Dziedāšanas vairs nebūs?! Kastorf, ej mājās! Šeit nav Volksbühne! Dodiet mūziku! Šīs un daudzas citas agresīvas un rupjas replikas izkliedza Džuzepes Verdi Likteņa varas pirmizrādes apmeklētāji Berlīnes Vācu operā septembra sākumā. Turklāt viņi to darīja izrādes vidū, neļaujot "šovam turpināties". Aktieri uz skatuves nevarēja atvērt muti, viņi vienkārši nebija dzirdami klausītāju saceltajā kņadā. Šādas neapmierinājuma izpausmes, kas lika apturēt izrādi uz piecpadsmit minūtēm, Berlīnē – pilsētā, kuru ir grūti, gandrīz neiespējami pārsteigt un izsist no līdzsvara, – sen nebija pieredzētas. Šķita, ka skatītāji ir gatavi kauties savā starpā – tie, kuriem riebjas viss notiekošais, ar tiem, kuri aizstāv jauniestudējuma autora – režisora Franka Kastorfa – radošo pozīciju.
Pēc līdzīga scenārija notikumi attīstījās arī piecās pārējās septembrī Berlīnes Vācu operā izskanējušajās Likteņa varas izrādēs. Kas šajā uzvedumā tik ļoti saniknoja opermākslas pūristus?
Protams, Eiropas teātros režisoram un viņa komandai pēc uzveduma beigām regulāri kliedz "bū!", taču retāk gadās, ka skatītāji sāk "slaktiņu", kamēr opera vēl nav beigusies.
Stāsta vietā – idejas
68 gadus vecais Franks Kastorfs ir vācu drāmas teātra svētais monstrs, bijušais Berlīnes teātra Volksbühne ilggadējais intendants (1992–2017). Džuzepes Verdi Likteņa vara – Berlīnes Vācu operas jaunās sezonas atklāšanas pirmizrāde – ir viņa pirmā Berlīnē uzvestā opera. Pēdējos divdesmit gados Franks Kastorfs arvien ciešāk ir pievērsies muzikālajam teātrim. Režisora varenākais sasniegums opermākslā ir Riharda Vāgnera Nībelunga gredzens Baireitas festivālā – iestudējums tika demonstrēts no 2013. līdz 2017. gadam un tika sagaidīts gan ar svilpieniem, gan ekstātiskām ovācijām.
Franks Kastorfs apzināti provocē ar savu teātra valodu. Katras konkrētas operas būtību un jēgu viņš meklē citos mākslas darbos – literatūrā, kino, instalāciju mākslā. Verdi muzikālajai drāmai režisors pieslēdzas caur citiem kanāliem. Franks Kastorfs cenšas pietuvināt operu savai koncepcijai, savam eksperimentam, kura iznākumu arī pats nespēj prognozēt. Viņš profesionāli, virtuozi samet kopā idejas, tēlus un simbolus un skatās, kas no tā var sanākt – vai nesanākt.
Katrā operas ainā Franks Kastorfs var paust pavisam dažādas domas, un, kā apgalvo viņa cienītāji, šie ideju graudi režisora daiļrades kontekstā ir nozīmīgāki par visiem zināmo operas maģistrālo stāstu. Viņš neizklāsta sižetu, kuru var izlasīt operas programmiņā. Viņš necenšas atrast saprotamu interpretāciju – viņš pasniedz kodu, ar kuru katrs savu iespēju robežās var atslēgt izrādi. Viņu interesē dzīvs dialogs ar darbu.
Mēdz teikt, ka izrādēs Franks Kastorfs iepazīstina ar idejām, tēmām, alūzijām, atsaucēm, citātiem un asociācijām, kas rodas, kad viņš strādā ar materiālu, ko iestudē. Skatītājam ir jāsavieno šie elementi, lai pietuvotos režisora iecerēm. Šīs ieceres arī veido operas stāstu. Tieši tā funkcionē viņa teātra valoda. Jaunā Likteņa vara ir Franka Kastorfa autordarbs, kas radīts Verdi operas iespaidā.
