amnerisa ir varone ar daudz spilgtāk izteiktu, konkrētu raksturu," norāda Anna Ņetrebko. Viņa atzīst – līdzās titullomai Gaetāno Doniceti bel canto šedevrā Anna Boleina Aīda ir sarežģītākā partija, kādu viņa jebkad ir atveidojusi.
"Tu gandrīz nepārtraukti dziedi divus cēlienus, un tad ir trešais cēliens, kurā ir jāsāk… dziedāt pa īstam. Tieši tāpēc man bija interesanti noklausīties visus pieejamos ierakstus. Centos saprast, kāpēc daudzas Aīdas lomas izpildītājas izgāžas trešajā cēlienā, kāpēc ir sajūta, ka viņas dzied šķībi un netrāpa notīs. Verdi šajā operā izspēlē triku ar soprānu. Viņš cietsirdīgi izturas pret savu verdzeni. Pirmajos divos cēlienos ir daudz darba – jādzied augstu un zemu, jādzied pāri korim. Otrais cēliens var nogalināt! Trešajā cēlienā Aīdai ir jāsāk dziedāt pavisam citā balsī, augšējā reģistrā, gandrīz kā Doniceti operā Lučija di Lammermūra. Šo dziedājumu ir ļoti grūti pareizi uzbūvēt – ja to nespēj, viss sabrūk, tu nesasniegsi augsto do, būs grūtības ar Là, tra foreste vergini. Ja dziedātājai nav sagatavota trešā cēliena stratēģija, viņai radīsies problēmas. Ārija, duets ar Amonasro, duets ar Radamesu – tas ir nebeidzams maratons. Ķermenis jautā – kad tas beigsies?! Turklāt ir jādomā ne tikai par notīm, bet arī par vārdiem. Pagājušā gada vasarā Zalcburgas festivālā Aīdas mēģinājumos diriģents Rikardo Muti atkārtoja: "Man uzspļaut uz skaņu, man vajag dzirdēt tekstu!" Nezinu, kā es to dziedāju Zalcburgā, taču tekstu šajā partijā es pasniedzu. Par Aīdu esmu sapratusi kādu ļoti svarīgu lietu: trešajā cēlienā ir jāieiet ar drošu sirdi, citādi nekas nesanāks. Ja dziedātājai ir kaut mazākās šaubas vai nepārliecinātības sajūta, tās ir beigas," saka Anna Ņetrebko.
Kūleņi paliek pagātnē
Gatavoties jaunām lomām viņai palīdz XX gadsimta dīvu ieraksti. "Vokālajā mākslā esmu vecās skolas piekritēja. Galvenā ir elpas kontrole, ir jādomā par katru noti. Es klausos ierakstus – Mirellu Freni, Mariju Kallasu, Renātu Tebaldi. Kad mācījos Aīdu, man ļoti palīdzēja Tebaldi ieraksts. Mani iedvesmo viņas frāzējums un perfektais izpildījums. Viens nepareizs solis Aīdā – un viss aiziet greizi, tu izlido ārā. Uzmanīgi klausos, kā dažādi diriģenti interpretē partitūru. Mācīties no labākajiem ir būtiski. Apgūt lomu klavieru pavadījumā nav tas pats. Tikai pēc tam, kad esmu nodziedājusi partiju vairākas reizes uz skatuves orķestra pavadījumā, tā beidzot pie manis atnāk un es sāku to saprast," uzsver Anna Ņetrebko.
Par sev visērtāko Džuzepes Verdi operlomu viņa uzskata lēdiju Makbetu: «Es mīlu šo lomu! Dziedāt to man ir vienkārši. Neesmu dramatiskais soprāns – patiesībā nezinu, kāds soprāns esmu, un tam nav nozīmes. Kad tēloju lēdiju Makbetu, viss sanāk dabiski. Nel dì della vittoria ir kā iesildīšanās ārija, un, kad to dziedu, mans ķermenis uzreiz nonāk operai Makbets nepieciešamajā fiziskajā stāvoklī.»
Līdz ar pārmaiņām repertuārā ir mainījies arī Annas Ņetrebko tēlošanas veids. Dziedot liriskā soprāna lomas un tēlojot jaunas meitenes, viņa aktīvi kustējās un pat meta kūleņus. Tagad mizanscēnas kļuvušas statiskas, žestikulācijas ir arvien mazāk. Salto Annas Ņetrebko izpildījumā uz skatuves mēs vairs neredzēsim – viņas atveidotās varones tā vairs neuzvedas, viņas vairs nav draiskas jaunietes, bet pieaugušas dāmas.
"Agrāk man bija citāds repertuārs – lomas bija vieglākas, un attiecīgi arī balss skanēja augstāk un vieglāk. Bija cits orķestra skanējuma blīvums, cits diapazons. Tās partijas, kuras izpildu tagad, citādi nemaz nevar nodziedāt, kā tikai stāvot skatuves vidū un gandrīz nekustoties. Vairs nav tik svarīgi, kā es tēloju. Svarīgi, kā skan mana balss visā diapazonā. Tai ir jāskan skaisti, spēcīgi, izlīdzināti," viņa skaidro.
"Dramatiskajā repertuārā mana lielākā atbildība ir dziedāšana, nevis tēlošana. Es vairs nevaru būt tik fiziski aktīva uz skatuves kā agrāk. Man ir jābūt vertikālā pozīcijā, ja vēlaties, lai es visu izdziedātu perfekti – garas frāzes, legato, forte, diminuendo. Visam ir jābūt savienotam taisnā līnijā. To arī var mācīties no pagājušā gadsimta dziedātājiem. Viņi zināja, ka jādzied šī mūzika. Paskatieties uz Pjēro Kapučilli, Rainas Kabaivanskas un Renātas Tebaldi fotogrāfijām, izpētiet viņu videoierakstus. Kā viņi dziedāja? Stāvēja kā kolonnas un radīja nevainojamu, fokusētu skanējumu, kurā bija saprotams katrs vārds," apgalvo Anna Ņetrebko.
