Par šā gada Ūzedomas festivālu, kas no 16. septembra līdz 7. oktobrim kopumā piedāvā četrdesmit koncertu, ir teikts, ka šis ir lielākais latviešu mūzikas festivāls ārpus Latvijas. Iemesls – jau otro reizi šī mūzikas notikuma vēsturē uzmanības centrā ir tieši Latvija. Latviešu mūziķu un mūzikas pārstāvniecība festivālā ir patiesi iespaidīga (no akadēmiskās mūzikas izpildītājiem līdz folkloras grupai Saucējas), un to nodrošina ne tikai bagātīgs Latvijas kamermūzikas ansambļu un solomākslinieku vieskoncertu klāsts, bet arī simfonisks vēriens. Ūzedomas salas Vācijas daļā notiekošā festivāla atklāšanas simfoniskajā koncertā 16. septembrī kādreizējās Pēnemindes militāro raķešu rūpnīcas spēkstacijā (tagad – muzejā) diriģenta Kristjana Jervi izlolotais Baltijas jūras filharmonijas orķestris atskaņoja Georga Pelēča klavierkoncertu Concertino bianco. Šajā orķestrī spēlē septiņi mūziķi no Latvijas. Savukārt noslēguma koncerta apmeklētāji 7. oktobrī NDR Elbas filharmonijas orķestra un diriģenta Miko Franka interpretācijā iepazīs latviešu profesionālās mūzikas tēva Jāzepa Vītola 1889. gadā komponēto simfonisko poēmu Līgo, kas, starp citu, nebūt nav pašas Latvijas koncertdzīves dienišķajā repertuārā.
Enerģijas atraisīšana
Raksturojot festivāla atklāšanas koncertu – pārsteidzošu piedzīvojumu, ko gan klausītājiem, gan pašiem mūzikas izpildītājiem sagādāja pasaulslavenais un neordinārais igauņu diriģents Kristjans Jervi un viņa vadītais Baltijas jūras filharmonijas orķestris –, būtu primitīvi un vienpusīgi aprobežoties ar apgalvojumu, ka šeit ir darīšana ar klasiskās mūzikas sniegumu rokmūzikas estētikā. Jā, šajā programmā ar nosaukumu Pusnakts saule/Midnight Sun, kas vedina domāt par ziemeļzemju polāro dienu un baltajām naktīm, rokmūzikas enerģija un tiešums bija klātesošs, taču jēga un saknes ir daudz dziļākas. Tās ietiecas folklorā, senos pagāniskos rituālos un mūzikas kā tādas – jebkuras mūzikas! – dabiskumā. Vēl precīzāk – pašas mūzikas dabiskās, dzīvās, stihiskās, savā ziņā pat dzīvnieciskās enerģijas un spēka atraisīšanā. Tieši šādā nolūkā šis kolektīvs – atšķirībā no citiem orķestriem – visas programmas principiāli spēlē no galvas. Nošu pulšu uz skatuves nav, turklāt muzicējot orķestra dalībnieki brīvi pārvietojas pa skatuvi. Viņi ne tikai aizrautīgi spēlē savus instrumentus un iejūtas rituālā, bet brīžiem arī dzied. 16. septembra vakarā divas orķestra mūziķes sevi pat apliecināja kā spilgtas etniskās dziedātājas, un viss kopā bija krāšņs šovs, kura jēga ir līdz kaulam patiesa un satriecoša atzīšanās mūzikas, mūsu vienīgās dzīves un dzīvības mīlestībā.
Programmas Pusnakts saule mugurkaulu veidoja fragmenti no somu klasiķa Žana Sibēliusa Otrās simfonija, Igora Stravinska krāšņi dzirksteļojošais Ugunsputns, Georga Pelēča Concertino bianco 2. daļa (soliste lietuviešu pianiste, Baltijas jūras filharmonijas orķestra pastāvīgā mūziķe Gabriele Beķerīte) un Arvo Perta Da pacem Domine. Šī dzīvā mūzikas ķermeņa "ribas" veidoja paša Kristjana Jervi un orķestra mūziķu Zuzannas Vasevičas un Līsas Jirgensas kompozīcijas. Tās ir tapušas īpaši organizētās orķestra radošajās nometnēs, kurās ir pieejamas gan visas tehnoloģiju dotās iespējas uzreiz izmēģināt topošā opusa skanējumu, gan arī relaksējoša sportiska atpūta baseinā u. tml.
