Noskatoties Lielās Mūzikas balvas (turpmāk – LMB) pasniegšanas ceremoniju, mani pārņēma tāda jocīgi duāla sajūta – vai tas, ko es redzu un dzirdu – šis pozitīvi optimistiskais pacilājošais patriotiskais muzikālais runasprieks, dzīvesprieks un mūzikas prieks – vai tā ir realitāte, šodienas īstenība vai tikai māns? Vai man tam visam piekrist, piemēroties, sajūsmā sākt aplaudēt? Vai mums ir viss ideālā kārtībā ar tā saucamo plašo jēdzienu MŪZIKA? Vai ir viss kārtībā ar mūzikas nozari, mūzikas izglītību, instrumentālistu kvantitāti un kvalitāti, orķestru (ne)esamību, mūziķu emigrāciju, mūzikas pedagogu iztrūkumu, paliekušo Latvijā mūziķu un pedagogu prestižu, kas vistiešākā veidā atspoguļojas atalgojumā? Vai mazas lauku mūzikas skolas pedagogs vai direktors lej tagad prieka asaras par redzēto un dzirdēto? Vai viņš jūtas pagodināts, redzot, kā viņa kolēģis no citas lauku mūzikas skolas saņem Lielo Mūzikas balvu nominācijā Gada pedagogs no Latvijas Valsts prezidenta, Ministru prezidenta vai, nu labi, kaut vai kultūras ministra vai izglītības un zinātnes ministra rokām?
Nē, es un viņi nejutāmies pagodināti, jo šādas LMB nominācijas nav (neskatoties uz mūzikas skolu un vidusskolu pedagogu un direktoru lūgumu, tā netika iekļauta LMB). Kādu asaru viens otrs pedagogs varbūt arī izspieda no sevis, tikai tai asarai laikam gan bija cits iemesls. Kāds tad?
Atbilde uz šo jautājumu ir manis uzdotie desmit atklāti jautājumi Latvijas augstākstāvošām rīcībspējīgām lemjošām personām, kuras samērā kuplā skaitā tika manītas LMB pasniegšanas ceremonijā:
1. Vai Jums ir zināms, ka Lielās Mūzikas balvas ieguvēji ir profesionāli mūziķi?
2. Vai Jums ir zināms, ka mūziķis ir vienīgā profesija, kura secīgi ir jāapgūst apmēram 14 – 16 gadus (agrāk – 17 gadus) – mūzikas skolā (6 – 8 gadus), mūzikas vidusskolā (četrus gadus) un mūzikas augstskolā (četrus gadus)?
3. Vai Jums ir zināms, ka mūzikas skolas veic kā minimums trīs funkcijas: 1) attīsta bērna intelektu, domāšanas loģiku un ātrumu, kā arī radošo un emocionālo sfēru, kas stipri vien noder viņa tālākajā dzīvē; 2) iemāca viņu sistemātiski un mērķtiecīgi strādāt (kas pasargā bieži vien no liekās bezjēdzīgās klaiņošanas), kas arī lieti noder viņa turpmākajā karjerā; 3) audzina kultūras cilvēku, mūzikas pazinēju, amatieru kolektīvu – koru, ansambļu, orķestru – dalībnieku; 4) dod viņam muzikālo profesionālo pamatizglītību, bez kuras praktiski nav iespējamas tālākās mūziķa profesionālās studijas?
4. Līdz ar to: vai Jūs jau nojaušat, ka bez mūzikas skolu pastāvēšanas mūziķa profesija un līdz ar to arī LMB pastāvēšana Latvijā kļūst stipri vien problemātiska
5. Vai Jums ir zināms, ka pirms krīzes valsts pilnībā nodrošināja mūzikas skolu akreditēto izglītības programmu finansējumu, pašvaldības – ēku uzturēšanu un personāla atalgojumu, vecāki daļēji kompensēja šīs izmaksas?
6. Vai Jums ir zināms, ka krīze tā iespaidoja Jūsu un Jūsu kolēģu loģisko lemtspēju, ka finansējums Latvijas mūzikas un mākslas skolām: no sākuma tika noņemts vispār! (2009.gada vasara); pēc tam piešķirts tikai 30 procentu apmērā (2009.gada pēdējie četri mēneši); 2010., 2011. un 2012.gadā sastādīja 67 procentus no nepieciešamā; pašlaik finansējums ir 75 procenti no vajadzīgā?
7. Vai Jūs saprotat, ka 75 procentu finansējums nozīmē to, ka mūzikas skolas direktoram vai nu:
a) jānodrošina visas akreditēto izglītības programmu prasības, maksājot pedagogam tikai 75 procentus no valstī noteiktās mēnešalgas par slodzi – tas ir, tikai 210 latus, kas ir diezgan problemātiski; b) jāmaksā pedagogam šī bargā Ls 280 mēnešalga, samazinot izglītības programmu saturu par 25 proxentiem, rezultātā tik un tā samazinot pedagoga kopējo darba stundu atalgojumu par 25 procentiem?
8.Vai Jūs esat iepazinies ar: a) Ministru prezidenta Valda Dombrovska (ja Jūs esat Valdis Dombrovskis, tad
lasiet – paša) pasludināto, ka Latvija ir jau veiksmīgi izkļuvusi no krīzes, b) tiem faktiem, ka šogad jau daudziem Latvijas ierēdņiem tika būtiski paaugstināts atalgojums?
9. Vai augstākminētais neliecina, ka Latvijas mūzikas un mākslas skolu akreditētās izglītības programmas beidzot vajadzētu nodrošināt ar atbilstošu finansējumu, bet tajos strādājošos pedagogus – kaut vai ar šiem likumā noteiktajiem treknajiem 280 latiem?
10.Vai Jūs apsolīsiet, ka savā atbildē* neizmantosiet šo banālo, neprofesionālo un pat cinisko argumentu –
"valstī nav naudas!"?
* Protams, neceru uz oficiālu atbildi; tomēr ceru uz sarunām ne tikai kuluāros, bet arī atbildīgajās par augstākminēto institūcijās.
Aivars Broks,
mūziķis un pedagogs (mācījies septiņpadsmit gadus), administrators, sabiedriskais darbinieks
Daugavpilī, 2013.gada 24.februārī