Zaļā gaisma visā ceļā
Viņai nav bail kāpt uz skatuves, viņa ir pārliecināta par savām spējām. "Es to nespēju izskaidrot. Jau no paša sākuma, kopš pirmā konkursa, kurā piedalījos, man ir sajūta, ka mani vada un sargā kāds spēks. Daudzās nozīmīgās izrādēs un koncertos man ir bijusi sajūta, ka visā ceļā iedegas zaļā gaisma un man ir dota milzīga enerģija, lai es varētu izdarīt to, kas man ir jādara. No kurienes tā nāk? Man nav ne jausmas. Kad esmu uz skatuves, vienmēr skaidri zinu, ko daru. Man nav šaubu. Kad izrāde beidzas, es domāju: sasodīts, kā man tas izdevās?! Neesmu reliģioza, esmu ateiste, taču uzstāšanās laikā jūtu, ka man ir spēks un viss sanāk vienkārši, elementāri. Es atceros, kas un kā notika manās izrādēs un koncertos, taču nesaprotu, kāpēc tas bija tik vienkārši. Mēģinājumos saskaros ar tādām pašām grūtībām kā visi un nezinu, vai tikšu ar tām galā, taču pienāk izrādes laiks – un viss izdodas."
"Šajā profesijā man vissvarīgākais ir pienākums. Mani nekad neatstāj šī doma. Atbildības sajūta mani uzlādē un stimulē. Taču tagad enerģijas ir mazāk nekā agrāk, es ātrāk nogurstu. Viena Manona Lesko var nogalināt. Jaunām dziedātājām neiesaku Manonu Lesko – labāk dziediet Džildu Rigoleto! Apzinos, ka lomas, kuras pašlaik atveidoju, saīsina manu vokālo karjeru. Tās ir ārkārtīgi prasīgas, tās bojā ķermeni, dvēseli, balsi – pilnīgi visu. Katra izrāde no manis paņem tik daudz, un ir nepieciešams ilgāks laiks, lai atgūtos. Taču šīs lomas ir tā vērtas,» piebilst Anna Ņetrebko.
Savā repertuārā viņa nesen iekļāvusi arī Madlēnas de Kuaņī lomu Umberto Džordāno operā Andrē Šenjē un titullomu Frančesko Čileas Adriānā Lekuvrērā (Annu Ņetrebko šajā operā tiešraidē no Ņujorkas redzēsim kinoteātrī Kino Citadele 2019. gada 12. janvārī). Nākamā gada pavasarī Londonas Karaliskajā operā dziedātāja debitēs Leonoras lomā Džuzepes Verdi Likteņa varā. Pēc dažiem gadiem viņa atveidos Salomi un Turandotu. Plānos arī Abigaila Nabuko un Amēlija Masku ballē.
Vāgnera transā
2019. gada vasarā ir gaidāma Annas Ņetrebko debija Riharda Vāgnera mekā – Baireitas festivālā, kurā viņa dziedās Elzu Loengrīnā. Vēlāk Anna būs dzirdama Loengrīnā Maskavā un Ņujorkā. Elzas lomu viņa pirmo reizi dziedāja 2016. gadā Drēzdenes Zempera operā. "Tas bija mans sapnis. Elza ir Vāgnera liriskākā partija, pietuvināta itāļu manierei. Es mīlu šo lomu. Vēl viena partija, kura man patīk un kuru es labprāt nodziedātu, taču diez vai man tas izdosies, ir Izolde. Visas pārējās soprāna lomas Vāgners komponējis masīvākai balsij. Kāpēc man būtu jālien tajā repertuārā? Es labāk paklausīšos, sēžot zālē," spriež Anna Ņetrebko. "Kad dzirdu Vāgneru, nonāku transā. Komponisti, kuru mūziku es nedziedu, – Vāgners un Britens – ir mani iemīļotākie. Manai balsij īsti nepiestāv neviena cita Vāgnera operloma. Zenta Klīstošajā holandietī? Nu kāpēc man tā būtu jādzied? To var brīnišķīgi izpildīt miljons citu soprānu."
Nevienam vairs nav šaubu, ka Annai Ņetrebko ir nodrošināta goda vieta opermākslas vēsturē. Kā viņa pati izturas pret slavu un statusu? "Ja par mani saka labas lietas, man ir patīkami, bet vienalga. Ja saka sliktas lietas, man ir nepatīkami, bet tāpat vienalga. Es neaizdomājos par to, vai pacelšos līdz izcilāko dziedātāju līmenim. Man galvenais ir dziedāt tā, lai klausītāji to atcerētos, lai pēc daudziem gadiem viņi varētu teikt: "Esmu dzirdējis, kā viņa dziedāja, un tas atšķīrās no pārējiem." Lai tā dziedātu, ir daudz jāstrādā. Ne tikai vokāli – daudz jādomā, jāklausās un jāsaprot mūzika. Jāzina, kā būvēt muzikālas frāzes. Pašlaik ir maz cilvēku, kurus tas patiesi nodarbina," secina Anna Ņetrebko.
Aīda
Tiešraidē no Ņujorkas Metropolitēna operas
Kinoteātrī Kino Citadele 6.X plkst. 19.55
Biļetes EUR 24