Jēzus dejo sambu
Franka Kastorfa jaundarbs ir saturiski smags, teatralizēts multimediāls farss, panorāmisks vēstījums par karu, revolūciju, reliģiju, rasismu, koloniālismu, postkoloniālismu un kapitālismu. Izrādes darbība risinās kvazikinematogrāfiskā pasaulē Otrā pasaules kara laikā. Franks Kastorfs runā par fašismu Spānijā un Itālijā. Iestudējumā viņš integrē tekstus no vācu dramaturga, dzejnieka un režisora Heinera Millera lugas Uzdevums/Der Auftrag (1979) un itāļu žurnālista, rakstnieka un režisora Kurcio Malapartes romāniem Kaputt (1944) un Āda (1949). Publika saceļas, kad spāņu diriģents Žordi Bernasers aptur orķestri un aktieri sāk runāt tekstu, kura nav Likteņa varas libretā.
Daudzus kaitina Franka Kastorfa ieviestais personāžs – ar spalvām un spīguļiem rotātais brazīliešu dejotājs un horeogrāfs Ronijs Masjels dejo kaut ko izmisīgi karnevālisku – starp sambu un striptīzu. Viņš runā monologu no Millera Uzdevuma, un klausītāji protestē. Taču viņš spītīgi turpina – vispirms vācu, pēc tam to pašu portugāļu valodā. Kas ir šis bikini tērptais eksotiskais putns transvestīts augstpapēžu kurpēs? Visdrīzāk viņš simbolizē galvenā varoņa – peruāņu metisa Alvaro – garu. Viņš kļūst par Alvaro mīļotās sievietes Leonoras ekstravaganto sargeņģeli.
Likteņa varas stāsts sākas ar to, ka Alvaro nejauši nogalina Leonoras tēvu marķīzu di Kalatravu un Leonoras brālis dons Karloss zvēr, ka atriebsies. Verdi versijā darbība risinās XVIII gadsimtā Spānijā un Itālijā. Operā Alvaro cieš no rasisma, viņš ir citādais. Franks Kastorfs to paspilgtina, izmantojot brazīliešu "putnu", un publika iekrīt šajās lamatās. Ronijs Masjels ne tikai dejo, bet arī tēlo Jēzu. Viņa kustības ir katolicisma spazmas un konvulsijas.
Reliģija ir vēl viens Likteņa varas pavediens, taču Franks Kastorfs tam nepievērš padziļinātu uzmanību, lai gan atzīst, ka katolicismā ir daudz teatralitātes. Baznīcas vājuma un spēka izpausmes izrādē gandrīz nav atspoguļotas, garīdznieki tiek atainoti ar sarkasmu, tas ir mājiens uz viņu grēciņiem homoerotisku rotaļu segmentā. Kinorežisors Fransuā Ozons filmā Paldies Dievam/Grâce à Dieu (2018) par to visu ir izteicies daudz asāk un pamatīgāk.
Spageti asins mērcē
Fransuā Ozonam nav nekāda sakara ar Likteņa varu, taču Franku Kastorfu interesē kino un cita Likteņa varas tēma – ko karš nodara dvēselei. To palīdz saprast gan izrādē iemontētie literārie teksti, gan fragmenti no Kurcio Malapartes filmas Aizliegtais Kristus/Il Cristo proibito (1951), kuras sižetā saplūst pēckara traumas, reliģija un kaisle. Frankam Kastorfam ir svarīgs kino medijs – kino kā propagandas instruments, kā to izmantoja itāļu diktatora Benito Musolīni režīms.
Viens no iestudējuma scenogrāfijas elementiem – Musolīni ar kinokameru un viņa teiciens: "Kinematogrāfija ir spēcīgākais ierocis." Dažas operas ainas tiek izspēlētas kino uzņemšanas laukumā, tāpēc nevajag brīnīties, ka varoņi, kuriem saskaņā ar libretu finālā ir jāmirst, tomēr paliek dzīvi. Uzvedumā tiek kombinēti gan eksistējošu filmu materiāli, gan reālā laika režīmā uzņemti fragmenti, kas tiek demonstrēti uz ekrāniem. Vienā no filmām – spriedzes pilnā, noslēpumainā kara drāmā, kas uzņemta mežā, – ir redzama Franka Kastorfa dzīvesbiedre, godalgotā franču aktrise Žanna Balibara.
Franks Kastorfs parāda karu un ideoloģiju saplosīto, traumēto Eiropu un ironizē par amerikāņu sapni (par to daiļrunīgi vēsta operā iespraustais fragments no Malapartes Ādas). Beigās viņš aizsūta visus pat ne uz kino impēriju Holivudu, bet uz Ņujorku.