Programmā iekļautie skaņdarbi nebūt nesekoja cits citam tā, kā tas notiek parastos akadēmiskās mūzikas koncertos. Kristjans Jervi no visas šīs mūzikas dažādības bija izveidojis jaunu skaņdarbu, izmantojot spilgtākos fragmentus un sakārtojot tos vienotā mērķtiecīgā dramaturģijā. Neslēpšu, ka, uzzinot par šādu pieeju, devos uz festivāla atklāšanas koncertu ar zināmu skepsi. Jo kā gan vienā skaņdarbā un pārkausējumā var savienot Stravinski ar Pertu, Pelēča apskaidrotību – ar pirmatnējā, robustā spēka apliecinājumu Kristjana Jervi mūzikā? Taču notika negaidītais – Kristjans Jervi un orķestris paņēma savā varā gan jauniešus, gan pieredzējušus, konservatīvus klasiskās mūzikas fanus. Pēc prologa, kura gaitā orķestris palēnām pulcējās uz skatuves un pakāpeniski iekļāvās muzicēšanā, mēs tikām atbruņoti ar Sibēliusa nacionālromantiskās mūzikas vissaviļņojošākajām lappusēm un Kristjana Jervi brīžiem publikai veltīto atklāto smaidu. Šī mūzika ļāva apjūsmot dabas skaistumu (kas tika demonstrēts arī fonā, videoekrānā) un izjust ziemeļnieciski smeldzīgu prieku par dzīvi, kura paies… Savukārt Stravinska Ugunsputna lidojumā dzirksteļoja liesmains skaņu krāšņums. Līsas Jirgensas Sapnis par Tabu-tabu atgādināja par vēl nesen padomju okupācijā piedzīvoto laiku, kad muti labāk bija turēt ciet… Brīvs, mežonīgs un kustīgs kā Mauglis, Kristjans Jervi ar šamaņa bungām rokās vadīja noslēpumainus, hipnotizējošus pagāniskus rituālus. Ikreiz, kad likās, ka jau ir sasniegta visaugstākā virsotne un pielikts punkts, muzicēšana atkal atsākās, taču neļaujot iezagties garlaicībai un déjà vu sajūtai. Pēc tam kad bija beidzies lielais, nepārtrauktais apvienotās mūzikas skaņdarbs, orķestris piedevās uzrīkoja īstu tehno un reiva ballīti.
"Mana visdziļākā pārliecība ir, ka visa ziemeļzemju kultūra ir ļoti vienota pašās visdziļākajās un senākajās saknēs. Gan Somijas, Norvēģijas un Zviedrijas, gan Igaunijas, Latvijas un Lietuvas komponistu mūzika un tās neparastais spēks nāk no viena avota," to paužot mūsu nelielajā sarunā pēc koncerta, Kristjans Jervi vērš skatu augšup, debesīs. Un diez vai te būtu vietā šķirot, vai šīs debesis un spēks nāk no kristīgās kultūras, kuru atklāšanas koncertā pārstāvēja Arvo Perta Da pacem Domine, vai no folkloriskās, pagāniskās sākotnes, kuru uz skatuves iemiesoja pats Kristjans Jervi, enerģiski sitot šamaņa bungas un teju vai izdejojot kādu kareivīgu, robustu pagānisku rituālu. Tajā visā valdīja pirmatnējs, mežonīgs pašas dzīvās dabas spēks un šamaniska tā godāšana un pielūgsme.
