Koncerts Spīķeros
bija īsts baudījums smalkas muzikalitātes un augstas profesionalitātes
cienītājiem. Talantīgais un daudzsološais mūziķis Guntars Freibergs
klausītāju ieveda izsmalcinātā muzikālu smaržu un garšu pasaulē,
ko uzburt prot vien retais sitaminstrumentālists. Viņš atklājās
kā mākslinieks, kuram neviens otas vilciens nav nejaušs –
ikviena nots ir pārdomāta un izpildīta tieši tā, kā iecerēts.
Sākot jau ar pirmo skaņdarbu, Deivida Maslankas My lady white, Guntars rada īpašu noskaņu. Fascinē pārdomātā un nevainojami izvītā balsvedība, frāzējums. Šeit atklājas viņa gaišā emocionalitāte un muzikalitāte. Pavisam atšķirīgs mūziķis ir vēlāk spēlētajā japāņu mūzikā – Jasuo Suejosi Mirage un Keiko Abes Prism Rhapsody marimbai, kā arī Mičio Kitazumes Side by side multiperkusijām. Japāņu mūzika jau vizuāli tiek citādi atskaņota – uz jebkura sitaminstrumenta to gandrīz nav iespējams nospēlēt bez vismaz pāris samuraja cienīgiem atvēzieniem un palēcieniem. Guntara marimba ieskanas pavisam jaunās krāsās, un prātā nāk viss, kas normālam eiropietim asociējas ar Japānu.
Vērojot virtuozās
un sarežģītās pasāžas uz marimbas skaņdarbā Khan Variations,
sāk sāpēt pleci un rokas, vien iztēlojoties, cik tehniski grūti
ir to nospēlēt, un, šķiet, arī pārējie klausītāji sēž aizturētu
elpu. Bet teju kapa klusums iestājas, kad, uzsākot Prism Rhapsody,
mākslinieks parādās ar trim vālītēm katrā rokā! Šāds skats
jau vizuāli aizrauj klausītāju, nerunājot nemaz par pilnīgo skanējumu,
sešām balsīm skanot vienlaikus.
Jāteic, katram sitaminstrumentālistam ir kāds instruments, kas ir tāds kā tuvāks no visu spēlējamo klāsta – Guntaram tā, protams, ir marimba un, kā man šķita, arī multiperkusijas. Šos instrumentus spēlējot, var manīt daudz vairāk par nevainojamu tehniku un balsvedību – te ir kas tāds, ko dzīves laikā neiemācās, tas ielikts jau šūpulī.
Mūziķa sniegums uz mazās bungas bija profesionāls, tomēr pietrūka nianšu, krāsu, tembru. Iespējams, to varam norakstīt uz nepietiekamu instrumenta kvalitāti vai vismaz skaņojumu, kas neatbilda soloskaņdarbam un neizcēla nianses, kuras Guntars centās atklāt. Šeit viņš rādīja burtiski paraugdemonstrējumus, ko publika novērtēja ar skaļām ovācijām.
Timpānu soloskaņdarbs March (Eliots Kārters) aizrāva vairāk ar trikiem (vālīšu mētāšana gaisā, spēle te ar vienu, te otru vālītes galu, ļoti pārdomāta un veikla skaņas slāpētāju uzlikšana) kā muzikālām vērtībām. Man īsti neizdevās uztvert skaņdarbu kopumā – dzirdēju atsevišķi mainīgos taktsmērus, tehniku, pievērsu uzmanību skaņas kvalitātei un intonācijai. Ar lielu interesi noskatījos un noklausījos šo opusu – tas paskrēja vienā mirklī, tomēr domu neuztvēru. Kārters gan neraksta nekādu izklaides mūziku, tomēr spēlēt laikam ir daudz interesantāk pašai.
Koncerta skaņdarbi tiešām bija šedevri, koncerta galvenais varonis pats tos arī pieteica. Interesanti bija viņa stāsti gan par to, kā pie kura skaņdarba nonācis, gan par autoriem un konkrētu skaņdarbu vēsturi. Apskaužama ir Guntara spēja lieliski tikt galā kā ar koncerta vadīšanu, tā solospēli, tikai pēdējā skaņdarbā Prism Rhapsody pieaicinot koncertmeistari Elīnu Gaili, ar kuru kopā jau izveidojies lielisks ansamblis.
Koncerts bija pārdomāts un nospēlēts ar ļoti lielu atbildības sajūtu. Iespējams, programmā varēja iekļaut arī kādu vieglāk uztveramu skaņdarbu vienkāršam mūzikas mīļotājam, jo varbūt ne visi spēja iedziļināties vēstījumā, ko Guntars ar katru jaunu kompozīciju centās pateikt, varbūt varēja ļaut nedaudz atpūsties un vienkārši baudīt. Tomēr atpūsties mēs varam arī Riharda Zaļupes solo vai Xylem Trio koncertos, kas pēdēja laikā priecē Latvijas publiku arvien biežāk un biežāk.
Jau tagad gaidu nākošo Guntara Freiberga koncertu, kas, cerams, notiks Latvijā pavisam drīz. Domājams, skatītāji spēs piepildīt arī daudz lielāku telpu nekā simpātisko Spīķeru koncertzāli vien.