Teātra pasauli režisors uzbur kopā ar saviem pastāvīgajiem partneriem – scenogrāfu Aleksandaru Deniču, kostīmu mākslinieci Adrianu Bragu-Perecku un gaismu mākslinieku Lotāru Baumgarti. Projektā ir iesaistīti trīs videomākslinieki un operatori, kuri aktīvi darbojas izrādes laikā. Mobilā skatuve transformers vienlaikus ir arhaiska koka konstrukcija ar kāpnēm, primitīva būda, kas piebāzta ar krāmiem, patvērums, kara hospitālis ar Coca-Cola automātu (Franks Kastorfs dievina kliedzošus, vulgārus kapitālisma simbolus), bruņumašīna, kino uzņemšanas laukums un baroka baznīca. Šeit dejo flamenko, dzer burbonu un ēd spageti asins mērcē.
Ar Verdi uz Neapoli
"Iestudējot Likteņa varu, atcerējos savu pirmo operas izrādi – Džuzepes Verdi Otello Bāzeles teātrī 1998. gadā. Tās varonis arī ir svešais, kurš izraisa gan mīlu, gan neuzticību. Operā Otello tas ir titulvaronis – tumšādains karavadonis, Likteņa varā – peruāņu metiss Alvaro. Šo personāžu likteņi atspoguļo apspiešanas un vardarbības gadsimtus – tumšādainie un Amerikas pirmiedzīvotāji tika iznīcināti, paverdzināti," skaidro Franks Kastorfs.
"Likteņa varā es atrodu pretrunas, kuras var eksistēt paralēli un kuras nevajag adaptēt, lai radītu politkorektu vēstījumu. Pagātnē vienmēr ir saskatāma tagadne – vai tas būtu laiks, kad Itālija cīnījās par neatkarību, vai arī XX un XXI gadsimts," piebilst režisors. "Operas kara ainā cilvēki sludina savu dzīves spēku, dzīves alkas, un tā viņi gūst uzvaru pār ciešanām un traumām. Tieši tāpēc opera var kļūt par pēdējo humānisma patvērumu. Meistarība un virtuozitāte, ko pieprasa šis mākslas žanrs, ir aizsargslānis. Dziedāšana dod spēku. Cilvēks, kurš dzied, jau ir ceļā uz debesīm," uzskata Franks Kastorfs.
"Verdi darbā izplūst darbības laiks, vieta un sižets. Es kopā ar Verdi aizceļoju uz 1943. gada Neapoli, uz rakstnieka Kurcio Malapartes pasauli. Viņa romānā Āda tiek aprakstīta amerikāņu karavīru ierašanās Sicīlijā un Benito Musolīni gāšana, kā arī tas, kā itāļi, kuri darbojās antifašistu pretošanās kustībā, pēkšņi atnāca nodot savus brāļus, meitas, mātes. Tā bija kā Sodoma un Gomora. Tā var izskatīties atbrīvošana. Malaparte raksta, ka dažreiz atbrīvošana izrādās smagāka nekā okupācija. Mani interesē šāda vardarbības daba, mani piesaista šāds materiāls. Turklāt mēs joprojām izjūtam gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara sekas," uzsver Franks Kastorfs.
Kāpēc režisoru Likteņa varas kontekstā uzrunājusi tieši Kurcio Malapartes daiļrade? "Viņa literārajos darbos es sajūtu to pašu duālismu cilvēku raksturā, kas ir vērojams Verdi operā. Romānā Āda viņš raksta par Neapoli pēc tās atbrīvošanas, ko paveica sabiedroto spēki. Pilsētas iedzīvotāji kļuva par brīvprātīgiem atbrīvotāju pakalpiņiem, kuri ļāva viņiem apmierināt vistumšākās apslēptās vēlmes. Tie ir atbrīvotāji, kuriem bija jākļūst par brīvības un demokrātijas nesējiem. Malaparte parāda šo izvirtības stāvokli, sapludinot robežu starp reālismu un sirreālismu. To darīja arī Verdi, Dante, Batajs un Viktors Igo. Tāpēc man gribas, lai tam, ko redzat uz skatuves, būtu augsta ticamības pakāpe un lai darbība atbilstu libretā aprakstītajiem notikumiem. Mums ir jābūt tam blakus, lai mēs varētu redzēt, kā darbojas un svīst ķermenis, savukārt dziedāšana mūs ielenc kā sapnī."