Saviļņojuma brīži
No daudzo latviešu kameransambļu vieskoncertiem (tie uzskaitīti iepriekšējā rakstā KDi 14. septembra numurā) festivāla īsajā treju dienu apmeklējumā paspēju vien uz kvarteta Altera veritas programmu Vineta-Träume, kurā 18. septembrī kūrortpilsētiņā Banzinā nelielajā viesu namā Haus des Gastes Seebad pašā jūras krastā izskanēja piecu mūsdienu latviešu komponistu – Ērika Ešenvalda, Santas Ratnieces, Valda Zilvera, Kristapa Pētersona un Gundegas Šmites – mūzika. Ansambli Altera veritas veido koklētājas Anda Eglīte un Ieva Mežgaile, flautists Andis Klučnieks un akordeonists Artūrs Noviks. Klausītājiem šī bija iespēja gan iepazīt ļoti dažādus radošos rokrakstus un muzikālos avotus, gan visā daudzveidībā izbaudīt sastāva ziņā unikālā kvarteta izsmalcinātās tembrālās iespējas. Vislielāko interesi, protams, izraisīja kokles. Ziņkārīgākie klausītāji pēc koncerta pat kāpa uz skatuves paaugstinājuma, lai aplūkotu instrumentus tuvumā un nofotografētu tos. Šajā sakarā ļoti vērtīgi bija festivāla dramaturga Jana Brahmaņa teiktie koncerta ievadvārdi – vēstījums par kokli un tās attīstību no sena etniska rituālā skaņurīka līdz mūsdienīgam koncertinstrumentam. Lai nonāktu Ūzedomas salā un nospēlētu pusotru stundu ilgo programmu, ansamblis Altera veritas ceļā ar personīgo transportu pavadījis četrpadsmit stundu, taču tas bija tā vērts. Tā bija ļoti koncentrēta un interesanta latviešu mūzikas prezentācija.
Iepriekšējā vakarā, 17. septembrī, plānotais mūsu operzvaigznes Marinas Rebekas solokoncerts diemžēl nenotika – dziedātāja to atteica pēdējā brīdī veselības problēmu dēļ. Viņas vietā mājīgajā Ālbekas baznīcā dziedāja Dāvida Geringa čells. Sirmais, dzīvesgudrais mūziķis ir Ūzedomas festivālam visuzticīgākais mākslinieks, un arī lūgumam uzstāties Marinas Rebekas vietā viņš atsaucies momentāni.
Berlīnē un Itālijā kopā ar mūža mīlestību un ilggadējo skatuves līdzgaitnieci pianisti Tatjanu Geringu dzīvojošais vecmeistars Dāvids Gerings ir dzimis, izglītojies un radošā mūža pirmo pusi pavadījis Lietuvā. Studējot Maskavas konservatorijā pie čellista un diriģenta Mstislava Rostropoviča, Dāvids Gerings 1970. gadā kļuva par Pētera Čaikovska konkursa zelta medaļas ieguvēju. Viņa spēles veidā, uzrunājošajā interpretācijas detaļu izteiksmībā, domas dziļumā un emocionālajā koncentrācijā arī šodien uzreiz bija atpazīstama Rostropoviča skola. It īpaši tas izpaudās Rostropoviča tuvā domubiedra Dmitrija Šostakoviča sonātes čellam un klavierēm lasījumā kopā ar pianisti Tamami Todu-Švarcu. Šajā redzējumā tika izcelts gan mūzikas skaistums, gan laikmeta groteska un absolūtās mūzikas skaņuzīmēs šifrētie eksistenciālie jautājumi, kurus padomju režīmā būtu bīstami uzdot vārdos.
Kā zināms, čells ir cilvēka balsij vistuvākais instruments, turklāt koncertam izraudzītajā skaņdarbu izlasē bija Roberta Šūmaņa, Antonīna Dvoržāka, Johannesa Brāmsa un Sergeja Rahmaņinova dziesmas pārlikumā čellam un klavierēm. Un čells patiešām dziedāja! Īpaši saviļņojoši bija brīži, kuros Dāvids un Tatjana Geringi muzicēja kopā, – tās bija neviltoti patiesas, līdz sirds dziļumiem izjustas romantiskas mīlas dziesmas par viņu pašu jaunību. Koncertā tika prezentēta arī Jana Brahmaņa grāmata par Dāvida Geringa radošo darbu un dzīvi. Tā tapusi, pierakstot daudzas viņu sarunas. Arī koncertā Jans Brahmanis aicināja Dāvidu Geringu uz sarunu, uzdodot sirsnīgus un erudīcijā sakņotus jautājumus.