Vai jūs gadījumā neatceraties, kas tā bija par moderno operu, kuras pamatā arī ir slavena filma? Redzēju to šeit pagājušajā gadā – tā mani uzrunā kāda sieviete Ņujorkas Metropolitēna operas starpbrīdī. Pēc īsas pauzes atmiņa atrada failu: tas bija angļu komponista Tomasa Adesa Eņģelis iznīcinātājs – iestudējums, kura pamatā ir pārliecinātā sirreālista un ironizētāja Luisa Bunjuela filma. Šo dāmas pieminēto operu neesmu redzējusi, toties ne mirkli nenožēloju investīciju Niko Mjūlija operas Mārnija biļetē. Atvainojos opermākslas gardēžiem, taču manu izvēli noteica fakts, ka šī jauniestudējuma pamatā arī ir populāra filma – spriedzes karaļa Alfreda Hičkoka Mārnija (1964) ar Tipiju Hedrenu un Šonu Koneriju galvenajās lomās.
Pasaulslavenā britu režisora Amerikas karjeru (no 1940. gada) vainago daudzas izcilas filmas, pieminēšu vien dažas – Logs uz sētu (1954), Vertigo (1958), Psiho (1960), Putni (1963) un Mārnija, kas nosacīti noslēdz Hičkoka klasisko darbu posmu. Tas nenozīmē, ka Hičkoks nefilmēja arī 70. gados, bet tieši Mārnija pielika punktu rafinēto, eleganto, juteklisko trilleru sērijai, kuru galvenās varones ir sarežģītas, pievilcīgi grēcīgas sievietes. Mārnija ir stāsts par jaunu, skaistu, bieži blondu (varone maina vārdus un matu krāsu), frigidu sievieti, meli un sērijkleptomāni, kura regulāri apzog savu darbavietu seifu un ar desmitiem tūkstošu dolāru lielu laupījumu dodas tālāk – meklēt darbu nākamajā kantorī ar lielu seifu.
Te nesākšu virpināt novazāto stāstiņu par Hičkoka blondīnēm, zināms, ka arī Tipijai Hedrenai ir īpaša vieta stāstā Hičkoks un viņa aktrises. Tipija Hedrena spēlējusi galveno lomu arī Hičkoka Putnos un tikai nesen publiskojusi Hičkoku kompromitējošas detaļas par viņa darba stilu un attieksmi pret aktrisēm. #MeToo aktīvistēm šīs atklāsmes patiktu. Lai nu kā, bijusī modele Tipija Hedrena kinovēsturē ir iegājusi un palikusi, vienīgi pateicoties Alfredam Hičkokam un divām lomām, kuras nospēlējusi viņa filmās.
Tipija Hedrena gan nebija pirmā Hičkoka izvēle Mārnijas lomai. Sākotnēji viņš piedāvāja lomu Greisai Kellijai – vienai no savām iecienītākajām aktrisēm, kura bija nospēlējusi lomas jau trijās Hičkoka filmās, paguvusi apprecēties ar Monako firstu Renjē un pārtraukusi Holivudas karjeru. Kaut arī Mārnijas scenārijs Greisai Kellijai patika, tikai Hičkoks varēja iedomāties, ka Monako firsts ļaus dzīvesbiedrei filmēties kleptomānes un zagles lomā. Viņš neļāva. Loma tika Tipijai Hedrenai. Savukārt Mārnijas pievilcīgā darba devēja un vīra lomai tika uzaicināts skotu aktieris Šons Konerijs. Viņš tikko bija nospēlējis Džeimsu Bondu pirmajā bondiānas filmā Doktors No (1962).
Diez vai būs auglīgi salīdzināt filmas un operas sižeta līniju, kuras detaļās atšķiras. Pamatā tas attiecas uz Mārnijas traumatisko pieredzi bērnībā, kas turpina kropļot viņas dzīvi, viņas attiecībām ar māti un otrā plāna varoņiem. Attaisnojums – gan filmas, gan operas pirmavots ir literārs darbs, kas Hičkoka filmas scenārijā ir pārveidots radoši un drosmīgi, režisors neturējās pie rakstītā burta. Gan filma, gan opera ir labs materiāls psiholoģiski sarežģītās Mārnijas atveidam, analizēt šīs sievietes psihi un bērnības traumas būtu interesanti jebkuram psihoterapeitam.
Hičkoka filmā psihoterapeita nav, kaut sākotnēji scenārijā tāds bija paredzēts. Ar psihoterapeita funkcijām un Mārnijas pāraudzināšanu, arī pakļaujot viņu vardarbībai, galā tiek Šona Konerija atveidotais Marks Ratlends. Blondā zagle Mārnija, kurai ir bijuši dažādi vārdi un identitātes, paniski baidās no negaisa un sarkanas krāsas traipiem uz balta fona. Kāpēc tā? Atbildi var gūt, noskatoties vienu no neparastākajiem Hičkoka trilleriem, kura stilu – vismaz vizuālo (tērpi, frizūras, vide) – lieliski imitē savdabīgā, estētiski izsmalcinātā opera Mārnija.
Vairāk par operu Mārnija lasiet šeit.