Kontroles ilūzija
Lielākā daļa Verdi operu nosaukta galveno varoņu vārdos, taču Likteņa vara ir cits gadījums. Komponists uzskatīja, ka tas ir jauna tipa darbs – moderna ideju opera. Pasaule sabrūk, visi cīnās par izdzīvošanu, vardarbība aizstāj visas morālās normas, un pat baznīcas vara tiek pakļauta ļaunumam.
Franks Kastorfs saka: "Šajā operā Verdi, būdams agnostiķis, kanonizē gadījuma, nejaušības un banālu, neparedzamu sakritību spēku. Viņš netic, ka mēs spējam kontrolēt situāciju. Esam pakļauti liktenim un nevaram mainīt pasauli. Man ir tuvs pieņēmums, ka ikkatram cilvēkam ir dievišķā un sātaniskā puse. Pašreiz tas ir pretrunā ar dominējošu pārliecību, ka visu var saplānot un paredzēt, ka ikviens var būt integrēts sabiedrībā un kļūt par labo spēku mūsu demokrātiskajā sistēmā. Es drīzāk solidarizējos ar Verdi nostāju un ticu likteņa varai. Šajā operā mēs redzam, ka cilvēkiem ir morāles principi, viņi cenšas ievērot normas, bet kādā brīdī viņu iekšējais spēks pret to saceļas. Galvenās varones Leonoras raksturu ietekmējušas viņas attiecības ar tēvu – marķīzu di Kalatravu. Viņa autoritārajā valdīšanas stilā ir līdzības ar Franko, Musolīni un Hitleru. Vēlāk Leonora atklāj savu spilgto seksuālo fantāziju, kas noraida visus goda, nevainības un ierobežotas domāšanas principus. Savukārt viņas mīļotais Alvaro, kurš ir spāņu konkistadora un inku princeses dēls, uztver sevi kā Saules dēlu. No vienas puses, viņš vēlas, lai atdzimtu viņa priekšteču impērija, no otras – viņš vēlas baudīt laimīgu dzīvi ar Leonoru bez vardarbības un strīdiem. Operā Likteņa vara mēs allaž sajūtam pretrunas starp cilvēka dabu un ideoloģiju."
Kaut kas ārpus mums
Režisors ir pārliecināts, ka Džuzepes Verdi – tāpat kā Riharda Vāgnera – mūzika pauž jēgas un jutekliskuma meklējumus: "Mūzika ir vitāls paņēmiens, kas iekšēji atmodina varoņus. Mūzikas emocionālā klātbūtne padara operu par laikmetīgu, mums pietuvinātu darbu. Verdi mūzika Likteņa varā neataino XVIII gadsimta sākuma konflikta vēsturiskos aspektus, tā mums vēsta par šodienu. Mūzikā ir kaut kas lielāks par mums un tas, kas ir ārpus mums."
Izrāde daudz ko prasa no skatītāja, tas ir darbs ar augstu intelektuālā un emocionālā satura koncentrāciju. Taču, visticamāk, savus dziedātājus Franks Kastorfs mīl vairāk nekā Verdi mūziku. Iestudējumā ir iesaistīti ļoti apdāvināti, pārliecinoši solisti (Leonora – temperamentīgais soprāns Marija Hosē Siri, Alvaro – meistarīgais tenors Rasels Tomass, dons Karloss – izteiksmīgais baritons Markuss Briks). Režisors pret viņiem izturas ar pietāti un neapgrūtina ar aktieriskiem uzdevumiem. Skaidrs, ka dziedātājiem ir jābūt izturīgiem un aukstasinīgiem, ja viņi piedalās tādā izrādē, kuru skatītāji ir gatavi saplosīt gabalos. Viņu stoicisms un profesionālisms ir apbrīnojams.
Likteņa vara atgriezīsies Berlīnes Vācu operas repertuāra sezonas beigās 2020. gada jūnijā – jau ar citu diriģentu (Džons Fjore) un citiem solistiem. Galvenajās lomās būs soprāns Ludmila Monastirska, tenors Roberto Aronika un baritons Etjēns Dipī.
Likteņa vara
Diriģents Džons Fjore, režisors Franks Kastorfs
Berlīnes Vācu operā 2020. gada 17., 20., 26. jūnijā
www.deutscheoperberlin.de